Kā atšķiras pašvērtējums no narcisisma?

Narcisisms ir hierarhisks. Ja cilvēks ar augstu pašvērtējumu ir labās domās par sevi, tad cilvēks, kuram raksturīgs narcisisms, salīdzina sevi ar apkārtējiem un domā, ka ir labāks par citiem.

Narcisi sevi paceļ, liekot citiem sevi apbrīnot vai citus pazemo, ar tiem konkurējot. Šī salīdzināšana ar citiem ir nebeidzama, sekojoši arī narcistiska uzvedība nav tikai viens gadījums, bet gan atkārtojas atkal un atkal.
Mūsos visos ir kādi narcistiski impulsi, bet pārsvarā mēs ikdienā spējam tos kontrolēt. Narcistiskiem cilvēkiem raksturīgi, ka vēlme pēc varas un ideja par sevi kā īpašu kļūst neelastīga, neveselīga. Narcisi nav vienīgie cilvēki, kuriem svarīgi dominēt, bet narcisi statusa iegūšanu redz daudz šaurāk un rigidāk. Tas nozīmē arī, ka salīdzināšana ar citiem var parādīties tādās situācijās, kur citi to uzskatītu par neadekvātu, nepiedienīgu – piemēram, konkurējot ar savu bērnu.

Grandiozs narcisisms

Pirmais narcisisma veids ir grandiozs narcisisms. Tā ir atklāta tendence ticēt, ka man pienākas īpaša attieksme. Cilvēki ar relatīvi augstu grandiozo narcisismu vēlas būt uzmanības centrā, lepni lielās, izrādās un sacenšas ar citiem – pat tad, ja tas nav piemēroti situācijai. Sekojoši šādus cilvēkus apkārtējie var uztvert kā biedējošus, konfliktējošus, nicinošus.
Cilvēki, kuriem augsts narcisisms, izvēlas tādas situācijas, kurām raksturīga varas un statusa aspekts. Vienkārši sakot, narcisiem raksturīgs labi izstrādāts ‘’radars’’ uz tādām situācijām, kas ļauj viņiem vai nu sevi paaugstināt vai citus pazemot, noniecināt.

Ievainojamais narcisisms

Pētnieki izdala arī otru narcisisma tipu: ievainojamo narcisismu (vulnerable narcissism). Tam raksturīga slēpta grandiozitāte – tad gaidas un fantāzijas par savu varenumu ir iekšējas, ne tik daudz ārējas, un cilvēks izjūt, ka viņam pienākas vairāk, labāk nekā citiem. Tāpat ievainojamam narcisismam raksturīgas kauna jūtas, ja šīs grandiozās ekspektācijas un fantāzijas nepiepildās.

Domājot par to, kā tas pamanāms ikdienā – ievainojamie narcisi uzskata, ka pasaule un apkārtējie viņiem ir nodarījuši pāri. Viņi ir upura lomā jeb identificējas ar savām ciešanām. Viņi vēlas, lai citi viņus žēlo, mierina, stāsta, cik labi viņi ir.
Mātes-bērna kontekstā tas var nozīmēt, ka mātei ir tendence stāstīt, cik briesmīga, slikta māte viņa ir, ka bērns dara viņai pāri, ka viņa grib nomirt, visu viņa darot citu dēļ. “Es vienkārši izdarīšu pašnāvību” un tamlīdzīgas frāzes. Tās nav depresijai raksturīgās bezvērtīguma radītās domas un izteicieni, bet gan centieni manipulēt, iedvest bailes tuvākajos, pakļaut viņus, liekot sevi apbrīnot un/vai par sevi baidīties.

Pazīmes ikdienā

1.Neparedzamība

Ikdienā nav prognozējams, kā vecāks reaģēs. Gan par ierastām, vienkāršām lietām, gan tad, ja notiek kaut kas ārpus ierastā – arī krīzes situācijā narcisiem saglabājas tendence fokusēties uz sevi, ne bērnu. Tas bērnā var radīt nedrošību, arī vientulību un bailes dalīties ar saviem pārdzīvojumiem.

2.Pazemošana

Salīdzināšana, kritika, nicināšana jeb kaimiņu bērni vienmēr labāki.
Rezultātā bērnā nostiprinās izjūta, ka viņš nav gana labs.
Raksturīgās frāzes: Kam tevi tādu vajadzēs, neviens tevi nemīlēs. Tu dzīvē neko nesasniegsi, Tevi vīrs/sieva pametīs.

