Paškaitējums nozīmē tīšas darbības, kas veiktas ar mērķi radīt sev ievainojumus bez suicidāla nodoma. Termins “paškaitējums” tipiski tiek attiecināts uz fizisku bojājumu veikšanu, taču jāpiemin, ka pēdējos gados tiek vairāk runāts arī par to, ka paškaitējums var būt ne vien fizisks, bet arī emocionāls – piemēram, pārlieku kritiskas domas par sevi, sevis vainošana, apsaukāšana, ruminēšana par pagātni u.tml. Šajā rakstā tuvāk tiks apskatīts fiziskais paškaitējums. Biežāk sastopamie fiziska paškaitējuma veidi ir griešana, dedzināšana, kniebšana, skrāpēšana, matu izraušana un sišana sev.
Cik liela problēma tā ir?
Tēma sabiedrībā mēdz radīt apmulsumu, neizpratni, bieži vien nosodījumu un kaunināšanu (piemēram, uzskats, ka cilvēki, kuri paškaitē, grib tikai sev pievērst uzmanību un tāpēc nav ņemami nopietni). No vienas puses tas ir saprotami – cilvēka dabā ir novērsties no tā, kas šķiet nesaprotams un tāpēc biedējošs. Taču no otras puses, problēma tikai pastiprinās. Pēc 2024. gada Bērnu klīniskās universitātes datiem, jauniešu skaits, kuri ievietoti slimnīcā pēc tīša paškaitējuma izdarīšanas, piecu gadu laikā ir gandrīz trīskāršojies. Savukārt Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) 2023. gadā iegūtie statistikas dati rāda, ka pašnāvība Latvijā ir viens no biežākajiem ārējiem nāves cēloņiem, īpaši pusaudžu vidū. Šie dati atspoguļo, ka problēma mūsu sabiedrībā ir nopietna, un tas ir krietni dziļāk par “vēlas pievērst sev uzmanību”.
Saistība ar pašnāvību
Kā jau minēts iepriekš, paškaitējums tiešā veidā nav ar mērķi sevi nogalināt un nenozīmē to pašu, kas pašnāvība, taču abi šie mainīgie savā starpā ir saistīti. Pētījumi liecina, ka paškaitējums ievērojami paaugstina risku vēlākai pašnāvības izdarīšanai. Tam var būt vairāki iemesli, piemēram, cilvēks aizvien vairāk sevi pieradina pie darīšanas sev pāri, kas palielina iespēju pārvarēt dabisko pretestību sevis nogalināšanai, ķermenis pamazām pierod pie izraisītajām sāpēm, tāpēc ir nepieciešams ievainot sevi aizvien vairāk un dziļāk, kā arī nevar izslēgt paškaitējumu, kas rezultējas nejaušā pašnāvībā.
Kāpēc gan, lai kāds sev kaut ko tādu nodarītu?
Atbilde varētu likties paradoksāla, taču pēc savas būtības fiziska paškaitējuma primārā funkcija ir mēģinājums sev palīdzēt, mazinot un/vai novēršot uzmanību no psiholoģiskas spriedzes, tādā veidā cenšoties saglabāt savu veselo saprātu un izdzīvot. Tāpat arī paškaitējums nebūt nav “mūsdienu fenomens” un pat ne ekskluzīvs cilvēkiem. Daudziem dzīvniekiem intensīva stresa situācijās vērojama paškaitējoša uzvedība, kas rezultējas fiziskos ievainojumos, piemēram, matu izraušana, košana, skrāpēšana, laizīšana vienā vietā, līdz izveidojas brūces u.tml.
Paškaitējums tipiski ir rādītājs, ka tiek piedzīvots intensīvs psiholoģisks distress, ar kuru indivīds nespēj tikt galā citā veidā.
