Fokuss uz to, kas noticis bērnībā ir psiholoģijas klasika. Ļoti loģiska, jo tiešām – bērnībā veidojas mūsu “pamatuzstādījumi” un notiek lietas, kuras bērnam grūti saprast, bet var nākt mums līdzi arī pieaugušā vecumā. Taču, tas var arī traucēt saprast savas šī brīža grūtības, ja visu laiku meklējam atbildi bērnībā. Varbūt gribam atrast kādu notikumu, kas paskaidros to, ko tagad jūtam vai darām.
“Normāla bērnība” ir tāds interesants uzstādījums, kā jau viss, kas ir normāli – vai tas bija normāli, jo tā bija visiem, vai tāpēc, ka neko daudz neatceries, vai arī jūti mieru par savu bērnību? Bet labi. Šoreiz tiešām sāksim ar pieņēmumu, ka tava bērnība bija visnormālākā iespējamā, jo tas mums noder, lai apskatītu citus iespējamos cēloņus tam, kāpēc tu tagad tā jūties.
Trauma nav specifiska bērnībai
Nav tā, ka vienīgais laiks dzīvē, kad varam gūt nopietnas psiholoģiskas traumas, ir tikai bērnība. Arī pieaugušā vecumā cilvēki piedzīvo lielas grūtības, kas atstāj nopietnas sekas. Izplatīts ir pieņēmums, ka trauma var rasties tikai vardarbības vai tamlīdzīgu notikumu gadījumā, taču mēs esam ļoti dažādi. Tāpēc var būt tā, ka kaut kas, par ko citi paskumst un tad dzīvo tālāk, tev izraisīja dziļu pārdzīvojumu, kas joprojām ietekmē tavu ikdienu.
Tu esi izveidojis sev nepatīkamu dzīvi
Tas ir briesmīgi, es zinu, bet mums mūžīgi jāatgriežas pie dzīvesveida izvēlēm – vai un kā tu ēd, guli, rūpējies par savu veselību, satiec tuviniekus utt. Tev var būt psiholoģiski visdrošākie apstākļi, bet, ja tu neguli – “man pietiek ar 5h”, vispār neēd augļus un dārzeņus (ar to, ka čipsi ir kartupeļi nepietiek) un nedari tās pārējās labās lietas, kas ir ļoti garlaicīgas un par kurām tu vairs negribi lasīt un mēs rakstīt… tavs ķermeniskais diskomforts liks justies trauksmaini un depresīvi. Tad, ja redzot interneta video ar dažādiem simptomiem sāk likties, ka tev ir visas iespējamās mentālās veselības diagnozes, vērts sākumā uzlabot savu dzīvesveidu.
Tu visu laiku apspied emocijas
Ja tava pamata stratēģija sajūtot nepatīkamas emocijas ir tās ātri apspiest, tad tas ilgtermiņā tavu mentālo veselību “velk uz leju”. Tas kļūst par smagumu, kuram tu katru reizi, kad neļauj sev skumt, just vilšanos, izdusmoties, tu uzliec virsū jaunu kārtiņu. Kādā brīdī tā visa ir tik daudz, ka nespēj to nest. Turklāt, tad arī vairs negribas tam skarties klāt, jo liekas, ka ja ļausi sev tagad sajust nākamo emociju, tad tas viss uzsprāgs un, ko tad? Šis ir izcils pasūtījums ar ko iet uz psihoterapiju – mācīties droši sajust emocijas, uzticēties savai spējai emocijas izdzīvot un regulēt. To rūpīgi veidoto emociju akmeni var tad vairs nenest līdzi.
