Vai tev mēdz būt sajūta, ka nekad neesi pietiekami labs? Ka visu, ko dari, varētu izdarīt labāk un efektīvāk? Varbūt iekšēji jūti milzīgu spiedienu visu paveikt perfekti?
Šo sajūtu saknes varētu būt meklējamas bērnībā – saistītas ar vecāku gaidām un attieksmi pret tevi. Iespējams, tev bija emocionāli jāizdzīvo ģimenē, kurā kāds no vecākiem bija narcistisks.
Kas ir narcistisks vecāks?
Mēs visi zinām cilvēkus, kuriem patīk būt uzmanības centrā, bet kad tas kļūst par dzīves galveno centru, var rasties problēmas. Narcisms kaut kādās devās piemīt mums visiem un tas ir nepieciešams. Patriesībā veselīgs narcisms palīdz mums saglabāt pašvērtējumu, pieņemt kritiku bez iznīcinošas kauna sajūtas, motivē sasniegt mērķus un aizstāvēt savas intereses – bet ne uz citu rēķina. Taču pārmērīgs narcisms – augsts narcistisko personības iezīmju līmenis – rada pavisam citu ainu. Narcistisks vecāks uzskata sevi par īpašu un neatkārtojamu. Viņš alkst apbrīnas un uzmanības, un bieži vien bez empātijas izmanto bērnu kā instrumentu sava ego uzturēšanai. Bērns šādā vidē nevis attīstās kā neatkarīga personība, bet tiek uztverts kā vecāka sasniegumu turpinājums. Viņa vajadzības un vēlmes tiek ignorētas, un, lai emocionāli izdzīvotu, bērnam var nākties atteikties no savas identitātes. To mēdz dēvēt par “traumatisko narcismu” – pielāgošanos vecāka vēlmēm uz seva rēķina.
Šādā audzināšanas vidē bērnam var rasties izjūta, ka viņš nav vērtīgs pats par sevi, bet tikai tad, ja sasniedz noteiktus standartus. Viņš mācās pielāgoties, izdabāt un apspiest savas patiesās vajadzības, lai saņemtu vecāku atzinību vai mīlestības druskas. Tas var ietekmēt gan bērna emocionālo attīstību, gan turpmāko dzīvi.
Kā narcisms ietekmē audzināšanas stilu?
Narcistiskiem vecākiem audzināšanas stils parasti svārstās starp divām galējībām – pārmērīgu kontroli vai pilnīgu vienaldzību pret bērna vajadzībām.
Šādu vecāku attieksme var ietvert:
- devalvāciju – bērna sasniegumu noniecināšanu,
- manipulāciju – emocionālu ietekmēšanu, lai bērns pakļautos vecāka vēlmēm,
- izolāciju – bērna sociālo aktivitāšu ierobežošanu,
- salīdzināšanu – bērna vērtības noteikšanu, salīdzinot ar “veiksmīgākiem” cilvēkiem.
Bērns tiek slavēts un pieņemts tad, ja viņš izpilda vecāka prasības un standartus. Ja nē, narcistiski vecāki viņu var ignorēt, kritizēt vai pat sodīt. Šāda attieksme bērnā rada hronisku trauksmi, ka viņš nekad nebūs “pietiekami labs”.
Nereti narcistiski vecāki bērniem uzspiež savus nerealizētos sapņus, neņemot vērā viņu intereses un talantus. Piemēram, bērnam var likt kļūt par izcilu sportistu, mākslinieku vai zinātnieku nevis tāpēc, ka tas ir viņa aicinājums, bet gan tāpēc, lai vecāks varētu lepoties ar viņa panākumiem un apliecinātu savu “veiksmi” vecāka lomā.
Tomēr pētījumi rāda, ka pat vecāki ar augstu narcisma līmeni var uzlabot savas audzināšanas prasmes, ja apzināti pievērš uzmanību bērna vajadzībām un emocijām. Pāreja uz siltāku un elastīgāku audzināšanas stilu var palīdzēt novērst emocionālās un uzvedības problēmas bērnam un veicināt viņa veselīgu attīstību.
Narcistisku vecāku audzināšanas sekas pieaugušo vecumā
Bērnībā piedzīvotā vecāku attieksme var atstāt dziļas pēdas un tālejošas sekas uz cilvēka dzīvi arī pieaugušā vecumā. Viens no bērna mentālās veselības stūrakmeņiem ir vecāku sniegtais emocionālais siltums. Ja tas ir trūcis, pieaugušo vecumā šādi cilvēki bieži vien cieš no trauksmes, depresijas un mazvērtības sajūtas. Viņi var justies tā, it kā nekad nebūtu “pietiekami labi”, un viņu pašvērtējums lielā mērā balstās uz ārējiem sasniegumiem un citu atzinību. Tas rada pastāvīgu spiedienu būt “perfektiem” un padara cilvēku atkarīgu no citu viedokļiem.
Profesionālā dzīve
Bērnībā piedzīvotā nosacījumu mīlestība bieži vien liek šiem cilvēkiem kļūt par pārlieku centīgiem darbiniekiem. Viņi ļoti baidās pieļaut kļūdas vai piedzīvot neveiksmi, jo tas var šķist kā drauds viņu pašvērtībai. Perfekcionisms, izdegšana un pastāvīgs stress var kļūt par ikdienas pavadoņiem, jo zemapziņā šķiet, ka atpūta vai kļūdīšanās nav pieļaujama.
