Varētu domāt, ka krāpšana saistīta tikai ar fiziskajām vajadzībām, taču tā patiesībā ir dziļa emocionāla nodevība, kas var radīt smagas sekas attiecību nākotnei un pieviltajam partnerim individuāli.

Kurš vainīgs

Sabiedrībā bieži sarunās par krāpšanu tiek vainoti partneri, sak’ “viena pagale nedeg’’ vai tiek piesauktas bioloģiskās atšķirības, izmantojot tās kā attaisnojumu krāpšanai. Šāds racionalizācijas naratīvs padara krāpšanu par it kā neizbēgamu parādību, lai gan lielākā daļa cilvēku nekad nav krāpuši savu partneri. Tātad ir daudz piemēru, kā veidot attiecības, kurās krāpšanas nav.

Dzirdēts arī viedoklis, ka cilvēki krāpj, jo viņiem esot lielākas seksuālās vēlmes. Tomēr, ja nav raksturīga patoloģiska hiperseksualitāte (kura tad ir klīniski nozīmīga, ciešanas nesoša un ārstējama), cilvēki ir būtnes, kas spēj kontrolēt savu uzvedību. Vēlēšanās pēc izlādes vai pēc “kaut kā vairāk” nav attaisnojums citu attiecību vienošanās pārkāpšanai. Drīzāk vēlmes varētu kalpot kā iespēja atpazīt – mums attiecībās vajadzīga saruna, komunikācija, varbūt regulāri randiņi vai kāds kopīgs vaļasprieks. 

Kāpēc krāpj

Vienkāršojot, iemesls ir krāpēja emocionālā brieduma trūkums. Krāpējs krāpj, jo negrib šķirties un, kas īpaši interesanti – daudz ko esošajās attiecībās vērtē augstu. Pētījumi rāda, ka daudzi krāpēji savus partnerus vērtē augstāk nekā savas blakus attiecības. Bet vienlaikus krāpējs pamana deficītus. Ir lietas, kuru trūkst, kādas neapmierinātas vajadzības, un tās tad cilvēks mēģina risināt vai piepildīt krāpjot. Tātad viss fokuss ir uz sevi  – ko es gribu. Sekas, kas būs krāpēja partnerim, ģimenei, bieži netiek uztvertas kā vērā ņemams faktors. Tā ir emocionāli nenobrieduša, būtībā bērnišķīga, cilvēka uzvedība, kur esmu tik aizņemts ar sevi, ka neredzu savu rīcību plašākā kontekstā.

Nenobrieduša cilvēka neprasme reflektēt par savām domām un jūtām, impulsu kontroles grūtības, emociju regulācijas prasmju iztrūkums traucē gan pamanīt esošo attiecību vērtību, gan izprast savas uzvedības sekas. Krāpēji parasti, pirmo reizi apsverot krāpšanu, nedodas uz psihoterapiju runāt par to, kas šādu impulsu aktualizējis un kā vispārīgi viņiem šajā dzīves posmā sokas, kādas ir viņu personības pārmaiņas, vilšanās, raizes, kas saistītas ar piedzīvoto vēlmi krāpt. Tā vietā viņi veic apzinātu izvēli nodot savu partneri. Pieauguša cilvēka uzdevums ir runāt ar savu partneri un, vai nu atrast veidu, kā būt attiecībās, kur abi spējat viens otru cienīt, vai attiecības beigt. 

Kas tur tik slikts

Būtiska jebkuru attiecību sastāvdaļa ir stabilitāte – kad mēs abpusēji uzticamies un izjūtam stabilu saikni, esam drošībā. Drošības sajūta ļauj ne tikai dzīvot dzīvi, bet to arī baudīt. Krāpšana ir nopietns pāridarījums tieši tāpēc, ka grauj iekšējo un dažkārt arī ārējo stabilitāti. Nodevība ir ne vien sekss, bet arī meli, slēpšana, slapstīšanās. Pāridarījums ir arī šokējošā atklāsme par otru kā par tādu, kas mani nodeva. Krāpšana pārkāpj attiecību vienošanos, radot nedrošību, kas secīgi ietekmē daudzas dzīves jomas.

Varētu šķist, ka saukt krāpšanu par emocionālu vardarbību ir pārspīlēti, taču pētījumi rāda, ka krāpšana nav “dzīves sīkums” un nudien var nopietni ietekmēt mentālo veselību. Jau iepriekš pieminētā drošības sajūta mūsu smadzenēm ir ļoti svarīga, jo ļauj adekvāti tērēt resursus. Paredzama, stabila ikdiena ir mūsu organismam ierasta un tādējādi labi panesama. Savukārt psiholoģiska trauma, kas var būt arī krāpšana, mūs pārsātina un tērē pārmērīgi daudz resursu. Mūsu organisms pēc traumas dara visu, lai vienkārši izdzīvotu. Pat ja ārēji izskatāmies mierīgi un, iespējams, sastinguši, dzīve izdzīvošanas režīmā iekšēji no mums prasa ārkārtīgi daudz. Izdzīvošanas režīms nozīmē, ka tiek ietekmēta mūsu spēja veikli domāt, pieņemt lēmumus, strādāt, mācīties, draudzēties, tiek slāpēts mūsu radošums, radīta augsne bailēm no jaunām iespējām un attiecībām.

