Man ir obsesīvi kompulsīvi traucējumi (OKT) un vienmēr šķita, ka tie sākās aptuveni 20 gadu vecumā, bet, izrādās, OKT iezīmes manī bija jau bērnībā. Bija vairākas naktis, kurās man, pirms gulēt iešanas, bija jāizslēdz gaismas slēdzis konkrētā veidā un pirms gulēt iešanas obligāti jāpaskatās uz vecāku istabas pusi, ja ne- viņi nomirs. Nezinu kā tas pārgāja, bet līdz pat 20 gadu vecumam nejutu īpašas OKT izpausmes. Līdz sāku mācīties universitātē.
Reiz, kādā dienā gāju pa ielu un man prātā ienāca doma- kā man gribas iespert cilvēkam, kurš man iet pa priekšu. Vēl aizvien domāju, ka šis bija manas dzīves lūzuma punkts, jo, ja es tikai pasmietos par šo domu, tad OKT nebūtu nekādas varas pār mani. Bet es nepasmējos. Es 18 gados biju kļuvusi par kristieti (nu jau kopš 29 gadu vecuma es baznīcu vairs neapmeklēju) un man bija ļoti svarīgi būt “labam cilvēkam”. Tā sākās mana elle. Nevainīgas domas auga aizvien lielākās- man nāca prātā domas, ka man gribas, lai kas slikts notiek ar manas draudzenes vecākiem. Katru šādu domu viņai stāstīju, jo man šķita, ka stāstot (veicot šīs mentālās kompulsijas) es pierādīšu, ka es neesmu ļauna. Es sāku atskaitīties gandrīz par katru domu.
Neilgi pēc tam sākās reliģiskās domas, kuras skāra tēlus, kā, piemēram, seksuālus tēlus ar Jēzu vai Mariju. Tā ir OKT klasika- tas aizvien atrod to par ko tu uztraucies vai, kas tev dzīvē ir svarīgs. Protams, gāju uz grēksūdzi ļoti bieži, līdz kāds priesteris man pateica, ka skurpulozums ir gana slikta padarīšana un, paldies priesterim, kurš tolaik bija arī mans garīgais tēvs, kurš stāstīja par domu neaizķeršanās tehniku.
Bet tajā laikā es neko no tā nemācēju implementēt manā dzīvē. Tad sākās domas- bet, ja nu es esmu apsēsta un to nezinu? Tās bija gana drausmīgas sajūtas un kaut kur ap šo laiku es arī sāku meklēt psihoterapeita palīdzību. Man izrakstīja antidepresantus, haloperidolu un kaut kādas spēcīgas nomierinošas zāles, par kurām es pastāstīju savam kursa biedram. Viņš man visu dienu nāca līdzi universitātes gaiteņos un teica, lai viņam iedodu šīs zāles. Tad es sapratu, ka neko tādu es negribu lietot. Un pirmā haloperidola lietošanas reize bija drausmīga- es attapos universitātes kopmītnes gaitenī mazliet dezorientēta un ar kaut kādām absurdām domām. Izstāstīju to ārstam un man uzreiz noņēma šīs zāles.
Tā es turpināju cīnīties gadiem. Te lietoju, te nelietoju antidepresantus. Te man šķita, ka es varētu būt lezbiete, jo kā gan es zinu, ka es tāda neesmu? Un man taču patīk skaistas sievietes! Un kā es zinu, ka šī skaistuma novērtēšana nav ar kaut kādu seksuālu raksturu?
Un tad nāca manas visbaisākās domas – ja nu es esmu pedofīle un to nezinu? Man bija bail palikt ar bērniem vienā telpā un, kad draudzene iedeva pieskatīt savu zīdaini, es mainot autiņbiksītes visu laiku uztraucos par to, ka, ja nu es ne tā paskatīšos vai pieskaršos viņa privātajām vietām? Bet viss nebeidzās tikai ar domām- pievienojās sajūtas. Kad es satraucos par to vai manī var rasties šādas sajūtas pret bērniem vai pusaudžiem- manā vēdera lejas daļā radās saspringums un sava veida uzbudinājuma sajūta. Ir gana viegli runāt par OKT, bet nekad par šo aspektu. To zināja tikai mani tuvinieki un es ik pa brīdim grimu kompulsijās stāstīt/atskaitīties par to.