3.Manipulācija

Manipulācijai ir plašs spektrs, bet šeit vēlos uzsvaru likt uz vainas izjūtas radīšanu.
Raksturīgas tādas frāzes kā “Es jau tevi tikai apgrūtinu.” Robežas var tikt sauktas par egoismu. Rezultātā bērnā var rasties bailes teikt nē un rūpēties par sevi, jo sekas var būt briesmīgas. Var būt šaubas, vai fokusējoties uz sevi nekļūstu slikts un cietsirdīgs.
Arī ilgstoša klusēšana ir manipulācija, tas ir veids, kā sodīt bērnu, radot apjukumu, novirzot atbildību par situācijas salabošanu bērnam.

4.Gaslighting

Gaslighting ir manipulācijas forma, kad agresors (šajā gadījumā vecāks) liek upurim apšaubīt savu realitāti, atmiņu, jūtas. Upuris jūtas apjucis, var būt sajūta, ka netic pats savam saprātam, savai uztverei. Var tikt sagrozīti fakti, bērns var tikt maldināts. Tas ļauj vecākam iegūt kontroli pār bērna emocijām, uztveri, domām. Frāzes, caur kurām var tikt veikta šī manipulācija: “Tā nebija, Tu nepareizi atceries, Nevajag pārspīlēt, Tas bija tikai joks, Es neatceros utml.”

Narcistiski vecāki ir meistarīgi apguvuši, kā sevi pasargāt no jušanās slikti – neuzņemoties atbildību par savu uzvedību, bet ‘’atdodot’’ neērtās emocijas bērniem, viņus kauninot, nicinot, izrādot riebumu pret bērnu sejas izteiksmēs un skatienos.
Rezultātā bērna ‘’es’’ tiek noraidīts, nicināts, mamma viņu atstāj vienu ar sāpīgo pārdzīvojumu. Un tad, jūtoties slikti par sevi, bērns arī pats sevi noraida, nicina, jūt destruktīvu kaunu par sevi. Bērna pašvērtējums ārkārtīgi cieš.

Grūtības pieaugot

Narcistisku vecāku bērni agri notic, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā un viņi ir slikti, nevērtīgi, problemātiski, apkaunojoši, nemīlami. Konsekventi sadzīvo ar vainas un kauna izjūtām par sevi. Tas vēlāk var izpausties kā zems pašvērtējums, grūtības dalīties ar savu viedokli, saprast un komunicēt savas emocijas un vajadzības.

Narcistisku vecāku bērniem var būt grūti veidot simetriskas attiecības. Bērnībā piedzīvotās emocionāli nedrošās attiecības, kurās atkal un atkal piedzīvots noraidījums, neviļus kļūst par šablonu nākotnes attiecībām.

Izcelsmes ģimene ir vieta, kur mēs piedzīvojam savas pirmās pieredzes – tajā skaitā to, kā veidot attiecības ar cilvēkiem. Tas nozīmē, ka arī pēc tam dzīvē mēs nesam sev līdzi sev virkni priekšstatu un pārliecību par to, kā jāizskatās ģimenei, kā jāuzvedās pārim un tamlīdzīgi. Ļoti iespējams, ka ir kaut kādas lietas, kuras pamanām un nespējam pieņemt jau agrīni un tad nosolāmies sev, ka darīsim citādāk. Jautājums, vai mums izdodas darīt fundementāli citādāk, vai arī ļoti mēģinām, cenšamies, bet nezkāpēc atkal attopamies, ka esam izveidojuši attiecības vai pat ģimeni, kas funkcionē pēc līdzīgiem paterniem, shēmām.
Pats par sevi tas nav ne slikti, ne labi. Tas atkarīgs no tā, ko tu par to jūti un domā.Iespējams, cilvēkam ir pārliecība – lai attiecības izdotos, man ir jādod otram tas, ko no manis prasa, tā aizmirstot par savām vajadzībām un robežām.
Pievilcīgi var šķist cilvēki, kas sākotnēji ir šarmanti un par sevi pārliecināti, bet izrādās, gluži kā narcistiskais vecāks, arī ignorē, izmanto, vērtē un nosoda.

