Pieņemt, ka tieši tagad ir slikti un ļaut tām tā būt. Neizvairoties, nemeklējot sudraba maliņas, bet sajūtot sliktumu – skumjas, aizkaitinājumu, dusmas, nomāktību, vilšanos, sēras utt.
Apdomāties, vai slikta ir diena, stunda, minūte? Dažreiz notikumu vai sajūtu izplešam daudz lielāku, nekā tas pelnījis. Turklāt nodefinējot, cik ilgs laika posms ir slikts, iegūstam arī tā beigas – vienmēr pienāk nākamā minūte, stunda, diena. Tātad, sliktais noteikti beigsies.
Nedari lietas, kas slikto dienu padarīs vēl sliktāku. Kad jau esam dusmīgi, varam asi aizrādīt kolēģim, vai nelaipni runāt ar ģimenes locekļiem; vakarā lietot daudz alkohola un pamosties paģiraini; neiet laicīgi gulēt, jo sēžam sociālajos medijos un lasām par to, cik pasaulē viss nepareizi, varbūt strīdamies kādos komentāros. Tas ne tikai nepalīdz, bet arī turpina mūsu slikto dienu. Sanāk pašsabotāža.
Sliktas dienas gadās. Ļauj tai būt, tā noteikti beigsies.
Taču, pat, ja ir 100% sajūta, ka nevari neko darīt, lai izlabotu situāciju, vai justos labāk, tu pilnīgi noteikti vari neturpināt lejupejošo spirāli.
Vislabāk, protams, ķerties klāt visām tām rūpju darbībām, kuras zini, ka tev palīdz justies labāk – dzert garšīgu tēju, dziļi elpot, aprunāties ar tuvinieku, ieiet karstā dušā, iziet pastaigā, samīļot suni utt. Bet var gadīties, ka labās lietas šķiet bezjēdzīgas, vai pārāk grūtas, jo sliktums ir milzīgs, nepārvarams kalns. Tad vērts sākt pa solītim, kur vismaz nepadarām situāciju sliktāku. Un taaaaad, pēc kāda brīža, varbūt tomēr varēsim uzvilkt mīkstu džemperi vai noskalot seju ar aukstu ūdeni un justies par 5% labāk.