Tad tu vari nemācēt saņemt mierinājumu un atbalstu.
Tu tik labi vari būt iemācījies “tikt galā pats”, ka pat tad, kad nemaz netiec galā, nezini, kā prasīt atbalstu.
Visdrīzāk tev pat grūti ieraudzīt, kā citi varētu tev palīdzēt. Ja varbūt vēl vari izdomāt praktiskus palīdzības veidus, tad doma par to, cik palīdzošs būtu drauga plecs, apskāviens, vai līdzjūtīgi vārdi varbūt pat neienāk prātā.
Un tev arī tad nav ne jausmas, kā reaģēt, kad kāds tomēr sniedz atbalstu.
Var gadīties, ka samulstam un uzreiz ieņemam aizsardzības pozīciju, jūtamies pazemoti, jo mēs taču visu varam. Varbūt jūtamies neērti vai, kā neesam pelnījuši. Nepazīstamā situācija rada nevis patīkamu sajūtu, bet gan paniku un vēlmi bēgt.
Cik grūti tev izturēt citu cilvēku siltumu?
Varbūt tu izvairies no atbalsta prasīšanas vai saņemšanas, jo citi to neprot sniegt “pareizi”. Jā, apskaus, bet pateiks ko muļķīgu. Vai pateiks 80% labu lietu, bet 20% kaut ko jokos veidā, kas tevi kaitina. Vai būs laipni un silti, bet tad pēc stundas uzvedīsies tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Tas viss ir nepatīkami un var šķist negodīgi (un dažreiz ir objektīvi negodīgi). Taču perfekcionisms attiecībās ar citiem mēdz būt labi racionalizēts izvairīšanās veids. Iespējams, loģisks, jo augšana vidē, kur esi emocionāli atstāts novārtā parasti nozīmē, ka esi guvis daudz apstiprinājumu, ka citi nav spējīgi izturēt tavas emocijas, tevi atbalstīt. Var gadīties, ka arī tagad daudzas tavas attiecības ir izveidotas ar līdzīgiem cilvēkiem, jo jums vienam ar otru tik viegli – neviens “nepiesienas” un arī īpaši neizrāda jūtas. Taču. Arī tas ne līdz galam pareizais atbalsta veids var mums būt ļaut piedzīvot siltu brīdi. Paņemam to, kas tas ir, nobolam acis par to, kā tur nav un emocionāli stiprāki ejam uz priekšu.