“Manai kaimiņienei arī ir tāda diagnoze, bet viņa gan neļauj tai ietekmēt savu dzīvi”
Brīnišķīgi! Taču tev ne jausmas, cik bieži un intensīvi citi piedzīvo simptomus, kā reaģē uz medikamentiem, kā noris psihoterapija, kādas papildus slimības vai grūtības ir klātesošas viņu dzīvē.
Neveikli salīdzinot cilvēka ciešanas ar kādu citu līdzīgās kurpēs, mēs neviļus radām iespaidu, ka otram jākaunās par savu netikšanu galā vai jābeidz pārspīlēt savu grūtību dziļums.
Turklāt bieži vien mentālās veselības grūtības, piemēram, depresija un trauksme, sirgstošajam cilvēkam jau saka to pašu. Rezultātā tiek pastiprināta bezvērtīguma un bezcerības izjūta.
Iespējams, tavs ”manam kaimiņam bija tā” stāsta mērķis ir cilvēku “sapurināt” un palīdzēt kaut kā rīkoties, lai ciešanas mazinātu. Tomēr zini, ka palīdzība jāsāk ar interesi par to, ko tuvinieks tieši piedzīvo, ar apvaicāšanos, vai palīdzība ir gaidīta. Tāpat noderētu uzzināt, ko otrs jau dara, lai ar grūtībām sadzīvotu. Ļoti iespējams, ka tu daudz ko no tā nezini.
Laipnība un praktisks atbalsts vienmēr ir efektīvāki par kaunināšanu.
Savukārt tad, ja mūsu sarunbiedrs ir kāds svešāks cilvēks, varbūt kolēģis, tad atceries, ka viņa veselība uz tevi neattiecas. Pat tad, ja tev ārkārtīgi gribas par to papļāpāt. Neviens nav tev parādā skaidrojumus par privātiem jautājumiem.
Turklāt, ļoti iespējams, ka arī tā krutā kaimiņiene nemaz tik perfekti ar visu netiek galā, jo arī ir vienkārši cilvēks. Varbūt viņa tikai labāk uztur publisko fasādi, vai (cik pārsteidzoši!) nestāsta katram pretimnācējam par to, kādas ciešanas piedzīvo aiz slēgtām durvīm.