Klientu perspektīva psihoterapijā pēdējos gados pētīta arvien vairāk, pievēršoties arī reizēm, kad cilvēks pats raksturo psihoterapijas procesu negatīvi. 2023.gadā veikta meta analīze (Vybíral et.al. 2023), kas iekļāva 51 šādu pētījumu un mēģināja apkopot negatīvo pieredžu iemeslus. Apkopojot tos četrās virskategorijās cilvēku pieredzi negatīvi ietekmē psihoterapeita nepareiza uzvedība, terapeitiskās alianses problēmas, neatbilstošs psihoterapijas veids cilvēka problēmai, kā arī psihoterapijas procesa tieša negatīva ietekme uz dzīves kvalitāti. Kategorijas nav savstarpēji izslēdzošas un ir skaidrs, ka tās savstarpēji viena otru ietekmē. 

Interesanti, ka negatīva pieredze obligāti nenozīmē, ka cilvēkam nodarīts kaitējums vai pēc tam pasliktinājusies veselība. Dažkārt arī tad, ja klients to raksturojis kā negatīvu pieredzi, tā joprojām bijusi noderīga. Taču, protams, cilvēka paša vērtējums par psihoterapijas ietekmi tāpat ir svarīgākais rādītājs un lielākoties vislabāk atspoguļo rezultātu, tāpēc to būtiski ņemt vērā.

Psihoterapeita nepareiza uzvedība

Šī kategorija iekļauj klientu negatīvos vertējumus par psihoterapeita personīgajām īpašībām un uzvedībām. Tie saistīti gan ar speciālista kompetenci, gan veidu, kā notikusi saskarsme ar klientu. 

Būtiska daļa no visiem gadījumiem, kas iekļaujami šaja kategorijā bija saistīti ar klientu sajūtu, ka psihoterapeits devalvēja klientu. Uzvedības, kuras klienti uzskatīja par devalvējošām bija:

• atraidījuma sajūta, kur speciālists bija izturējies noraidoši pret cilvēka minētajam problēmām, vai tās nav ņēmis vērā, ignorējis. 

• necieņa. Klienti juta, ka speciālists ir naidīgs, aizrādošs, uzvedās iedomīgi, aizkaitināti, aizvainoti. Tas tika saistīts ar psihoterapeita īpašībām vai noskaņojumu. Dažkārt sniegtie piemēri liecina, ka tas noticis situācijās, kurās klients ir izaicinājis speciālista teikto un tad saņēmis spēcīgu negatīvu reakciju. 

• sajūta, ka esi objekts, kas jāsalabo, statistikas daļa, nevis cilvēks.

• speciālists uzspieda savas vērtības. 

Daudzos no gadījumiem klientu negatīva pieredze bija balstīta tajā, ka psihoterapeits nebija viņus sapratis, piemēram, nepareizi kopsavelkot klienta stāstīto, nepievēršot uzmanību stāstītajam. Līdzīgs skaits gadījumu, kuros pieredze bija negatīva, uztvēra psihoterapeitu kā nekompetentu – speciālists, kurš radījis sajūtu, ka netiek galā, neklausās, vai ir ļoti nezinošs vai stereotipisks par kādām specifiskām kulturālām, etniskām vai citām lietām. Papildus pieredzi pasliktina tas, ja psihoterapeits ir nosodošs, vērtējošs par šiem jautājumiem.

Negatīva psihoterapijas pieredze ir arī gadījumos, kur psihoterapeits pārkāpa profesionālās robežas un izrādīja seksuālu interesi par klientu (pieskārieni, uzmākšanās), dalījās ar detaļām par savu seksuālo dzīvi, vai arī mēģina draudzēties, veidojot duālas attiecības. Tas klientu perspektīvā apdraud konfidencialitāti, padara psihoterapijas sesijas par kaut ko, kas ir nevis klienta labumam, bet specālistam. (Un ir arī objektīvi absolūti neētiski, protams.)

Daļu no tā, ko cilvēki kategorizē ka psihoterapeita īpašības varētu skatīt arī psihoterapeita-klientu attiecību kontekstā, kā problēmas, kas radušās tāpēc. Tāpat arī vērtību vai metodes nesakritība varētu radīt situācijas, kur klienta pieredze ir  negatīva un viņi to saista ar psihoterapeita īpašībām. Jebkurā gadījumā, veiksmīgs psihoterapijas process tieši saistīts ar psihoterapeita spēju just un demonstrēt empātiju un patiesu interesi klientā, tāpēc šī ir būtiska kategorija par kuru domāt, ja mērķis ir samazināt klientu negatīvas pieredzes un arī panākt rezultātus. 

Terapeitiskās alianses problēmas

Negatīvu pieredzi radīja arī psihoterapeita un klienta attiecību problēmas, kuras var apvienot problēmās ar terapeitisko aliansi. Terapeitiskā alianse ir būtiska psihoterapijas daļa, kas labi prognoze psihoterapijas efektivitāti, tāpēc šādas negatīvas pieredzes nozīmē, ka psihoterapija nebūs bijusi rezultatīva.

