Traumatiska pieredze nav tikai tas, kas ar mums ir noticis — trauma ir tas, kas notiek mūsos pēc šī notikuma. Tā nav vien fragmentēta vai izplūdusi atmiņa par katastrofālu vai sāpīgu pieredzi, ne arī vienkārši stāsts par pagātni. Drīzāk trauma ir dzīva, nereti uzmācīga pieredze, kas turpina ietekmēt cilvēka domas, emocijas, uzvedību un attiecības vēl ilgi pēc tam, kad ārēji viss šķiet beidzies. Tas ir kā neredzams, bet paliekošs nospiedums cilvēka iekšējā pasaulē, kurā robeža starp pagātni un tagadni kļūst izplūdusi un tiek pastiprināts iekšējās pasaules (pārdzīvojumu) nozīmīgums.
Psiholoģijā traumatiska pieredze tiek raksturota kā jebkura uzbudinoša pieredze vai apstākļu kopums, kas pārsniedz cilvēka spēju ar to tikt galā — emocionāli, fiziski vai psiholoģiski. Tā izraisa dziļas bezpalīdzības, apdraudējuma, baiļu, apjukumu, kontroles zuduma sajūtu, disociāciju un ir intensīvas, lai radītu ilgstošas un paliekošas sekas. Trauma var būt vienreizējs notikums, piemēram, satiksmes negadījums, dabas katastrofa vai pēkšņs zaudējums. Taču tā var būt arī ilgstoša un atkārtota pieredze — emocionāla, fiziska, seksuāla vardarbība, emocionāla novārtā pamešana, emocionāla ignorēšana bērnībā, pastāvīga kritizēšana, kaunināšana, vecāku emocionālā nepieejamība. Traumatiskie notikumi ietver cilvēka tiešas, tā arī netiešas darbības izraisītus notikumus, kā arī dabas katastrofas.
Traumatisku situāciju var apskatīt plašāk no attiecību perspektīvas. Traumatiska pieredze var būt arī klusums brīdī, kad vajadzēja mierinājumu. Vientulība, kad bija nepieciešama emocionāla klātbūtne. Neredzamības sajūta, kad tik ļoti vajadzēja pieņemšanu un atbalstu. Bērns, kurš sēž tumsā, klusībā gaidot un cerot, ka kāds pamanīs viņa emocionālās ciešanas… Pusaudzis, kurš ir iemācījies noslēpt asaras, jo neviens nekad nav pajautājis: “Kas Tev uz sirds? Kā tu jūties?”.
Traumatisku situāciju rada notikums, pieredzes subjektīvā intensitāte, interpretācija par notikumu, subjektīvās nozīmes piešķiršana notikumam, iepriekšējā individuālā pieredze. Tā maina cilvēka priekšstatus un skatījumu par sevi, citiem un pasauli.
Ko par traumu saka neirobioloģija?
Trauma atstāj ne tikai psiholoģiskas, bet arī neirobioloģiskas pēdas smadzenēs:
- Amigdala (mandelveida ķermenis) kļūst pārmērīgi aktīva, “ieslēdzot trauksmes signālu” arī tad, kad reāli draudi vairs nepastāv. Tā nepārtraukti skenē vidi, meklējot potenciālus draudus, pat sīkumos, piemēram, smaidos vai klusumā;
- Hipokamps, kas atbild par atmiņu strukturēšanu, var zaudēt spēju skaidri nošķirt pagātnes notikumus no tagadnes, atmiņas saplūst;
- Prefrontālais kortekss, kas atbild par loģiku un spriestspēju, spēcīga emocionāla pārpludinājuma, krīzes vai apdraudētības brīžos vājinās vai “atslēdzas”
Kad trauma kļūst par ikdienas daļu
Šādu fizioloģisku un neirobioloģisku procesu dēļ traumatiska pieredze var kļūt par neatņemamu cilvēka ikdienas daļu — nevis apzinātas izvēles rezultātā, bet izdzīvošanas vajadzības dēļ.
