Kad kāds dzīvo ar ļoti augstu trauksmi, tas ietekmē arī apkārtējos. Lai veselīgā veidā atbalstītu cilvēku, kas piedzīvo kādu no trauksmes traucējumiem, nepieciešams par to uzzināt vairāk, kā arī trenēt pacietību un empātiju. Tajā pašā laikā būtiski arī neveicināt trauksmainu uzvedību – dažkārt tuvinieki neviļus atbalsta destruktīvu uzvedību, tā turpinot uzturēt trauksmi. Svarīgi arī rūpēties par savu veselību.
Izglītojies
Iepazīsties ar vispārīgu informāciju par trauksmi, kā arī, ja atbilstoši, specifisko trauksmes traucējumu veidu. Piemēram, izlasi diagnozes aprakstu Starptautiskajā slimību klasifikatorā, vai lasi apkopotā veidā tepat TIEK.
Tam ir trīs iemesli – tev ir nepieciešamas zināšanas, lai vispār saprastu, kas notiek; zināšanas palīdzēs mazināt savus aizspriedumus, kā arī dažādas automātiskas emocionālas reakcijas, kas tajos balstītas; signalizēs otram, ka mēs viņu trauksmi uztveram nopietni, kā īstu lietu.
Pacietība
Ja esi blakus, kad otrs piedzīvo augstu trauksmi, nesteidzini “tikt ar to galā”. Ja tas būtu tik vienkārši izdarāms, cilvēks jau būtu to izdarījis un dzīvotu rāmu dzīvi. Cilvēki ar trauksmi bieži labi apzinās, ka satraukums nav racionāls, bet tas trauksmes simptomus nemazina. Var būt pat tieši pretējs efekts, kur tad vēl ir jāuztraucas par to, kāpēc es tik nesakarīgi uztraucos, kāpēc man nesanāk beigt, tuvinieki grib, lai es nesatraucos un tagad dusmosies utt.
Daudz palīdzošāk būs, ja validēsi to, ko otrs jūt un būsi blakus mierīgi, stabili. Tas nenozīmē otru vai viņa satraukumu ignorēt, bet gan varbūt cieši apskaut, paturēt roku, maigi glāstīt muguru, piespiest plecu pie pleca sēžot. Varbūt tieši pretēji, ļaut otram pabūt vienam un pārvirzīt pļāpīgo onkuli uz citu stūri. Tātad nevis sakāpināt situāciju norādot, cik nesakarīgi otrs reaģē, bet gan nevērtēt, pamanīt, ka tiešām ir grūts brīdis un sniegt rāmu atbalstu.
Tas nozīmē arī pacietīgu klausīšanos, ļaujot cilvēkam ar trauksmi izstāstīt, kas viņu uztraucis, vai, ko tieši tagad jūt. Nav jāpiedāvā risinājumi, bieži pats aktīvās klausīšanās fakts jau būs bijis palīdzošs, jo palīdzēs otram noregulēties, varbūt skaļi pasakot arī atpazīt, ka daži no uztraukumiem ir nedaudz smieklīgi u.tml.
Nekļūsti par emocionālo miskasti
Svarīgi atcerēties – tava loma nav nepārtraukti menedžēt otra cilvēka uztraukumu, kļūt par emocionālo miskasti, kur var nefiltrēti novadīt visas trauksmainās domas. Tās pieaugušo attiecībās ir nesamērīgas gaidas. Otram cilvēkam ir jāmācās veidi, kā vadīt savu trauksmi.
Tāpat tu drīksti konfrontēt otru par destruktīvu uzvedību, ja cilvēks rīkojas kaitējoši, menedžējot trauksmi. Piemēram, ja otrs savu trauksmi menedžē vakarā iedzerot pāris aliņus vai izdzerot vīna pudeli, tu drīksti uz to norādīt. Klusēt mīļā miera labad nozīmē pamazām veidot līdzatkarīgas attiecības.
Ieklausies sevī, sajūti sevi, lai saprastu, kad tev ir par daudz. Vai tu šajās attiecībās vēl saņem atbalstu, iedrošinājumu, patīkamu klātbūtni? Tie ir jautājumi, par kuriem svarīgi padomāt, lai attiecības mūs neizsmeltu.
Mudini meklēt profesionālu palīdzību
Ja tas nav kaut kas, ko cilvēks jau dara, tad mierīgā brīdī ierosini vērsties pie psihologa un psihiatra. Trauksme lielā daļā gadījumu labi padodas ārstēšanai, tāpēc noteikti ir vērts mēģināt.
