Arī tad, ja
nav nomazgāti trauki,
izlēji kafiju,
saplīsa veļasmašīna,
nokavēji darbu.
Tu drīksti justies labi. Tev nav sevi nemitīgi jāsoda vai jāatgādina par grūto. Tas tur viss ir, tu ar to tiksi galā, bet pa vidu dzīves haosam un grūtībām, ļauj sev sajust prieku, mieru, aizrautību, ērtību, mīlestību. Tev tas viss pienākas arī pirms tu pabeidz savu darāmo darbu sarakstu.
Situatīvi just vainu, kaunu, skumjas, dusmas ir normāli un adekvāti. Tāpat ir pareizi savas kļūdas labot un atvainoties. Taču, ja atliekam jušanos labi uz laiku, kad pilnīgi viss būs izdarīts un pareizi, tad bieži vien neļaujam sev sajust patīkamo, kad tas notiek, jo domājam, ka vēl neesam pelnījuši. Sanāk, ka uzbūvējam sev ciešanu pilnu dzīvi, kur visu laiku sevi sodam (tā jau būtu laba diena, ja vien to kafiju nebūtu izlējusi). Bet, kamēr esam dzīvi, dzīve nekad nav pabeigta, darbi nebeidzas, problēmas rodas. Labā dzīve ir tam visam pa vidu, patīkamos brīžos, nevis pēc tam.