Atmiņas zudumi, caurumi var būt raksturīgi cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības. Tā ir disociācija – viens no veidiem, kā psihe pati sevi mēģina pasargāt no pārsātinošiem notikumiem.
Varbūt atceros, ka notika kaut kas slikts, bet, ja kāds prasa sīkumos to izstāstīt, tad nevaru.
Varbūt varmāka daudz melo, sagroza faktus, kas liek apšaubīt realitāti, savu spēju adekvāti saprast, kas notiek. Tad atmiņās piedzīvotais jaucas ar varmākas stāstiem par to.
Palīdzoša var būt notikumu pierakstīšana vai izstāstīšana citiem cik ātri iespējams pēc notikuma, kad esi drošībā.
Savukārt citiem tas ir atgādinājums, ka upuri stāstiem nav jābūt perfekti loģiskiem.
Nespēja labi atcerēties, kas notika, dažkārt kavē cilvēkus aiziet no vardarbīgām attiecībām – ja precīzi neatceros, tad varbūt nebija nemaz tik traki. It īpaši, ja varmāka turpina šo naratīvu, ka tiešām, nekas jau tāds nebija.
Ja kaitina kāda tuvinieka nesakarīgais stāstījums par grūtībām un negribas tam ticēt, tad praktiski par to domājot tavai ticībai nav nozīmes – vienalga, vai cilvēks stāsta patiesību, vai melo, viņam šajās attiecībās vairs nav jābūt. Mudināt drošā veidā meklēt palīdzību, sniegt atbalstu, lai var aiziet no attiecībām utt. var arī klusi šauboties, vai tiešām ir tik traki. Baigi labi nav tāpat, ja tik ļoti jāmelo, ne?