Šis jautājums aktualizē svarīgu tēmu par to, kas vispār ir mūsu gaidas no konsultācijas.
Psihologa konsultācija, psihoterapijas sesija pie psihoterapeita nav pasīva kāda pakalpojuma saņemšana – kā masāža vai citas līdzīgas nodarbes, kur kāds profesionālis mums aktīvi dod un mēs pasīvi saņemam.
Psiholoģiska atbalsta specifika ir tāda, ka tas no mums prasa iesaisti, tā ir sadarbība.
Tas, ko tu šai sadarbībā dari, ir tikpat svarīgs kā tas, ko dara tavs speciālists.
Tā nav lekcija un īsti nav arī jautājumu/atbilžu sesija. Tās savstarpējas attiecības, kurās tu centies godīgi pastāstīt, ko tu piedzīvo, kas notiek tavā dzīvē un galvā. Par ko tu domā, raizējies, ko jūti. Tavs speciālists ar tevi kopā to šķetina.
Ja saproti, ka ir grūti runāt, nezini īsti, ko pastāstīt, droši to saki. Tas izklausās vienkāršāk nekā ir, bet pamanīt, kā es jūtos pie sava speciālista, kamēr vēl tur esmu, ir svarīga procesa daļa.
Tas viss lēnām veidos iespēju drošai, patīkamai un arī produktīvai sadarbībai.
Ja tu domā, ka psiholoģisks atbalsts no profesionāļa nav domāts tev, tas arī ir ok, tā patiešām var būt, ka vari bez tā iztikt.
Savukārt, ja nu tomēr gribētos, bet nevar saprast, ko tev tur darīs un teiks, tad zini, ka tev par procesu ir tikpat liela teikšana kā speciālistam.