Ja vecāki joprojām kaunina arī pieaugušā vecumā, var būt grūti pieņemt savus panākumus, sasniegumus. Narcistiski vecāki mēdz teikt, ka esi iedomīgs, mēģini būt labāks par viņiem. Tas var novest pie sevis sabotāžas.Varam sabotēt savu darbu, attiecības, jo panākumi rada nesaskaņas, it kā ved prom no vecākiem.
Tā var gadīties, ja esi pirmais ģimenē, kuram bijusi iespēja iegūt labu izglītību, piemēram. Tad var būt sajūta, ka attālinies no vecākiem savu panākumu dēļ. Tomēr svarīgi atcerēties, ka emocionāli nobrieduši vecāki par tevi priecāsies un gribēs, lai tu tiec tālāk un augstāk. Pat tad, ja viņiem būs sarežģītas jūtas par to vai žēlums, ka viņiem nebija tādu pašu iespēju, viņi atradīs citas atbalsta personas ar kurām to apspriest un zinās, ka tas attiecas tikai uz viņiem pašiem. Tavs uzdevums ir dzīvot savu dzīvi, nevis menedžēt savu vecāku emocijas, laimi.

Pieauguši narcistisku vecāku bērni mēdz teikt “es jau biju tāds grūts bērns” vai “man ir smags raksturs”, kad stāsta par to, ko mamma darījusi. Patiesība gan ir ļoti vienkārša – narcistiska vardarbība neatspoguļo to, kāds bērns tu esi, bet gan to, kāds cilvēks ir tava mamma. Tālākai lasīšanai par šo tēmu noderēs raksts “Kā narcistisks vecāks ietekmē bērna nākotni”.

Kā veidot attiecības ar narcistisku vecāku pieaugušā vecumā?

Turpināt attiecības ar vecākiem, kas ir narcistiski, bieži vien nozīmē turpināt darīt sev pāri. Lai veidotu attiecības, būs jāsamierinās, ka tās lietas, pēc kurām ilgojos, es šajās attiecībās nekad nesaņemšu. Emociju validēšana, beznosacījumu pieņemšana, labvēlība un atbalsts visdrīzāk būs jāmeklē citur, pirmkārt jau sevī pašā.
Tāpat jāatsakās no idejas vecākus ‘’salabot’’ jeb mainīt. Tu vari uzņemties atbildību tikai par to, ko dari un saki. Tavi mēģinājumi, centība uzlabot attiecības ar vecākiem var sastapties ar pretestību, ja otrai pusei liekas, ka viss ir kārtībā. To var būt grūti pieņemt, ka otrs neredz problēmu tur, kur to redzi tu.

Savukārt robežu nolikšana – mazinot kontaktu, respektējot savu laiku, telpu, arī savus emocionālos resursus, var gan atvieglot ikdienu, gan arī vienlaikus novest pie sērām. Tas ir ok, tā drīkst būt, ka mūsos ir dažādas, arī pretrunīgas jūtas vienlaikus. Mēs varam rūpēties par sevi un justies labāk par savas dzīves virzību un vienlaikus sērot par to, ka tas var notikt, jo esam gatavi distancēties no saviem vecākiem.

Arī dzīvojot disfunkcionālā sistēmā tu vari tajā nepiedalīties. Ne vienmēr mēs varam mainīt visu sistēmu, bet kā pieaugušie mēs varam ietekmēt to, kāda ir mūsu vieta tajā.

Izmantotā literatūra

Michal Weiss;Jonathan D. Huppert; (2021). Narcissistic Reflections After Social Rejection: Grandiose and Vulnerable Narcissism in Terms of Explicit and Implicit Interpretation Bias . Cognitive Therapy and Research, (), –. doi:10.1007/s10608-021-10245-1

Social mindfulness: skill and will to navigate the social world
Van Doesum NJ, Van Lange DA, Van Lange PA
Journal of personality and social psychology, 2013, 105(1), 86‐103 | added to CENTRAL: 30 April 2014 | 2014 Issue 4
https://doi.org/10.1037/a0032540

Grapsas, Stathis; Brummelman, Eddie; Back, Mitja D.; Denissen, Jaap J. A. (2019). The “Why” and “How” of Narcissism: A Process Model of Narcissistic Status Pursuit. Perspectives on Psychological Science, (), 174569161987335–. doi:10.1177/1745691619873350