Par garīguma un reliģiozitātes lomu psihoterapijas un psiholoģiskās konsultēšanas telpās ir vērstas plašas diskusijas pēdējo dekāžu laikā. Par piemēru varam skatīt Amerikas Psihologu Asociācijas rakstus, kas izcēluši minēto jēdzienu nozīmi un izmaiņas to uztverē  (piem., Pargament & Exline, 2020; Abrams 2023), vai Eiropā sastopamus garīguma jomas pētnieku rakstus, kas izcēluši diskusijas nozīmi par garīguma/reliģiozitātes lomu psihiskās veselības traucējumu mazināšanā (piem., Knegtering, et al., 2024; Tomcsány, et al., 2017). Svarīgi, pirms tiek vērsta uzmanība reliģiozitātes un garīguma lomai psihoterapijā un psiholoģiskajā konsultēšanā, ir sniegt ieskatu tajā, kā tiek apskatīti minētie jēdzieni zinātniskajā literatūrā. Jānorāda, ka reliģiozitātes un garīguma jēdzieniem ir satopamas plašs definīciju klāsts, tāpēc jāņem vērā, ka raksta ietvaros piedāvāti atsevišķi jēdzienu definējumi. Zemāk piedāvātās jēdzienu definīcijas izceļas ar apjomīgu zinātnisko publikāciju skaitu, taču pieminēšanas vērti būtu vēl daudz citi jēdzienu skaidrojumi.  

Reliģiozitāte

Reliģiozitātes jēdzienam ir pieejamas vairākas definīcijas, bet, iespējams, precīzāko snieguši vieni no zināmākajiem jomas pētniekiem Gordons Alports (Gordon Ollport) un Džeims Fransis Ross (James Francis Ross), kas jēdzienu skaidro kā sabiedrības pārstāvju subjektīvu, reliģisku attieksmi ar tai būtiskām un nebūtiskām atšķirībām. Tās izcelsmei var būt vairāki cēloņi, turklāt šo cēloņu nozīme un ietekme var būt dažāda, līdz ar to racionālas interpretācijas esamība reliģiozitātei ir bezgalīgs mērķis, kas padara to par neiespējamu viennozīmīgai definīcijai (Allport, 1950). Svarīgu atziņu par reliģiozitāti min arī pētniece Lina Andervuda norādot, ka reliģiozitāte ir saistīta ar cilvēku grupu, kuras pārstāvji tic līdzīgā veidā, ievēro kopīgas reliģiskas pārliecības, ka arī dalās tajās (Underwood, 2006). Autori G.Alports un Dž.F.Ross reliģiozitātei izvirza arī reliģiozitātes veidus:

Ārēja reliģiska orientācija (Ārējā reliģiozitāte) – Indivīdi ar ārēju reliģiozitāti  izmanto reliģiju savu mērķu sasniegšanai, un tā tiek saistīta ar nenobriedušu reliģisku izjūtu. Autors norāda, ka ticība šīs reliģiozās orientācijas gadījumā ir viegli uzturama vai ir piemērojamas arī citādas tās formas, lai tās vairāk apmierinātu cilvēka vajadzībās. Reliģiozitātes veidam ir piemēroti arī ieguvumi, piemēram, socializēšanās funkcija un piederības sajūta (Allport, Ross, 1967, kā minēts, Francis, 2016).

Iekšēja reliģiska orientācija (Iekšējā reliģiozitāte) – šis reliģiozās orientācijas veids pamatojas uz indivīda ticību, pašaizliedzību, augstāku cieņu kopienai un cenšanos ietvert reliģiju visos dzīves aspektos (Ahmed, et al., 2011) un tas tiek saistīts ar nobriedušu reliģisku izjūtu (Tiliopoulos et al., 2007). Ārējas reliģiozās orientācijas pārstāvju eksistences motivācija rodama reliģijā (Allport, Ross, 1967) un tās klātbūtne pētniecībā minēta, ka sekmē veselības uzlabojumus (Reuer, 2014) un ir saistīta ar emocionālu stabilitāti (Saroglou, 2002).