Ap 2016.gadu notika mans pirmais nervu sabrukums. Toreiz- puiša dēļ. Vismaz es sev tā teicu, bet tagad saprotu- tas bija mans OKT. Jau pirms tam man bija kas līdzīgs nervu sabrukumam manas pirmās lielās mīlestības dēļ (aiz neatbildētām jūtām), bet es turpināju iet uz darbu. Vienīgi dažreiz es gulēju gultā un sapratu- ja man būtu spēcīgi medikamenti- es tos tagad lietotu. Bet lūk, otrais sabrukums bija ilgāks. Biju pat uz slimības lapas un pagāja pus gads, kamēr atguvos. Es varēju uzrakstīt īsziņu puisim, kurš man tolaik patika un nodoties histēriskai ruminācijai- es ieliku punktu vai izsaukuma zīmi? Viņš pārpratīs vai nē? Viņš neatbild tāpēc, ka dusmojas? Utt. Tagad, atceroties, šķiet ļoti muļķīgi, bet manas smadzenes reaģēja kā nu tās reaģēja.
Visgrūtākais bija depresijas un trauksmes kopā būšana. Tu nevari izlīst no gultas, bet arī ne aizmigt. Es negulēju dienām! Kas veda pie vēl neloģiskākām domām. Ar medikamentiem un līdzcilvēku atbalstu es izkļuvu no tā visa un man šķita, ka es nekad tur vairs nenokļūšu. Es maldījos.
Gāja laiks un man šķita, ka es esmu tikusi ar OKT galā tīri labi, taču bija posmi, kuros tas “izsprāga”. Bija posms, kurā es telefonā vai diktofonā ierakstīju visas sarunas, kurās runāju ko sev nozīmīgu, jo man šķita, kā es varu būt droša, ka es to tiešām teicu, kā es varu būt droša par to, ko man atbildēja? Kā es varu uzticēties savai atmiņai? Man vajadzēja pierādījumus, jo bez tiem man šķita, ka es nevaru sev uzticēties. Tagad es sarunas neierakstu, bet nav tā, ka man šāda doma neienāk prātā.
2022.gadā notika mans lielākais nervu sabrukums. Iemesli tam bija ļoti dažādi- dzīves apstākļi, pārpūle, jaunā un man nesaprotamā būšana mammas lomā un medikamentu nelietošana. Man šķita, ka es ar visu pati tikšu galā un viss sākās ar lielāku un biežāku sarunu ierakstīšanu, lielu lapu pierakstiem, kas man katram cilvēkam jāizstāsta līdz sīkākajai detaļai, bezmiegs. Es vērsos pie ārsta par vēlu. Ar man pazīstamu draugu, ar kuru toreiz mums nebija labākās attiecības, notika nelaime un es sāku domāt, ka tā ir mana vaina. Bērnības maģiskā domāšana atspēlējās. Es sāku klausīties video, kuros stāsta, ka visu ietekmē tavas domas un, ja nedomā vienmēr pozitīvi- tas tev un līdzcilvēkiem nes nelaimes. Es vēl aizvien, ja pasaku veikalā pārdevējai, ka viņai ir skaista frizūra vai manikīrs, uzreiz iedomājos- ja nu kas notiek ar viņas matiem vai nolūzt manikīrs- viņa domās, ka es viņu noskatīju. Un tā būs mana vaina!
Un tā nu es devos pa tādu kā truša alu, kurā domas aizvietoja nespēja gulēt, nespēja ieiet dušā nedēlām, nespēja rūpēties par savu meitu un tas viss mani noveda līdz psihozei, kuras laikā man šķita, ka TV animācijas varoņi runā tieši ar mani un vēl dažādas absurdas domas. Pirmo reizio dzīvē man šķita, ka mans prāts ir salūzis uz neatgriešanos. Es nepazinu sevi spogulī un prātā ik pa brīdim uzjundīja neloģisku vārdu secība. Es nesapratu neko. Un es izsaucu ātro palīdzību, jo man šķita, ja es top neizdarīšu, es sev izdarīšu galu. Es to nevarēju izturēt.
Es nokļuvu psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Uz vienu dienu. Tā bija traumatiska pieredze, bet es ātri sapratu, ka tur negribu palikt un, par laimi, es izkļuvu ārā. Lai pēc mēneša pati atkal turp aizbrauktu. Ārsts man teica, kad stāstīju par savu OKT, ka tas izklausās kā kaut kas cits. Tas tikai uzjundīja manas bažas par to, ja nu man ir šizofrēnija? Kā es varu uzticēties citiem ārstiem, kuri man teica, ka man tādas nav, bet te ārsts, man šķita mazliet par to šaubās?
Mani ievietoja kopējā nodaļā, kurā bija gan sievietes, gan vīrieši un mans OKT atkal uzjundīja visā spozmē- kā es zinu, ka naktī neviens vīrietis neienāks pie manis un mani sazāļotu neizmantos? Protams, esmu par daudz saskatījusies filmas, bet tās tolaik bija manas bažas.
Līdz manī viesās pavisam citas bažas- izdzīvot. Es sāku tikai gulēt, es negribēju celties, man bija grūti izkāpt no gultas. Māsiņa ieteica man ieiet dušā, jo izskatās, ka es sen neesmu mazgājusi matus. Un es nevienam, kurš nav bijis tādā situācijā, nevaru izstāstīt, kā tas ir, kad ieiet dušā, izmazgāt zobus vai iziet ārā ir gluži kā uzkāpt Everestā. Tik mentāli un fiziski grūti.