Traumas sekas var būt daudzveidīgas un izpausties gan psihoemoconālā, gan fiziskā, gan psihosociālā līmenī:
- Hroniska trauksme vai pastāvīga iekšēja spriedze, satraukums;
- Ar traumatizējošo notikumu saistītas uzmācīgas domas, emocijas, sajūtas, patvaļīgi atmiņu uzplaiksnījumi;
- Emociju regulācijas grūtības — pāruzbudinājums, emocionāla labilitāte, straujas garastāvokļa svārstības, grūtības nomierināties, sajūta, ka nevar emocijas izturēt, viegla aizkaitināmība, intensīvas dusmas vai, tieši pretēji, nejūtīgums un noslēgšanās sevī;
- Izvairīšanās no atmiņām, cilvēkiem, vietām vai situācijām, kas var atgādināt par traumatisko notikumu; izvairīšanās no pāruzbudinājuma iespējamības, intrūzijām, izvairīšanās domāt par notikušo;
- Disociācija, atsvešinātība no sevis
- Miega traucējumi, uzmācīgas atmiņas vai murgi;
- Fiziskas sāpes bez redzama medicīniska iemesla — piemēram, sāpes mugurā, galvā, vēderā;
- Grūtības attiecībās — apgrūtināta uzticēšanās, bailes no emocionālas tuvības, “saplūšana” ar otru cilvēku, bailes no pamešanas, nedroši piesaistes modeļi;
- Pazemināta pašvērtība, neskaidra vai difūza identitāte, spēcīga kauna un vainas izjūta;
- Destruktīva uzvedība – p., sevis graizīšana, atkarību izraisošu vielu lietošana, impulsīvas darbības;
- Uzvedības izmaiņas – pārlieku liela pielāgošanās, izdabāšana vai izteikta noslēgtība, izolācija
- Klīniska depresija, panikas lēkmes, posttraumatiskais stresa sindroms, ēšanas traucējumi, personības traucējumi
Šajā rakstā tuvāk tiks apstaktīta agrīnas pieredzes sekas uz attiecību veidošanas modeļiem pieaugušā vecumā.
Rēgs istabā, kuram nav vārda
Iespējams, jums ir pazīstami brīži, kad pēkšņi piedzīvojat spēcīgu, grūti izturamu emocionālu pārpludinājumu — piemēram, kad sarunas laikā partneris uz mirkli novēršas. Kādas izjūtas un domas jūsos mostas, ja uz jūsu aizrakstīto ziņu netiek saņemta tūlītēja atbilde? Ko jūs izjūtat, ja otrs nedaudz paceļ balsi vai izmaina savu toni? Var parādīties sajūta, ka kaut kas sens, dziļi iekšpusē, atmostas. Iespējams, šķiet — tā ir tikai īslaicīga, nejauša emocija. Tomēr šādas reakcijas reti kad ir tikai par konkrēto mirkli. Ir situācijas, kurās cilvēks pats piefiksē pie sevis: “Mana reakcija bija pārspīlēta. Kāpēc tā notika?” Tā var būt pārmērīga emocionalitāte, paaugstināta aizsardzības uzvedība vai, gluži pretēji, iekšējs sastingums, atsvešināšanās, kontakta zudums ar sevi. Nereti cilvēks pats nespēj izskaidrot savu rīcību. Apkārtējie reizēm tam piekarina birkas: “pārāk jūtīgs”, “neiecietīgs”, “atkarīgs”, “auksts”. To bieži pavada kauna izjūta — par to, ka esi “par daudz”, “pārāk daudz uzmanības pieprasošs”, “par vāju” vai, tieši pretēji, “par vēsu”. Bieži vien robežas starp “sevi” un “traumatiskās pieredzes sekām” ir saplūdušas. Cilvēks saka: “Tāds es esmu”, taču patiesībā tas var būt izdzīvošanas režīms, traumatiskās pieredzes sekas, nevis autentiska būtība. Trauma nav personības iezīme – tā ir atbilde uz pārdzīvoto. Tomēr ilgstoši dzīvojot izdzīvošanas režīmā, tā var kļūst par daļu no identitātes. Rodas grūtības nošķirt sevi no traumas izraisītajām izpausmēm. Bet kā būtu ja uz šīm birkām paskatītos kā uz dziļu, neatpazītu sāpju nospiedumiem? Kā uz rēgiem istabā, kam vēl nav dots vārds?
Terapijā cilvēki dalās ar saviem dziļākajiem pārdzīvojumiem — ilgām, skumjām, vientulību, mīlestību, kaunu, riebumu un bailēm. Bieži tās ir bailes no atraidījuma, vēlēšanās pēc tuvības, kas saduras ar sāpīgu pieredzi par noraidījumu vai emocionālu nepieejamību. Nereti tiek atklātas vardarbīgas attiecības, kurās cilvēks paliek iestrēdzis, nespējot aiziet. Citi stāsta par emocionālu noslēgtību — vēlmi tuvināties, bet vienlaikus nespēju kādu pielaist sev klāt.
Aiz tā visa bieži slēpjas agrīnas, klusas attiecību traumas — emocionāla pamešana, hroniska ignorēšana, emocionāla nepieejamība, aukstums, kritika, kaunināšana u.c. pieredzes. Situācijas, kurās nebija atļauts izrādīt emocijas vai saņemt atbalstu brīžos, kad tas bija visvairāk nepieciešams — bērnības bailēs, skumjās, vientulībā. Tādos apstākļos bērns nereti ir spiests ātri pieaugt, zaudējot bērnības bezrūpību. Nereti tiek apgūts destruktīvs uzskats: “mīlestība ir jāizpelnās”, un līdz ar to — arī pašvērtība kļūst ievainota.Traumatiska situācija var būt ne tikai tas, kas notika, bet arī tas, kas netika saņemts — drošība, sapratne, paredzamība, taisnīgums, emocionāla klātbūtne. Tā var būt trūkstošā frāze: “Tu esi svarīgs. Tu esi pietiekams.”