Attīstoties reliģiozitātes izpētei pētnieks Daniels Batsons (Daniel Batson) izvirzījis arī trešo reliģiozās orientācijas veidu – Meklējumu (ang. – “Quest”) orientācija (ang. – “Quest”)(Meklējumu reliģiozitāte). Reliģiskā orientācija tiek saistīta ar cilvēka eksistenciālo jautājumu uzdošanu un zināšanām par garīgo sfēru. Šai orientācijai raksturīga ir arī eksistenciālu jautājumu risināšana (paredzot izmaiņas to sarežģītībā), paškritika, un reliģiskās šaubas, kas tiek uztvertas kā pozitīvas, jo veicina atvērtību pārmaiņām (Baston, 1993). Meklējumu reliģiozitātes pārstāvji  bieži pieņem citu reliģisku skatījumu, nodarbojas ar reliģiju izpēti, tostarp, reliģisku mācību apguvi (Jaume 2013).

Piezīme. Atsevišķi izceļams ir arī reliģiskais fundamentālisms, kuru raksturo stingra un nelokāma attieksme pret reliģiju attiecībā uz uzsāktiem, mācību patiesumu un īpašo saikni ar Dievu, ko saņem sekotāji (Haji & Hall, 2014).

Garīgums

Definēt garīgumu ir komplicēts uzdevums un to uzskatāmi parāda vairāki vēsturiski pārpratumi garīguma izpētē. Pašas garīguma definīcijas bieži variējušas robežās no filozofiskām idejām līdz noteiktām pētnieku izvirzītām definīcijām. Garīguma definīcijas ir pieejams daudz un katrā no tām ir liela daļa taisnības, tāpēc svarīgi uzsvērt, ka garīgumu definēt ir sarežģīti un, iespējams, tā īsti līdz galam nemaz arī nav iespējams. Tomēr, pētniece Lina Andervuda (ASV) ir izvirzījusi savu definīciju, kas, iespējams, var radīt konkrētāku priekšstatu par jēdzienu, minot, ka garīgums ir daudzdimensionāls koncepts, kas skaidro indivīda personīgās dzīves saistības ar pārpasaulīgās dzīves, dievišķā vai svētā uztveri (Underwood & Teresi, 2002), un tiek parasti saprasts, kā saistīts, bet atšķirīgs no reliģiozitātes (Kreitzer, et al., 2009). Ar garīguma dimensijām tiek saprastas garīguma pieredzes, kuras varētu būt saistītas vai sakņojušās Rietumu reliģiskajā praksē, Austrumu reliģiskajā praksē un citā kontekstā. Šīs garīguma dimensijas, jeb pieredzes, kuras pēc plašas izpētes izvirza autore ir bijība, pateicība, žēlsirdība, transcendences pieredze, iekšēja harmonija, garīgas ilgas, līdzcietības mīlestība (Underwood, Teressi, 2002). Šo pieredžu biežums un/vai izteiktība raksturo cilvēka garīgumu un tā izteiktību. Par piemēru garīgai praksei (dimensijai) varam skatīt iepriekš minēto pateicību paušanu, kas daudzu garīgu cilvēku vidē tiek uzkaustīta par vienu no centrālajiem komponentiem (Underwood, Teresi, 2002), piemēram, pateicību adresējot augstākam spēkam, tomēr pateicības paušanai var arī nebūt saistības ar reliģisku kontekstu.

Garīguma un reliģiozitātes loma pētniecībā un cilvēka dzīvē 

Interese par garīgumu un reliģiozitāti, kā arī zinātnisko atklājumu plašums sniedz atbalstu garīguma un reliģiozitātes aktualitātei un jēgai psihoterapijas un psiholoģiskās konsultēšanas telpā. Iespējams, vienu pamanāmākajiem pienesumiem izpētei ir  veicis teoloģijas un reliģijas zinātņu profesors Luiss Ovjedo (Lluis Oviedo) ierosinot, ka izpētei garīguma un reliģiozitātes jomā būtu nepieciešams iedalījums grupās, lai labāk organizētu plašo, publicēto pētījumu kopumu. Pirmajā grupā autors iedala pētījumus, kas koncentrējas uz reliģijas un garīguma terapeitiskajiem aspektiem, piemēram, psiholoģisku traucējumu pārvarēšanas iespējas un garīguma/reliģiozitātes ietekmi uz veselību. Otrais grupu autors saista ar pētījumiem, kas pēta reliģijas un garīguma pozitīvo ietekmi, tostarp dzīves kvalitātes uzlabošanos, jēgas meklējumu klātbūtni un to saistību ar laimi un dzīves piepildījumu. Trešo grupu autors piedāvā vērst uz “cilvēka uzplaukumu” (ang. – “human flourishing”) un min pētījumus, kuros iedziļinās attīstības (plaši skatīt) pieejās.  Šajās grupās minētie pētījumi konsekventi atklāj reliģijas un garīguma pozitīvo ietekmi, lai gan notiek diskusijas par šīs pozitīvās ietekmes cēloņiem un to kopsakarībām (Oviedo, 2024). 

