Par tukšuma izjūtu, identitātes nestabilitāti, kas var parādīties kā domas ”kas es esmu?”. Apzināmies, ka šī tēma ir ārkārtīgi ietilpīga un dažādas psihoterapijas modalitātes varētu pieiet jautājumam atšķirīgi. Aicinām lielos jautājumus, kuri nelaiž vaļā un rada smagumu, pamēģināt risināt kopā ar profesionāli. Tas nav jādara vienam.
Identitātes nestabilitāte var tikt izjusta kā iekšēja tukšuma sajūta.
Tas var nozīmēt, ka īsti nezinu, kas es esmu, ko vēlos, kas man svarīgs.
Ja identitātes nestabilitāte ir izteikta, mēdz būt tā, ka veikli pielāgojamies tam, kāda ir mūsu apkārtējā kompānija – identitāte ir tik difūza, izplūdusi, ka tā ir viegli iespaidojama no malas.
Ar vienu cilvēku kompāniju esmu viens, ar citu – pavisam cits – pilnīgi saplūstot.
Tas paredz arī to, ka attiecībām beidzoties var būt gandrīz fatāla sajūta, it kā manis paša vairs nebūtu, personīgā identitāte būtu izzudusi līdz ar attiecībām.
Iemesli tam var būt dažādi. Nozīmīgas pārdomas par savu ”es” kādreiz rodas visiem domājošiem cilvēkiem.
Tā var būt likumsakarīga dzīves pārmaiņu sastāvdaļa. Pārmaiņas, kas satricina, pārveido, var ietekmēt arī izjūtu par savu identitāti. Un šie pārmaiņu procesi nereti ved uz labām lietām!
Tāpat izteikta identitātes nestabilitāte var būt arī kādu traucējumu simptoms, bet noteikti nav ieteicams no vienas pazīmes veikt pašdiagnostiku. Jebkura diagnoze ir vairāku pazīmju kopa. Ar to var palīdzēt tikt skaidrībā profesionālis.
Svarīgi ir spēt pamanīt, novērot savus domu un jūtu ceļus. Piemēram, apdomājot, kā radusies mana tukšuma izjūta, identitātes nestabilitāte? Vai to piedzīvoju jau izsenis vai tikai pašlaik? Un arī to ieteicams darīt kopā ar profesionāli, drošās rokās.