Cilvēki kā attiecību problēmas saredz psihoterapeita distancē, kas nozīmējusi nespēju “iekāpt viņa kurpēs” un empātiski saprast, ko klients piedzīvojis. Distanci rada diagnozes patoloģizēšana, jūtīguma trūkums, sajūta, ka psihoterapeits nesadarbojas, nav komandā ar klientu. 

Daļa cilvēku nespēj psihoterapeitam uzticēties, nejūtas droši par procesa konfidencialitāti. Tas īpaši raksturīgi gadījumos, kur cilvēka veiksmīga psihoterapija atkarīga no īpaši sensitīvu tēmu apspriešanas. Negatīvu pieredzi rada arī mulsuma un neskaidrības sajūta, kur cilvēks nav drošs, kas viņam tieši jādara, kā jāuzvedās, kādas ir lomas, kas te notiks, vai ir normāli kā es jūtos pēc terapijas utt. 

Protams, daļā gadījumā pie vainas ir speciālista-klienta nesaderība. Arī paši cilvēki to spēj identificēt, to raksturojot kā savstarpējās “ķīmijas” trūkumu. Šajos gadījumos klienti biežāk arī spēja negatīvo pieredzi redzēt kā saistītu ar viņu subjektīvo pieredzi un minēja, ka ļoti iespējams, ka citiem šis speciālists būtu piemērots, pat, ja ne viņiem pašiem. 

Neatbilstošs psihoterapijas veids

Šajā kategorijā iekļaujamas negatīvās pieredzes, kas saistītas ar terapeitisko procesu, kas nav bijis klientam piemērots, tāpēc nav piepildījis klienta gaidas. Terapijas pielāgošana klienta vēlmēm demonstrē labākus rezultātus un samazina iespēju, ka cilvēks terapiju pārtrauks. Tajā pašā laikā, protams, ir specifiski psihoterapijas virzieni, kuri var nebūt piemēroti un tas ir arī speciālista uzdevums atpazīt, kad klienta vēlmes nebūs iespējams piepildīt nemainot terapeitu.

Negatīvas pieredzes ar neatbilstošu psihoterapijas veidu ir ļoti dažādas, jo būtībā demonstrē gaidu-realitātes nesakritību – daļai process licies pārāk strukturēts, citiem bijis par maz struktūras, kādam bija par maz reižu, kāds cits ir sarūgtināts, ka process ir tik ilgs, kādam nepatīk sēdēt krēslā, citiem nepatīk, ja vajag atlaisties dīvānā utt. Saistīti ir arī nesakritība ne tikai procesa ziņa, bet arī tēmu izvēlē vai problēmu neatrisināšanā, kuras klients bija cerējis apspriest vai risināt – piemēram, padziļināti apspriežot bērnības pieredzi, ko konkrētais terapijas veids nav piedāvājis. 

Cilvēki vērtēja psihoterapijas pieredzi negatīvi arī gadījumos, kad terapijas beigas bija viņiem nepiemērotas. Dažkārt cilvēki jutās pamesti, pārāk ātri atstāti bez atbalsta, kā zaudējuši būtiskas attiecības, par kurām jāsēro. Tad arī citādi pozitīva vai rezultatīva pieredze kļūst par negatīvu.

Tieša negatīva ietekme uz dzīves kvalitāti

Daļā gadījumu cilvēku negatīvā pieredze saistīta ar sajūtu, ka psihoterapija nevien nav uzlabojusi situāciju, bet to pasliktinājusi. Klienti ziņo par dusmām, atkarības sajūtu no terapeita, vainas sajūtu, motivācijas un cerības trūkumu. Piemēram, daļa jutās vēl nomāktāki pēc psihoterapijas nekā to uzsākot. 

Svarīgi piebilst, ka daudzos no apskatītajiem gadījumiem cilvēki arī ziņoja par nespēju uzticēties psihoterapijas procesam un atklāties, kas arī vismaz daļēji skaidro procesa neefektivitāti vai pat situācijas pasliktināšanos, jo faktiski psihoterapija nav notikusi, bet cerība uz kaut kādām pozitīvam pārmaiņām tāpat cilvēkam bijusi, tāpēc vilšanās ir pavisam īsta. No otras puses, ir arī cilvēki, kuri paši pamana, ka nespēj atklāties un par to izjūt lielu vainu un kaunu, kas arī rada negatīvu psihoterapijas pieredzi.

Tāpat arī psihoterapijas procesā var rasties daudz negatīvu sajūtu, nepatīkamu atklāsmju ar kuram cilvēki nespēj tikt galā, tāpēc, ja tās netiek atrisinātas vai nav iespējams atrisināt psihoterapijā, viņi savu pieredzi vērtē negatīvi. 

Izmantotā literatūra

Vybíral, Z., Ogles, B. M., Řiháček, T., Urbancová, B., & Gocieková, V. (2023). Negative experiences in psychotherapy from clients’ perspective: A qualitative meta-analysis. Psychotherapy Research, 34(3), 279–292. https://doi.org/10.1080/10503307.2023.2226813