Trauksme, depresija un pēctraumas stresa traucējumi (PTSD), ir sekas, ar kurām var nākties sadzīvot cilvēkiem pēc nodevības. Zināms, ka pēctraumas stresa traucējumiem ir augsta komorbiditāte ar smagu depresiju, tās bieži pastāv vienlaikus. (Flory & Yehuda, 2015)

Pēctraumas stresa gadījumā krāpšana liek apšaubīt savu vērtību kā cilvēkam, tā var sašķobīt realitātes uztveri, radot trauksmi un paaugstinātu briesmu uztveri, liekot raizēties par katastrofas neizbēgamību. Tāpat varam atkārtoti piedzīvot traumatisko reakciju, kad tiekam it kā atmesti atpakaļ traumas sliktākajā brīdī. Domas par to nāk roku rokā ar stiprām emocijām, bailēm un šausmām, kā arī fiziskām izjūtām. Reakciju var izraisīt dažādi ārēji un iekšēji trigeri. Ārējie trigeri būtu lietas, kas atgādina par nodevību, piemēram, kad partneris saka, ka šovakar vēlu jāstrādā vai bija izlādējies telefons un tāpēc neatbildēja uz ziņām netipiski ilgu laiku. Savukārt iekšējie trigeri nāk no mums pašiem. Piemēram, kad esam dusmīgi vai konfliktā jūtamies atraidīti, varam atkal saskarties ar traumas radīto ievainojumu un justies tikpat nepasargāti, šokēti, sāpināti kā sākotnēji.

Vai iespējama attiecību saglabāšana

Bieži krāpēji neiet prom no attiecībām, jo saņem tajās daudz labumu – emocionālu atbalstu, ikdienas palīdzību, stabilitāti un drošību. Viņi loģiski var uzskatīt, ka attiecību izbeigšana ir iracionāls lēmums, jo tas nozīmētu zaudēt šos labumus. Turklāt, nereti, uzzinot par krāpšanu, attiecībās pēc sākotnējā šoka iestājas “medusmēnesis”, kad krāpējs cenšas saglābt to, ko sagrāvis. Tas nozīmē, ka krāpējs “labi uzvedas’’, pielabinās, ir saprotošs, klātesošs, pazemīgs. Nodevība paradoksālā kārtā atnes īstermiņa satuvināšanos ar partneri. Tomēr ja netiek veikta būtiska “revīzija” krāpēja psihē un arī attiecībās (tādā secībā), šis medusmēnesis parasti ātri vien izplēn.

Tas, vai cilvēkam, kurš ir krāpts, jāpaliek tajās attiecībās, jācenšas tās glābt, jāpiedod vai arī jāiet prom, nav hipotētiski atbildams jautājums, jo atkarīgs no katra paša vēlmēm, vajadzībām, resursiem. Tev neviens nedrīkst darīt pāri. Taču tu drīksti izvēlēties arī attiecības turpināt. Pāris jautājumi, uz kuriem atbildēt, domājot par piedzīvoto krāpšanu: 
Kā es redzu savu nākotni?
Ko es ieteiktu darīt savam bērnam vai tuvam draugam šādā situācijā? 

Kā novērst krāpšanu

Ja rodas domas par krāpšanu, vērts reflektēt par to, kā tev savā dzīvē vai attiecībās trūkst, ko ceri saņemt citās attiecībās. Tas ir izcils brīdis, kad doties uz psihoterapiju, lai strādātu ar to, kā apmierināt savas vajadzības atbildīgi, nenodarot pāri.

Attiecībām, kurās radušās grūtības un neizdodas vienam otru saprast, var noderēt pāru terapija. Kā raksta psiholoģe Vita Kalniņa “Ja viens vai abi jūtas neapmierināti ar attiecībām, starp partneriem valda bieža klusēšana, trūkst kopīgā un jo īpaši patīkamu un labu brīžu vienam ar otru, ir vērts atrast kādu, kas palīdzēs uz šo paskatīties no malas un pārtraukt ierasto destruktīvo uzvedību, kas acīmredzami nepalīdz.’’ Raksts šeit. Svarīgi gan atzīmēt, ka pāru terapija neaizstāj katra individuālo terapiju!

Loģiski, tā tiešām var būt, ka esat nesaderīgi  – tas arī mēdz būt krāpšanas iemesls. Taču, ja partneriem pārī ir dažāda attieksme par attiecību robežām, kas ir vai nav pieļaujams emocionāli vai fiziski ar citiem cilvēkiem, krasi atšķirīgas emocionālās vai seksuālās vēlmes un pēc atšķirību identificēšanas nav iespējams atrast risinājumu, kas ir cieņpilns abiem, tad šādas attiecībās ir vērts domāt par to izbeigšanu. Atbilde noteikti nav izvēlēties necienīt savu partneri uzvedoties emocionāli vardarbīgi.