Pētījumos aktualizēti arī vairāki ar garīgumu un reliģiozitāti saistīti ieguvumi cilvēku psihiskajā un fiziskajā veselībā kā arī nozīmīgi izcelta garīguma un reliģiozitātes spēja stimulēt cilvēka dzīves kvalitāti, pozitīvi veicinot apmierinātību ar dzīvi, laimes izjūtu, kā arī pozitīvi ietekmējot cilvēka morāli un cerības (Koenig et al., 2001; Levin, 2001, Young, 2011). 

Profesionālā darbība

Nozīmīgs atklājums, kas viennozīmīgi skar palīdzošo profesiju profesionālo darbību ir, ka ar garīgumu un reliģiozitāti saistītu intervenču izmantošana praksē veicina vēlamos psihisko traucējumu ārstēšanas rezultātus, piemēram, samazinot simptomātiskās izpausmes – šizofrēnijai, depresijai, trauksmei, kā arī samazinot vielu lietošanas un suicīdu biežumu (Koening, et. al, 2001; Young, 2011). Arī citi pētījumu rezultāti izceļ depresijas stāvokļa izmaiņās ticībā balstītu terapeitisko intervenču izmantošanas gadījumā psihoterapijā. Šāda veida intervence ļāvusi uzlabot pētījuma dalībnieku zināšanas par depresiju, pilnveidojot grūtību pārvarēšanas mehānismus, veicinot pašvērtējumu, kā arī palīdz attīstīt lielāku saiknes sajūtu ar sevi, citiem un savu vidi kopumā (Leung & Li, 2023).

Svarīgi šajā saistībā ir minēt psihologu un psihoterapeitu spēju iekļaut garīgumu un reliģiozitāti psiholoģiskā atbalsta sniegšanā; šāda prakse var būt ir ļoti efektīva, ja tā tiek pielāgota klientu raksturojošajām pazīmēm, piemēram, vēršot uzmanību klienta pasaules uzskatiem, garīgumam un reliģiozitātei (Prusak, 2016). Reliģiozitāte un garīgums var arī kopumā uzlabot terapijas procesu, aktualizējot gan klienta, gan terapeita garīgās vērtības un domāšanas principu kopumu, kas savukārt stiprina viņu terapeitiskās attiecības un var uzlabot terapeitisko procesu. 

Garīguma “klātbūtne” psiholoģiska atbalsta sniegšanā ir būtiska arī pacientiem ar hroniskām slimībām (ar uzsvaru uz slimību beigu stadijām), kas izraisa izmaiņas fiziskās, psiholoģiskās, sociālās un garīgās vajadzības. Šiem pacientiem ļoti svarīga ir garīgās labklājības, pašcieņas un pašefektivitātes veicināšana (Darvishi et al., 2020). Ar veselības stāvokļa izmaiņām saistīti pētījumi, piemēram, apjomīga pētījuma pārskatu rezultāti liecina, ka pacientiem ar spēcīgu reliģisko un garīgo piederību ārstēšana, kas vērsta uz reliģiskiem un garīgiem jautājumiem, ir efektīvāka nekā psiholoģisks atbalsts, kas nav balstīts vai īpaši neapskata garīguma un reliģiozitātes nozīmi (Bouwhuis-Van Keulen, et al. 2022). Cits sistemātisks pārskats par garīguma un reliģiozitātes nozīmi psiholoģiska atbalsta sniegšanā arī apstiprina, ka lielāka garīgā/reliģiskā iesaiste ir pozitīvi saistīta ar labākiem veselības rezultātiem(uzlabojumiem), tostarp palielinātu fizisko aktivitāti (Kruk & Aboul-Enein, 2024).

Iesaistot ar reliģiozitāti un garīgumu saistītas intervences ir jāņem vērā, ka, lai nodrošinātu reliģiozitātes un garīguma «klātbūtni» terapijas procesā, terapeitam (arī psihologam) ir jāizprot koncepciju/jēdzienu atšķirības (Frunza, et al., 2019). Šīs atklājums ir saskanīgs vairākiem normatīviem, kas regulē psihologu profesionālo darbību. Piemēram, Latvijas Psihologu profesijas standarta 5. nodaļā, Profesionālās darbības pamatuzdevumu un pienākumu izpildei nepieciešamās prasmes, Vispārējas zināšanas un kompetences, 4. uzdevumā norādīts – “psihologa darbā lietot sadarbības un komunikācijas kompetences, kas nosaka, ka izpratnes līmenī psihologs izprot multikulturālu vidi un tās dažādību, kā arī dažādu kultūru raksturīgās iezīmes” (Niedre, u.c., 2019). Psihologu ētikas kodeksa, 2. nodaļā, norādīti vispārējie ētiskie principi, 4.2.pantā minēts, ka “Psihologs ciena un respektē kultūrvidi, kurā viņš darbojas”. Cieņpilna attieksme no psihologa puses pret kultūrvidi, ar kuru viņš strādā (Psihologu ētikas komisija, 2019).