Tas arī izskaidro, kāpēc paškaitējums ir tik liela problēma tieši pusaudžu populācijā – tas ir vecumposms, kurā tiek piedzīvotas spēcīgas pārmaiņas, kas saistītas ar saasinātām emocijām un paaugstinātu emocionālo spriedzi, taču vēl var nebūt apgūtas un nostiprinātas sevis regulēšanas prasmes, kā tas ir vēlākajos vecumposmos. Tas nenozīmē, ka paškaitējuma riskam ir pakļauti tikai pusaudži – arī pieaugušie mēdz paškaitēt. Paaugstināts risks paškaitējumam ir cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši psiholoģiskas traumas, kā arī cilvēkiem ar robežstāvokļa personības traucējumiem, trauksmi, depresiju u.c. psihiskajām grūtībām.
Tā nav diagnoze
Paškaitējums nav psihiatriska diagnoze pati par sevi, taču ir svarīgs simptoms, kas liecina par nepieciešamību pēc palīdzības. Viena no paškaitējuma funkcijām tik tiešām var būt pievērst sev uzmanību, taču, un šo es gribu izcelt, ja cilvēks ir gatavs sevi ievainot, lai pievērstu uzmanību, tad šī uzmanība tiešām ir nepieciešama un visticamāk tās ilgstoši ir bijis par maz!
Atbalsta nozīme
Kā vēl vienu riska faktoru paškaitējumam jāpiemin sociālā atdarināšana, kas var kļūt par problēmu specifiski pusaudžu populācijā, jo šajā vecumposmā piederība grupai ir īpaši nozīmīga vajadzība. Ja draugu lokā vai ģimenē notiek paškaitējums, tas palielina iespēju, ka tas tiks pamēģināts. Savukārt nepaškaitējošu, atbalstošu draugu loks var būt aizsargfaktors paškaitējumam, kamēr izolācija un vientulība ir riska faktors. Sava loma šeit ir arī medijiem un popkultūrai. Tas noteikti nenozīmē, ka mums nevajag par šīm tēmām runāt, taču ir jāpievērš uzmanība kā tas tiek darīts un attēlots. Piemēram, pētījumi ASV liecina, ka pēc jauniešu seriāla “13 iemesli kāpēc” (“13 Reasons Why”) iznākšanas, kas citu tēmu starpā attēlo arī pusaudžu paškaitējumu un pašnāvību, būtiski pieauga pusaudžu pašnāvības rādītāji. Šo parādību sauc par “Vertera sindromu”, tā tika novērota Eiropā jau 18. gs. beigās, kad pēc Gētes romāna “Jaunā Vertera ciešanas” iznākšanas palielinājās izdarīto pašnāvību skaits.
Kā atbalstīt kādu, kurš paškaitē?
Cilvēks, kurš paškaitē, bieži izjūt par to kaunu un vainu, tāpēc svarīgi, ka mēs nekādā veidā neignorējam, ja redzam, ka kāds paškaitē, taču arī nešausminamies un neizsakām nosodījumu. Der paturēt prātā, ka šajā brīdī personai ir akūti nepieciešama palīdzība. Bieži paškaitējuma sekas tiek slēptas. Pazīmes, ka cilvēks sevi apzināti ievaino, var būt, piemēram, regulāras apdeguma pēdas (bieži apaļas formas), skrāpējumi, kas nesadzīst, kaili laukumi galvas matainajā daļā, tāda apģērba valkāšana, kas pilnībā nosedz rokas vai visu ķermeni, neatkarīgi no apstākļiem un gaisa temperatūras u.c. Draudzīga, atklāta saruna un apjautāšanās par cilvēka sajūtām var būt labs pirmais solis palīdzībai. Svarīgi, ka mēs esam empātiski un pieņemoši cilvēka sajūtām, kuru dēļ tiek paškaitēts, taču nejauši nenormalizējam šo uzvedību. Tas nozīmē, ka, pat ja ir skaidri iemesli, paškaitējums nevar būt atbilde un ir aktīvi jāmeklē citi risinājumi.