Attiecības ar citiem
Cilvēki, kas uzauguši narcistisku vecāku ietekmē, nereti pieļauj emocionālu manipulāciju arī attiecībās pieaugušo vecumā. Viņiem var šķist, ka, lai būtu mīlēti, ir jāpilda citu prasības. Tas noved pie grūtībām novilkt veselīgas robežas, uzticēties cilvēkiem un veidot patiesi siltas, drošas attiecības. Diemžēl nereti viņi piesaista partnerus, kuri atkārto bērnībā piedzīvotās attiecību dinamikas – emocionāli nepieejamus vai kontrolējošus cilvēkus.
Identitātes krīze
Vēl viens būtisks izaicinājums ir grūtības saprast, kas tu patiesībā esi. Ja bērnībā visas vēlmes un domas bija pakārtotas vecāku gaidām, pieaugušā vecumā var rasties tukšuma sajūta un jautājums – kas es īstenībā esmu? Daudzi pavada gadus, pielāgojoties citu cilvēku cerībām, līdz beidzot apzinās, ka dzīvo dzīvi, kas neatspoguļo viņu patieso būtību.
Perfekcionisms un izdegšana
Bailes nebūt pietiekami labam var izpausties arī kā pastāvīga vēlme pierādīt savu vērtību. Šie cilvēki mēdz pārstrādāties, upurēt savu labsajūtu un attiecības, jo zemapziņā viņiem šķiet, ka viņu vērtība ir atkarīga tikai no sasniegumiem. Pat tad, kad viņi sasniedz izvirzītos mērķus, apmierinājums ir īslaicīgs, un drīz vien atkal uzrodas jauns uzdevums, kas it kā jāizpilda, lai sajustos vērtīgi.
Lai izkļūtu no šī cikla, svarīgi ir mācīties atpazīt un atlaist destruktīvus uzskatus, un pārliecības. Tāpat ir būtiski saprast, ka veselīgas attiecības nenozīmē nemitīgu izpatikšanu un ka mīlestība nav jānopelna. Daudziem cilvēkiem palīdz psihoterapija, kas ļauj pārstrādāt pagātnes pieredzi un kas vērsta uz autentiskuma atgūšanu – savu patieso interešu un vēlmju apzināšanos.
Lai gan bērnības pieredzi nevar mainīt, iespējams lauzt šo ciklu un sākt dzīvot pēc saviem noteikumiem. Ceļš uz dziedināšanu prasa laiku, bet ikviens ir pelnījis izjust iekšēju mieru un pieņemt sevi bez nosacījumiem.
Kā sev palīdzēt?
Lai gan bērnības pieredzi nevar mainīt, ir iespējams strādāt ar tās sekām. Viens no pirmajiem soļiem ir apzināties, ka mīlestība nav jānopelna – tu esi vērtīgs tāds, kāds esi. Un veselīgas attiecības nenozīmē nemitīgu izpatikšanu. Svarīgi ir attīstīt iekšēju pašvērtību, kas nav atkarīga no citu viedokļa vai ārējiem sasniegumiem. Psihoterapija, pašizaugsme un veselīgu attiecību veidošana var palīdzēt lauzt šo destruktīvo modeli, iemācīties atpazīt un atlaist bērnībā iemācītos uzskatus un pārliecības, un izveidot piepildītu dzīvi.
Kas var palīdzēt:
- psihoterapija – palīdz pārstrādāt pagātnes pieredzi un attīstīt veselīgākus uzskatus par sevi,
- emociju apzināšanās – ļaut sev just un pieņemt savas emocijas,
- autentiskuma atgūšana – atklāt, kas patiesībā rada prieku un piepildījumu, neatkarīgi no citu viedokļa,
- veselīgas robežas – mācīties pateikt “nē” un nejusties vainīgam, ka izvēlies savu labsajūtu,
- sevis pieņemšana – saprast, ka tu esi vērtīgs tieši tāds, kāds esi, nevis tikai tad, ja izpildi kāda cita gaidas,
- sociālā atbalsta meklēšana – tuvu un saprotošu cilvēku atbalsts var būt liels resurss atveseļošanās procesā.
Noslēgumā
Bērnība ar narcistiskiem vecākiem varbūt ļoti izaicinoša – beznosacījumu mīlestības trūkums atstāj dziļas sekas un sāpes. Ir grūti justies pietiekami labam un vērtīgam, un attīstīt veselīgu pašvērtējumu, ja mīlestība ir bijusi jānopelna. Tomēr, iemācoties būt līdzjūtīgiem pret sevi, iepazīstot savas emocijas un patieso būtību, iespējams veidot un piedzīvot veselīgāku, līdzsvarotāku un autentiskāku dzīvi, pakāpeniski atbrīvojoties no nepieciešamības izpatikt citiem. Apzinoties problēmu un strādājot ar to, ir iespējams spert soļus pretī dzīvei, kas nav atkarīga no citu apstiprinājuma. Sajust un noticēt, ka tu esi pietiekams tāds, kāds esi. Atceries – neatkarīgi no tā, kāda bija tava bērnība, tev ir iespēja veidot savu ceļu. Un tas jau ir pirmais solis ceļā uz emocionālu brīvību.