Eiropas Psihologu asociāciju federācija (ang. – “European Federation of Psychologists’ Associations”) ētikas kodeksa normatīva, sadaļā 3.1.Cieņa pret cilvēka tiesībām un godu, apakšnodaļā – 3.1.1. Vispārēja cieņa, ii) punktā norādīts, ka psihologam ir izpratne par individuālajām, kultūras un lomu atšķirībām, tostarp, invaliditātes, dzimuma, seksuālās orientācijas, rases, etniskās piederības, nacionālās izcelsmes, vecuma, reliģijas, valodas un sociālekonomiskā atšķirībām (EPFA, 2005).

Vairākas valstis arī piedāvā konkrētas vadlīnijas darbā ar reliģiskiem/garīgiem jautājumiem praksē. Piemēram, Lielbritānijas Psihologu Asociācija ( ang. – “British Psychological Society”) ir izvirzījusi atsevišķus labās prakses piemērus, vadlīniju apakšnodaļā, Darbs ar ticīgiem, reliģiskiem un garīgiem cilvēkiem, minot, ka strādājot ar klientiem, kuriem ir dažādas vērtības un reliģiski un garīgi uzskati, kas var atšķirties no psihologa priekšstatiem, ir jāņem vērā sekojošais:

• Psihologiem ir jārespektē klientu vērtības un garīgie uzskati paturot prātā, ka viņu personīgajai pārliecībai nevajadzētu būt par šķērsli saziņai ar klientu.
• Garīgie uzskati ļoti bieži ir labvēlīgi klienta labklājībai un var būt ir lietderīgi iekļaut tos intervencē, lai panāktu pozitīvu ietekmi.
• Dažos gadījumos klienta ticība var būt kaitīga vai neizdevīga (domāts, saistīta ar zaudējumiem) viņam pašam vai apkārtējiem (British Psychological Society, 2017, Practice Guidelines).

KOPSAVILKUMS

Par garīguma un reliģiozitātes lomu psihoterapijas un psiholoģiskās konsultēšanas telpās ir vērstas plašas diskusijas pēdējo dekāžu laikā; reliģiozitātes un garīguma jēdzieniem ir satopamas plašs definīciju klāsts un pētījumu apjoms par minēto jēdzienu nozīmi cilvēka fiziskās un psiholoģiskās veselības uzlabojumos. Reliģiozitātes jēdzienu pieņemts skaidrot kā sabiedrības pārstāvju subjektīvu, reliģisku attieksmi, kuras izpausmes novērojamas kā ārēja reliģioza orientācija, iekšēja reliģioza orientācija, meklējumu orientācija vai reliģisks fundamentālisms. Garīgums tiek skaidrots kā daudzdimensionāls koncepts, kas raksturo cilvēka personīgās dzīves saistības ar pārpasaulīgās dzīves, dievišķā vai svētā uztveri; parasti saprasts, kā saistīts, bet atšķirīgs no reliģiozitātes. Pētījumos izcelta garīguma un reliģiozitātes spēja stimulēt cilvēka dzīves kvalitāti, pozitīvi veicinot apmierinātību ar dzīvi, laimes izjūtu, kā arī pozitīvi ietekmējot cilvēka morāli un cerības. 