Vari teikt: “Es gribu tevi atbalstīt, bet vēlos, lai tavā atbalsta komandā ir arī profesionāļi!”
Tu vari piedāvāt palīdzēt atrast speciālistu, piezvanīt, lai pieteiktu vizīti, vai aiziet līdzi, lai pagaidītu gaitenī pirms vizītes. Trauksme mēdz būt paralizējoša, katrs šis solis šķist milzīgs un nepaveicams. Taču, iespējams, tev tas ir sīkums.
Ja cilvēks atsakās meklēt palīdzību, tad vērts maigi atgriezties pie šīs sarunas kādā citā dienā. Var pastāstīt to, kā tas ir, dzīvot bez trauksmes, jo sadzīvojot ar augstu trauksmi otrs var būt aizmirsis, kā tas vispār ir. Tāpēc dažreiz trauksmes ārstēšanas sākumā tik noderīgi ir nomierinoši medikamenti – tie nodemonstrē, ka miers vispār ir iespējams. Taču ilgtermiņā bez psihoterapijas – sarunu terapijas – neiztikt.
Cieni otra robežas
Pieaugušie arī piedzīvojot mentālās veselības grūtības joprojām ir pieaugušie. Tas nozīmē, ka mēs joprojām uzticamies viņu lēmumiem un paļaujamies, ka viņi savu dzīvi vada paši. Jā, arī tad, ja mūs tas ļoti kaitina. Mūsu mēģinājumi ignorēt viņu robežas situāciju var pasliktināt, liekot otram justies nevērtīgam, traucēt sev uzticēties un tāpēc piedzīvot vēl vairāk trauksmes.
Tu vari piedāvāt kopā meditēt, skriet, dziļi elpot vai darīt citas vērtīgas lietas, kas var mazināt trauksmi, taču tev jāciena otra atteikums. Tāpat tavs uzdevums nav kļūt par visu iespējamo risinājumu enciklopēdiju, kas tad visu laiku atgādina, ko vēl vajadzētu darīt, lai būtu labāk. Tas var būt vilinoši, jo gribas atrisināt otra problēmu, mazināt ciešanas.
Protams, tu negribi kļūt arī par kādu, kas veicina destruktīvu uzvedību – piemēram, ja draugs visu laiku atceļ plānus, lai nekur nevajadzētu iet. Kādā brīdī to vairs nedrīkst ignorēt. Tad vērts par to atklāti aprunāties un atrast veidu, kā satikties. Varbūt kādā mierīgākā vietā, vai mazākā kompānijā. Tu drīksti otram teikt, ka par viņu uztraucies.
Ko teikt
Tu dari labāko, ko vari un ar to šobrīd pilnīgi pietiek.
Es redzu, ka tev ir ļoti grūti. Es esmu tepat, ar tevi.
Ir normāli tā justies. Tu neesi viens.
Mēs kopā ar visu tiksim galā.
Tu tagad esi drošībā, iesim pa solītim, pa vienai lietai.
Ko tev tieši šobrīd no manis vajadzētu?
Vai es varu kaut ko darīt, lai tev būtu vieglāk?
Ko neteikt
Vienkārši nomierinies.
Tas ir tikai tavā galvā.
Beidz psihot.
Vienkārši beidzot atpūties.
Tu vienkārši nedari XYZ, tāpēc tev tā ir.
Te nav par ko satraukties.
Beidz, tas nav racionāli/loģiski.
Tiec ar to galā.
Uzvedies normāli.
Visi satraucas, tas nav nekas īpašs, beidz pārspīlēt.
Man ir bijis sliktāk un es tiku galā.
Rūpes par sevi
Mēs nevaram būt labs atbalsts, ja paši sabrūkam. Tāpēc vienmēr, pirmkārt un galvenokārt, ir jāparūpējas par sevi. Tas nozīmē apzināties, ko vari un nevari, tātad, kādas ir tavas robežas. Piemēram, ja tev ir grūti citiem pieskarties, tad otru apskaut trauksmes brīžos nozīmē, ka dari pāri sev. Tad jāatrod veids, kurš ir atbalstošs otram, bet arī cieņpilns pret tevi.
Tas nozīmē arī pašam proaktīvi rūpēties par savu veselību. Tas var būt arī noderīgs rīks, kā otram palīdzēt – demonstrējot ar piemēru, ka vizīte pie psihologa ir droša, patīkama, noderīga.