Tev ir bezjēdzīga dzīve
Nu, ne jau objektīvi (un tad, ja ilgstoši ir bezjēdzības un bezcerīguma sajūta, vērts aprunāties ar speciālistu par depresiju), bet gan tieši ļoti personīgā līmenī. Joki par pusmūža un citām krīzēm ir tik labi, jo trāpīgi – dzīves laikā mēs regulāri piedzīvojam krīzes, kad mums jāpārdomā tas, kā esam līdz šim dzīvojuši un jāsaprot, vai un ko gribam darīt citādi, par ko esam pateicīgi, no kā gribam atteikties utt. Vienīgā atbilde uz šādu sajūtu ir apzināti tam pieķerties, atvēlot mērķtiecīgu laiku un vietu. Ļoti iespējams, ka tu neviļus par to ruminē (par daudz domā un riņķo vienās un tajās pašās domās atkal un atkal), tāpēc ir sajūta, ka tu taču par to jau esi daudz domājis, bet izdomāt domu līdz galam mēs visvienkāršāk varam to pierakstot vai runājot ar kādu citu. Citādi var gadīties, ka tu ik pa brīdim it kā kaut ko esi izdomājis un sāc kaut ko mācīties, gandrīz nomaini darbu, apsver vēl vienu bērnu, suni, ceļojumu, pārvākties, bet tad vai nu neko nemaz neizdari, vai arī to izdarot… joprojām nav labāk. Vai varbūt sajūta, ka eu, ir vēl sliktāk, jo šis ir nepareizi. Lēni, mērķtiecīgi un, ja pašam grūti, ļoti labs process, kurā var palīdz psihoterapija.
Tev ir iedzimta mentālās veselības problēma
Virkne mentālās veselības problēmu var parādīties tikai pieaugušā vecumā, citas izprovocē kādi spilgti notikumi vai apreibinošu vielu lietošana un vēl var gadīties, ka ar kādu savu grūtību līdz šim esi labi ticis galā, bet dzīvei kļūstot sarežģītākai, grūtības līmenis ir tā pieaudzis, ka rada grūtības normāli funkcionēt. Tā var būt gan biedējoša, gan atvieglojoša doma, jo vienlaicīgi izskaidro un validē kādas pieredzes, taču ierāmē arī tās kā potenciāli nepārejošas, pat tad, ja simptomus iespējams mazināt.
Diagnozes mērķis ir saprast, kādas ir labākās palīdzības iespējas. Tas nozīmē, ka, ja tev liekas, ka tev ir kāda diagnoze, bet negribas vēl iet pie speciālista, tad zini, ka daudzām (noteikti ne visām) mentālās veselības grūtībām ir palīdzošas stratēģijas. Ar UDHS/UDHT atrast metodes, kā mazināt haosu, vai ar autismu atpazīt, ka tev vajag biežāk atpūsties no citiem cilvēkiem utt. Ja tas jau palīdz un atrisina grūtības – brīnišķīgi. Tev nav nevienam jāstāsta, ja negribi, ka tev ir aizdomas par vienu vai otru diagnozi. Mērķis ir mazināt ciešanas.
Tajā pašā laikā, ir diagnozes, kuru izpausmes padara dzīvi nedzīvojamu un tur bez speciālistu palīdzības, medikamentiem un citām intervencēm nevajag iztikt. Tavs mērķis ir varēt labi funkcionēt, lielākoties justies mierīgi/nekā, varēt sasniegt savus mērķus. Ja to nevar, vai tas izdodas tikai sakostiem zobiem un ar iekritieniem, kuri tad ilgstoši neizej no mājām, vai tieši – neej uz mājām dienām ilgi, tad zini, ka tā nav vienkārši tāda dzīves daļa. Nosaukums tam, ko tu piedzīvo, jau nekā nemaina to, kas tas ir, vai ne? Taču tas var palīdzēt saņemt palīdzību un atbalstu, kas tev nepieciešams.
Nobeigumā
Skaidrs, ka šis saraksts nav izsmeļošs. Tas arī nav tā mērķis. Taču dažkārt ir vērtīgi uz savām problēmām palūkoties no vairākiem rakursiem – varbūt izrādās, ka manas problēmas ar dusmošanos nav tāpēc, ka gan jau kāds bērnībā bija uz mani dusmīgs, bet gan saistītas ar ko pavisam citu. Turklāt, dažkārt vieglāk un ātrāk risināmu.