Ar garīgumu un reliģiozitāti saistītu intervenču izmantošana praksē veicina vēlamos psihisko traucējumu ārstēšanas rezultātus, piemēram, samazinot simptomātiskās izpausmes – šizofrēnijai, depresijai, trauksmei, kā arī samazinot vielu lietošanas un suicīdu biežumu. Reliģiozitāte un garīgums var arī kopumā uzlabot terapijas procesu, aktualizējot gan klienta, gan terapeita garīgās vērtības un domāšanas principu kopumu, kas savukārt stiprina viņu terapeitiskās attiecības un var uzlabot terapeitisko procesu. Psihoterapeitam (arī psihologam), lai sniegtu atbilstošu praksi, ir jāizprot jēdzienu (garīgums, reliģiozitāte, u.c.) atšķirības, funkcijas. Šīs atklājums ir saskanīgs vairākiem normatīviem, kas regulē psihologu profesionālo darbību Latvijā un Eiropā. Psihologu profesionālās darbības vadlīnijās minēts, ka psihologiem ir jārespektē klientu vērtības un garīgie uzskati paturot prātā, ka viņu personīgajai pārliecībai nevajadzētu būt par šķērsli saziņai ar klientu. Garīgie uzskati ļoti bieži ir labvēlīgi klienta labklājībai un var būt ir lietderīgi iekļaut tos intervencē, lai panāktu pozitīvu ietekmi. Dažos gadījumos klienta ticība var būt kaitīga vai neizdevīga (domāts, saistīta ar zaudējumiem) viņam pašam vai apkārtējiem. 

Ieteikumi profesionālajā darbībā:

Praksē sastopoties ar klientu garīgiem un reliģiskiem jautājumiem var rasties situācija, ka speciālists apjūk tajā, ko īsti šādā situācijā var darīt. Zemāk piedāvāti potenciālie risinājumi:

1. Veic izpēti. Konsultācijas laikā svarīgi apzināt, ja garīgie jautājumi ir aktualizēti, kāda ir to nozīme un izpausmes klienta ikdienā. Būtiski jautājumi, ko specialists var sev uzdot ir: “Kā klienta reliģiozitāte/garīgums skar viņa ikdienas dzīvi? Vai reliģiozitāte/garīgums piedāvā neefektīvus stresa pārvarēšanas mehānismus? Vai klientam nav raksturīga maģiskā domāšana?, u.c.”. 
2. Apgūsti teoriju. Lai atbildētu uz augstāk minētajiem jautājumiem nepieciešams atsvaidzināt vai pilnveidot zināšanas par klīnisko psiholoģiju, psihiatrijas pamatiem, kā arī par garīguma teorijām un reliģiozitāti (tās veidiem). Svarīgi vērst uzmanību maģiskās domāšanas un paranormālu pārliecību jēdzieniem, un spēt atšķirt tā dēvētā veselīgā garīguma “klātbūtni” no kaitnieciska garīguma. Svarīgi apgūt vismaz vispārīgi papildus informāciju par klienta pārstāvēto reliģiju vai garīguma jomu un spēt to atšķirt no potenciālas iespējas, ka klients pārstāv sektu. 
3. Nepieciešamības gadījumā var apmeklēt ticības/garīgās prakses centrus (piem., baznīcas) un novērot vidi, tostarp emocionālo klimatu. Var arī par atsevišķiem jautājumiem (piem., pārstāvētās reliģijas vērtību ietekme klienta dzīvē), kas skar psihoterapijas procesu konsultēties ar reliģisko kopienu, taču jāņem vērā klienta konfidencialitāte. 
4. Aizspriedumu apzināšana. Svarīgi veidot sarunu ar klientu. Var gadīties, ka neskatoties uz vizuāli pamanām atšķirībām vai dažādu stereotipu ietekmes, klienta kopiena var šķist ievērojami atšķirīga no reālās situācijas. Iespējams, uzdodot ontoloģiskus (piem., “Kas radījis ir mūs? Kas ar mums notiek pēc nāves? utt.”) jautājumus var klients un speciālists nonākt pie kopīgām vai līdzīgām atziņām.
5. Supervīzijas apmeklējums. Tā ir vēlama prakse, ja speciālists jūt un apzinās, ka šie jautājumi veido vai var veidot šķēršļus psihoterapijas procesā. 

Vērtīgs materiāls zināšanu un profesionālās darbības veicināšanai: Vieten, Cassandra & Scammell, Shelley & Pilato, Ron & Ammondson, Ingrid & Pargament, Kenneth & Lukoff, David. (2013). Spiritual and Religious Competencies for Psychologists. Psychology of Religion and Spirituality. 5. 129. 10.1037/a0032699.

