Mūsdienās esam pieraduši visam rast ātras, universālas un viegli uztveramas atbildes jebkurās dzīves tēmās – “četri soļi kā būt laimīgam”, “7 padomi labākai dzīvei” vai “3 likumi kā būt mīlētam”. Tomēr ne vienmēr viss ir tik vienkārši, un jo īpaši, ja runājam par tādām tēmām kā slimība un nāve.
Līdz brīdim, kamēr neesam personiski saskārušies, aci pret aci ar dzīves trauslumu, grūti patiesi iztēloties vai saprast izjūtas, ko nākas piedzīvot cilvēkam, kurš uzzina, ka viņa saslimšana ir nedziedināma. Tas ir mirklis, kad dzīve neatgriezeniski mainās.
Sabiedrībā sarunas par nāvi joprojām daudziem ir tabu tēma. Kopš cilvēki lielākoties no dzīves aiziet slimnīcās, mums nav zināšanu par nāvi un tās tuvošanos. Drīzāk pat apzināti izvairāmies par to domāt. Mēdzam stāstīt bērniem, ka vecais suns ir aizvests uz laukiem vai mirusī zivtiņa tiek steigšus aizvietota ar citu. Uz nāvi var raudzīties arī kā daļu no dzīves procesiem – līdzīgi kā piedzimšana. Tomēr dzemdības mēs plānojam – ejam uz jauno vecāku skoliņu, mācamies elpot un būt līdzās, bet vecumdienām vai dzīves izskaņai mēs negatavojamies. No vienas puses tas var šķist sargājoši – kādēļ gan nodarbināt savu prātu ar drūmām un skumjām domām. Tomēr tādejādi mēs varam sastapties ar šo pieredzi pilnībā nesagatavoti, lai gan agri vai vēlu ikvienam šāds mirklis dzīvē pienāks. Zināšanas var palīdzēt vieglāk izprast un pieņemt notiekošo, kā arī nejusties tik vienam šajā pieredzē.
Kad pirmais šoks, uzzinot diagnozi, sāk atkāpties, ir grūti saprast kā turpināt dzīvot. Ierastās vērtības un mērķi ir zuduši vai ieguvuši pavisam citu jēgu. To varētu salīdzināt ar tādu kā dzīves lineālu, ja iepriekš uz šīs taisnes bija milzum daudz mazas iedaļas – darbs, atalgojums, sastrēgumi, pienākumi, … tad ir notikumi, kas izdzēš gandrīz visas atzīmes, atstājot vien dažas – veselība, tuvinieki, laiks. Kā turpināt iederēties dzīvē, kur apkārt visiem ir mērauklas ar daudzajām mazajām iedaļām, bet tev pašam vairs tikai dažas – pašas būtiskākās? Līdzīgu vientulības, atsvešinātības un samulsuma izjūtu var dzirdēt, uzklausot cilvēkus, kas ieradušies no karadarbības skartās kaimiņvalsts. Dzīves mēraukla mainījusies un ir nepieciešams laiks, lai adaptētos, lai izsērotu notiekošo un pieņemtu realitāti.
Varbūt tas ir personisks priekštats, tomēr nereti šķiet, ka jēdzienu “sērošana” mūsu kultūrvēsturiskajā vidē vairāk uztveram kā gaudas un žēlabas, kā nevēlamu parādību, no kuras izvairīties vai steigšus to novērst. Tomēr sēras ir dabisks un likumsakarīgs zaudējuma pārdzīvošanas process. Process, kas prasa laiku un var noritēt atšķirīgā veidā un tempā. Ja izmantojam salīdzinājumu ar ķermeniskām traumām, zinām, ka, lai brūce sadzītu, ir nepieciešama tās aprūpe un laiks. Dzīšanas process nevar notikt tūlītēji, lai kādus medikamentus mēs izmantotu. Un skaidrs arī, ka ievainojumi nesadzīst ātrāk, ja cenšamies tiem nepievērst uzmanību vai nejust. Sadzirdēt, noticēt un pieņemt neārstējamu diagnozi nozīmē izsērot zaudējumu – dzīves, attiecību, sapņu un cerību zaudējumu.
Mārgareta Kiblera-Rosa grāmatā On Death and Dying (1969) bija pirmā, kas balstoties novērojumos un pacientu pieredzes stāstos, aprakstīja 5 sērošanas stadijas, ko piedzīvo cilvēki, sastopoties ar nāvējošu diagnozi – noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija un pieņemšana. Mums ir dabiska vēlme visu ielikt skaidrā un paredzamā algoritmā, bet būtiskākā kritika (Tyrrell et al, 2023) Kibleras-Rosas darbam ir par to, ka sēras ir individuālas un vairākas no aprakstītajām pieredzēm var pastāvēt vienlaikus, atkārtoties un mainīties. Tām nav jānorit hronoloģiskā secībā vai obligāti jāsasniedz kāds no posmiem. Tomēr ir palīdzoši par šīm izpausmēm zināt, jo dažkārt savas vai tuvinieka izjūtas un uzvedība var šķist mulsinoša, radīt neizpratni vai pat bailes.