Kad izkļuvu no slimnīcas, pagāja mēnesis un izjuka arī manas attiecības ar meitiņas tēti. Es tik un tā jau ilgāku laiku dzīvoju pie mammas, jo nespēju funkcionēt. Es tikai no rīta aizvedu bērniņu uz dārziņu, knapi uzvelkot uz pidžamas virsdrēbes. Atbraucot mājās es tikai gulēju, valstījos, dzēru smagus medikamentus un savā laika plānotājā ierakstīju datumu- ja līdz tai un tai dienai man nepaliks labāk- es aiziešu no šīs pasaules. Un nav tāda argumenta- kā tu vari to nodarīt saviem tuviniekiem, bērnam. Tajā mirklī tev šķiet- viņiem visiem būs labāk bez manis tādas. Es nevaru izturēt šo elli un turpināt tāda būt. Cik ilgi?
Kad man palika mazliet labāk, es atgriezos dzīvot savā dzīvoklī. Atceros kā gulējām ar meitiņu gultā un es piecēlos sēdus. Es zināju, ka man ir pilna kaste ar ļoti smagiem medikamentiem. Vienīgā doma, kas mani atturēja bija- cik gan drausmīgi būtu manam bērnam piecelties blakus beigtai mammai. Es vēl aizvien uzskatu, ka mana meitiņa toreiz mani izglāba.
Pēc pusotra gada es braucu automašīnā un varēju smaidīt. Mēs abas braucām, klausījāmies mūziku un man šķita- dzīve ir skaista! Es to nepiedzīvotu, ja būtu aizgājusi!
Nav tā, ka man vairs nav OKT. Tie ir un viņu intensitāte un fokuss mainās. Es turpinu studēt, ko aktīvā nervu sabrukuma laikā nevarēju, es priecājos par dzīvi, lietoju antidepresantus. Es negribu atkrist bedrē un zinu, ka pēc palīdzības ir jāvēršas ātrāk.
Nesen mūžībā aizgāja kāda man pazīstama sieviete un es jutu- es pazīstu šo sajūtu. Es sāku sevi vainot, kāpēc nebiju vairāk klāt, kāpēc nepalīdzēju vairāk utt. Divas nedēļas es jutu atgriežamies veco sajūtu, kurā tev viss pamats zūd zem kājām un tu meklē atbildes, ruminē- vai cilvēks bija dusmīgs uz mani, kas bija domāts ar šo, ko es varēju darīt citādāk, vai es esmu slikts cilvēks utt?
Diemžēl, OKT ir mana dzīves sastāvdaļa, bet es mācos un saprotu vispatiesāko lietu- jo vairāk tu pretojies domai un, jo vairāk tu pretojies sajūtai, kas rodas ķermenī, jo vairāk tu audzē un piedod svaru šai domai.
Es dažreiz vēl nobīstos no sava OKT, bet biežāk es tomēr ieraugu to un saku- hei, mans vecais draugs. Nu ko, turpināsim strādāt. Un vislielākā strādāšana ir mācīšanās atlaist, izlaist cauri, būt. Cita padoma man nav, kā tikai pieņemt un būt maigākiem pašiem pret sevi. Dzīve, galu galā, ir tikai dzīve. Neviens, kurš mani nepazīst, tagad nezina, ka man ir OKT. To, ka man bija slikti, varēja redzēt tad, kad man bija nervu sabrukumi. Tagad, neviens nezina vai dotajā brīdī manā galvā ir miers (ko es ļoti novērtēju) vai OKT aplis. Es varu baudīt dzīvi, bet es zinu, kā tas ir, kad tu nevari novērst domas. Nav tāda varianta- padomāt par kaut ko citu. Tu esi ellē un tu nevari no tās izkļūt. Es mācos,un aizvien labāk sanāk, pamanīt elles vārtus jau iepriekš. Es savas mentālās veselības priekšā dažreiz gribu būt varena un teikt- es tikšu galā! Bet citreiz man vajag palīdzību. Man vēl aizvien ir grūtāk piecelties no rītiem, rast motivāciju. Tā saucamajos “spaiku” brīžos es lietoju nomierinošus medikamentus un necīnos pati. Dažreiz es paslīdu, paklūpu un pati sev sadaru pāri, pati savai mentālajai veselībai. Bet dažreiz es arī protu pret sevi būt maiga un pieņemoša. Visbiežāk jau vilnis, kurš mūs aprij, mūs vēlāk, ja vien paliekam dzīvi, uzceļ atkal augšā. Nepieķerties vilnim. To man māca OKT un arī visa dzīve.