Literatūras saraksts:

1. Abrams, Z. (2023). Can religion and spirituality have a place in therapy? Experts say yes, https://www.apa.org/monitor/2023/11/incorporating-religion-spirituality-therapy
2. Allport, G. W. (1950). The Individual and His Religion: A Psychological InterpretaUon. New York, NY:Macmillan.
3. Beyers, J .(2017).Religion and culture: RevisiUng a close relaUve, HTS Teologiese Studies/ Theological Studies 73 (1), DOI:10.4102/hts.v73i1.3864
4. British Psychological Society (2017). Pratice Guidelines.
5. European FederaUon od Psychologists AssociaUons (EFPA). (2005). Meta-Code of Ethics, 1 – 6.
6. Darvishi A, Otaghi M, Mami S. The Effectiveness of Spiritual Therapy on Spiritual Well-Being, Self-Esteem and Self-Efficacy in Patients on Hemodialysis. J Relig Health. 2020 Feb;59(1):277-288. doi: 10.1007/s10943-018-00750-1. PMID: 30673996.
7. Knegtering, H., Bruggeman, R., & Spoelstra, S. K. (2024). Spirituality as a Therapeutic Approach for Severe Mental Illness: Insights from Neural Networks. Religions, 15(4), 489. https://doi.org/10.3390/rel15040489
8. Haji, R., Hall, D.C. (2014). Religious quest orientaUon: Rising against fundamentalism, Intellectual DIscourse, 22:1 (2014) 73-88.
9. Young, K. W. 2011. PosiUve effects of Spirituality on Quality of life for People with Severe.
10. Levin, J. (2010). Religion and Mental Health: Theory and Research. InternaGonal Journal of Applied Psychoanaly Studies Int. J. Appl. Psychoanal. Studies, 1- 10. DOI: 10.1002/aps.240
11. Pargament, K., I., Exline, J.J. (2020) PhDReligious and spiritual struggles, https://www.apa.org/topics/belief-systems-religion/spiritual-struggles
12. Niedre, R., Strika, E., Avotiņa, Z., Lazda, R., Caune, D., Mūze, E., Vlasenko, O., Silkāne, V., Koļesņikova, J., Mihailova, S., Vaserberga, S. un Jurisa, I. (2019). Profesijas standarts. hops://visc.gov.lv/profizgliGba/dokumenG/standarG/2017/PS-108.pdf
13. Oviedo, L. (2024). The study of religion, spirituality and wellbeing: Research trends. Journal of Management, Spirituality & Religion, 21(5), 507–523. https://doi.org/10.51327/VOSX9867
14. Prusak, J. (2016). DifferenGal diagnosis of “Religiousor Spiritual Problem” – possibilities and limitaGons implied by the V-code 62.89 in DSM-5.Psychiatr. Pol., 50(1) 175–186.
15. Psihologu ētikas komisija (2019). Psihologu ētikas kodekss. IKVD.hops://ikvd.gov.lv/psihologiem/psihologu-eGkas-
16. Underwood, L. G., Teresi, J., A. (2002). The Daily Spiritual Experience Scale: Development, Theoretical,Reliability, Exploratory Factor Analysis, and Preliminary Construct Validity Using Health-Related Data, Annals of Behavioral Medicine 24(1) 22 -33.
17. Underwood, L.G. 2006. Ordinary Spiritual Experience: QualitaGve Research, Guidline, and population DistribuGon for the daily Spiritual Experience Scale: Overview and Results. Religions 2(1), 29 – 50.
18. Tomcsányi, T., Viola, S., Zsuzsanna, J.Török, P., Tünde, S.,Ittzés, A., Csáky-Pallavicini, K. Kiri, E., A., Horváth-Szabó, K., Tamás. M. (2017). Spirituality in Psychotherapy: An Analysis of Hungarian Psychoterapists’ Experiences—A Grounded Theory Study, Archive for the Psychology of Religion, doi: 10.1163/15736121-12341340
19. Bouwhuis-Van Keulen, A. J., Koelen, J., Eurelings-Bontekoe, L., Hoekstra-Oomen, C., & Glas, G. (2023). The evaluation of religious and spirituality-based therapy compared to standard treatment in mental health care: A multi-level meta-analysis of randomized controlled trials. Psychotherapy Research, 34(3), 339–352. https://doi.org/10.1080/10503307.2023.2241626
20. Leung J, Li KK. Faith-Based Spiritual Intervention for Persons with Depression: Preliminary Evidence from a Pilot Study. Healthcare (Basel). 2023 Jul 26;11(15):2134. doi: 10.3390/healthcare11152134. PMID: 37570376; PMCID: PMC10418714
21. Kruk, J., & Aboul-Enein, B. H. (2024). Religion- and Spirituality-Based Effects on Health-Related Components with Special Reference to Physical Activity: A Systematic Review. Religions, 15(7), 835. https://doi.org/10.3390/rel15070835