Pārmērīga salīdzināšana ir ceļš uz mūžīgu neapmierinātību. Vai nu ar savu dzīvi, jo var šķist, fuck, citi tomēr dara citādi, vai par citu cilvēku izvēlēm, jo nu dariet taču vienreiz pareizi!
Kas tev garšo, kur tu gribi dzīvot, kādas grāmatas lasīt, vai skrien no rītiem, vai tev būs bērni, kādu darbu darīt, cik bieži darbu mainīt, kā atpūsties, kur ceļot – sākot ar sīkumiem līdz pat lielām lietām, tev ir sava dzīve, kurā vislabāk zini, kuri lēmumi ir loģiski un atbilstoši. Tāpat arī par citu dzīvēm – tu nekad līdz galam nezini, kas ir citu cilvēku apsvērumi, iemesli. Tas arī uz tevi neatteicas.
Nav viena pareizā veida, kā dzīvot. Tas, ka citi pieņem lēmumus, kuri tev šķiet nepareizi, nekā uz tevi neattiecas.
Tas aizņem daudz mūsu laika, ja prātojam par citu dzīvēm, salīdzinām, vērtējam. Nav slikti domāt par citiem, protams. Problēma ir tad, ja nevis reflektējam par sevi un savām vajadzībām, bet dzīvojam reaģējot uz citiem – vai nu mūžīgi mēģinot citus “panākt” vai dusmojoties par to, kā viņi dzīvo.