Noliegums. Sākotnēji, uzzinot par slimību var iestāties tāds kā sastingums, emocionāla distancēšanās, nespēja vai atteikšanās pieņemt realitāti. Tas skaidrojams ar dabisku psihes aizsargmehānismu. Lai izdzīvotu triecienu, mūsu apziņa tikai lēnām ļauj noticēt notiekošajam. Svarīgi šajā mirklī dot laiku, ieklausīties izjūtās un runāt ar kādu, kurš varētu sniegt mierinājumu. Iespējams, šis ir brīdis, kad meklēt psihologa vai psihoterapeita atbalstu, lai saprastu savas izjūtas, fokusētos uz būtiskāko turpmākajā procesā. Ieilgusi nespēja pieņemt realitāti var atņemt laiku.
Dusmas. Iespējams, ka dusmas ir viena no mulsinošākajām emocijām, kas stereotipiski neiederas pie sērām, tomēr tās ir ļoti klātesošas. Var parādīties neiecietība un aizkaitinājums pret tuviniekiem, izjusta vilšanās un dusmas pret likteni, Dievu vai ārstiem. Būtiski ir atcerēties, ka dusmas kā visas emocijas ir informatīvs signāls. Tās bieži ir tikai aisberga redzamā daļa dziļākām jūtām – bezspēcībai, bailēm, fiziskām vai emocionālām sāpēm, kaunam, netaisnības izjūtai, u.c. Svarīgi saprast, kas slēpjas aiz dusmām, kas ir to patiesais cēlonis. Precīzāka dusmu izpratne palīdz rast risinājumus, mazināt spriedzi un pasargāt attiecības.
Kaulēšanās. Šīs ir posms, kad lielākoties domas kavējas pie tā, “kā būtu, ja…”, “ja vien es ātrāk dotos pie ārsta…”, “ja nebūtu pīpējis…”. Tie var būt pašpārmetumi, vainas vai nožēlas izjūtas. Dažkārt var būt mēģinājumi, rīkoties – dot kādus solījumus sev vai augstākiem spēkiem cerībā uz atveseļošanos. Nereti šai laikā tiek meklēta palīdzība alternatīvā medicīnā. Tomēr būtiski mēģināt fokusēties uz to, ko patiesi var ietekmēt un mainīt.
Depresija. Kad situācija pasliktinās un cerības neattaisnojas, pārņem drūmas emocijas – skumjas, bezcerības izjūta, bailes un neziņa. Iespējama izvairīšanās no apkārtējiem vai vēlme padoties. Emocionālais smagums var šķist nepanesams un dažkārt var piemeklēt pašnāvības domas. Šis ir sāpīgs un smags posms, kurā būtiski tomēr nepalikt vienatnē, mēģināt uzticēt savas izjūtas kādam no līdzcilvēkiem vai atbalsta personai. Vienlaikus šis ir laiks, kad pamazām var nostiprināties samierināšanās un situācijas pieņemšana.
Pieņemšana. Pamazām rodas lielāka miera sajūta un gatavība pieņemt realitāti. Pretstatā iepriekšējiem posmiem, kur ir daudz intensīvas emocijas, pamazām var atkāpties bailes un nepārtrauktā cīņas sajūta. Var rasties vēlme vairāk koncentrēties uz atlikušo laiku, attiecībām ar tuvajiem, distancēties no sadzīviskiem jautājumiem, sākt gatavoties savai aiziešanai vai palīdzēt tuviniekiem to pieņemt.