Sekas
Paškaitējums sniedz īslaicīgu atvieglojumu emocionālajai spriedzei, taču ilgtermiņā situāciju pasliktina:
- netiek risināta pamata problēma;
- netiek apgūtas alternatīvas veselīgas sevis mierināšanas metodes;
- ar laiku rodas tolerance pret sāpēm, kas nozīmē, ka veidojas pieradums un ir nepieciešams pastiprināt sevis ievainošanu, lai sasniegtu sākotnējo efektu;
- pastāv risks fiziskajai veselībai, kas rodas no atkārtotas sevis ievainošanas (piemēram, infekcijas, iekaisumi);
- veidojas paliekošas rētas un citi fiziski bojājumi, kas var pastiprināt kaunu un veicināt izolāciju, kas savukārt ir riska faktors atkārtotam paškaitējumam, depresijai, trauksmei u.c.
Kas ir efektīvi terapijā?
Darbā ar paškaitējumu pierādīti efektīvas ir terapijas metodes, kas māca apzināt savas emocijas un palīdz apgūt paškaitējumam alternatīvas prasmes efektīvai emociju vadīšanai. Tāda, piemēram, ir kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) un dialektiski biheiviorālā terapija (DBT), kas ir īpaši izstrādāta un palīdzoša cilvēkiem ar paškaitējošu un pat suicidālu uzvedību.
Reizēm cilvēks nav gatavs pilnībā pārtraukt paškaitējošu uzvedību. Tādos gadījumos var būt derīgi meklēt aizvietojošas uzvedības – tie ir paņēmieni, kas rada spēcīgas fiziskās sajūtas, taču nerada ķermeņa bojājumus un citus ilgtermiņa paškaitējuma riskus.
Aizvietojoša uzvedība var būt, piemēram, paslidināt pa rokas iekšpusi ledus kubiņu un sajust aukstumu, pakošļāt čili piparu un sajust dedzināšanu, nodoties intensīvam fiziskam treniņam u.c. Citi efektīvi paņēmieni emocionālās spriedzes samazināšanai, ar ko aizvietot paškaitēšanu, var būt sejas iegremdēšana ļoti aukstā ūdenī, elpošanas vingrinājumi, muskuļu atslābināšanas vingrinājumi u.tml.
Nepaliec viens!
Svarīgi ir nepalikt vienam un izolētam, bet atrast kādu, kuram ir iespējams uzticēties un kopā meklēt risinājumu! Ja šādu cilvēku nav ģimenes un draugu lokā, ir vairākas iespējas, par ko atcerēties:
- Profesionāla palīdzība (psihologs, psihiatrs, psihoterapeits).
- Pusaudžu resursu centrs (PRC): 29164747
- Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis: 116111
- Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes”: 24551700
- Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārkārtas tālrunis: 113
- Ģimenes ārsts vai ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis: 66016001
Paškaitējums ir sensitīva un bieži vien stigmatizēta problēma par kuru negribas runāt, taču situācijas analīze liecina, ka tā ir aktuāla un klātesoša. Tas nozīmē, ka būtu nepieciešama lielāka līdzcilvēku iesaiste, neignorējot tos, kam ir nepieciešama palīdzība. Redzot kādu, kurš paškaitē, ir svarīgi neizlikties neredzam un nenosodīt, bet gan izrādīt empātiju un vēlmi palīdzēt. Kopīgi mēs varam radīt vidi, kurā ir droši dalīties ar savām sāpēm, meklēt atbalstu un tādējādi veicināt atbilstošas palīdzības saņemšanu.
Mums katram laiku pa laikam visa var būt par daudz un var rasties sajūta, ka netiekam galā – tas ir normāli. Reizēm no sirds pateikts “tu man rūpi un es vēlos zināt kā tu patiesībā jūties” un klātesoša klausīšanās atbildē, var būt dzīvi glābjoša.