Kad tev saka “paņem pauzi!”, vai tu:
- mēģini atcerēties to vienu labo atpūtas veidu par ko lasīji un tad meties to pētīt internetā;
- aizej pagulēt, bet reāli pavadi laiku meklējot informāciju par to, vai miegs tiešām ir (joprojām) svarīgs;
- par katru atpūtas iespēju izsver, cik maz laika tā prasa un cik labu efektu sniedz;
- lauzi galvu, lai saprastu, kā, protams, atpūsties, bet arī tomēr paralēli, tādā pilnīgi laiskā veidā iemācīties jaunu valodu, iztīrīt māju, pabeigt atskaiti (ja fonā paralēli ir filma, tas nemaz nav tad kā darbā!!)
- satraucies, ka esi izlaidis atpūtu savu darāmo darbu sarakstā, tāpēc ātri, ātri uztaisi tēju, ieej 5min vannā, apēd konfekti, noklausies 3min miera meditāciju un tad, joprojām tikpat noguris, atzīmē, ka tas ir izdarīts, tāpēc tagad mēnesi ar šo vairs nevajag čakarēties?
Ja sevi atpazīsti, tad ak, kādas tev efektīvas, uz produktivitāti vērstas smadzenes!
Taču optimālas atpūtas slazds nozīmē vien to, ka nekāda atpūta tur beigās nenotiek (nu, vai notiek pavisam nedaudz). Mēģinot optimizēt, padarīt produktīvu atpūtu, mēs beigās esam tieši ļoti neefektīvi tērējuši savus resursus, nevis tos papildinājuši.
Mēģināt to optimizēt ir kā ēst pusdienas tad, kad nāk miegs vai dziļi elpot, kad niez roka. Resurss iztērēts, mērķis nav sasniegts.
Bet ko tad darīt? Tas, ko mums parasti vajag, lai atpūstos ir pavisam garlaicīgs – kārtīgi izgulēties, ēst siltas, veselīgas maltītes, izkustēties, satikt tuviniekus, smieties, dziedāt. Kas no tā visa izklausās patīkami, pēc kā tu ilgojies?
Ja nu tu izdarītu kaut ko briesmīgi neoptimālu un neproduktīvu, bet ahh, cik patīkamu un resursus atjaunojošu? (Nu un tādu, kas nedara pāri tev un nevienam citam un tā tālāk, protams.)