Kibleras-Rosas ilggadējais kolēģis Deivids Kesslers grāmatā Finding Meaning: The Sixth Stage of Grief (2019) ir formulējis arī sesto sērošanas stadiju – jēga. Jēgas atrašana zaudējumam var piešķirt nozīmi un sāpes padarīt mazāk mokošas. Ja upes straume nes laivu neatgriezeniski pretī nepārvaramam ūdenskritumam, pienāk brīdis, kad ir skaidrs, ka airēt pret straumi vairs nav nozīmes. Līdz šim cīņā ieguldīto enerģiju var mēģināt izmatot, lai pēc iespējas saglabātu teikšanu un komfortu atlikušajā upes posmā. Praktiskas rīcības veicina kontroles izjūtu un piešķir jaunu jēgu notiekošajam. Tās var būt ļoti individuālas un personiskas darbības ar mērķi palīdzēt sev vai tuviniekiem. Lūk, daži piemēri:
-
pārdomāt un īstenot lietas, ko ir vēlme piedzīvot, apskatīt, izdarīt;
-
būt attiecībās ar sev svarīgiem cilvēkiem (satikties; svinēt, izrunāt kādus neatrisinātus jautājumus, sagatavot vēstules vai audioierakstus tuviniekiem);
-
pārdomāt notikumus un pieredzi, par kuriem izjusta pateicība savā dzīvē;
-
atstāt garīgo mantojumu (uzrakstīt savu dzīvesstāstu; izveidot ciltskoku, sakārtot fotogrāfijas);
-
īstenot garīgas, reliģiskas prakses;
-
nokārtot juridiskos un finansiālos jautājumus (uzrakstīt skaidras norādes tuviniekiem, nodrošināt piekļuvi dokumentiem un citai būtiskai informācijai, noformēt mantojumu);
-
uzzināt vairāk informācijas un noslēgt līgumu par paliatīvās aprūpes pakalpojuma saņemšanu nepieciešamības gadījumā;
-
atstāt norādes tuviniekiem par bēru organizēšanu;
-
citas darbības, kas šķiet būtiskas, sniedz mierinājuma vai gandarījuma izjūtu.
Nereti par slimību tiek uzzināts, kad simptomi vēl ir nemanāmi, tomēr svarīgi ņemt vērā, ka dažkārt situācijai pasliktinoties, spēks, iedvesma un enerģija var izsīkt. Tādēļ būtiski neatlikt uz vēlāku laiku, to, ko patiesi ir vēlme īstenot.
Informācijas trūkums, iepriekš aprakstītais noliegums vai bailes ir iemesli, kādēļ nereti vēlīni tiek saņemts arī praktiskais atbalsts. Paliatīvā aprūpe pienākas cilvēkiem ar smagām, dzīvībai bīstamām, hroniskām vai akūtām slimībām, kuru izārstēšana vairs nav iespējama. Kopš šī gada sākuma arī Latvijā ir pieejams paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojums. Tas nozīmē, ka jebkurā diennakts laikā 24/7 savā dzīvesvietā ir iespēja saņemt valsts apmaksātu medicīnas aprūpi un konsultācijas attālināti vai klātienē; palīdzību slimības simptomu mazināšanā (sāpes, elpošanas grūtības, brūču kopšana, u.c.); saņemt tehniskos palīglīdzekļus (funkcionālā gulta, elpošanas aparāts, ratiņkrēsls, u.c.); piesaistīt aprūpētāju, fizioterapeitu, sociālo darbinieku, kapelānu vai psihologu. Svarīgi parūpēties, lai nepieciešamības gadījumā šāds multidisciplināras komandas atbalsts ir pieejams nekavējoties un aprūpe var notikt savās mājās nevis stacionārā. Sīkāka informācija par pakalpojuma saņemšanas nosacījumiem atrodama Nacionālā veselības dienesta mājas lapā: Paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumi pacienta dzīvesvietā | Nacionālais veselības dienests
Nereti pieņemt to, ka nonākts situācijā, kur jāmeklē vai jālūdz palīdzība ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Un iespējams, ka tā ir arī sabiedrības atbildība, jo dzīves noslēguma daļa ir vienmēr turēta vientulībā un ēnā. Tomēr tā prasa vienlīdz lielu cieņu, uzmanību un iejūtību. Ja mēs vairāk uzdrošinātos domāt un ielaist savā apziņas laukā domas par nāvi, iespējams, ka šodiena iegūtu lielāku vērtību un dzīves garšu.
Izmantotā literatūra:
Kübler-Ross, E. (1969). On Death and Dying (1st ed.). Routledge. https://doi.org/10.4324/9780203010495
Kiblere-Rosa, E. (2012). Aizejot. Mirstošo cilvēku mācība tuviniekiem, ārstiem un garīdzniekiem. (On Death and Dying) Lietusdārzs.
Keslers, D.(2024). Kā atrast jēgu zaudējumā. Ceļvedis sēru laikam. Lietusdārzs
Kessler, D. (2021). Finding meaning: The sixth stage of grief. Scribner.
Tyrrell P, Harberger S, Schoo C, et al. Kubler-Ross Stages of Dying and Subsequent Models of Grief. [Updated 2023 Feb 26]. In: StatPearls [Internet]. Treasure Island (FL): StatPearls Publishing; 2024 Jan-. Available from: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK507885/