Visas attiecības viļņojas — brīžiem esam tuvākā saiknē, brīžiem tālākā. Taču tādu “drošu viļņošanos” var būt viegli sajaukt ar atraidījumu vai bailēm, ka otrs mūs atstāj/grib atstāt.
Varbūt tu vēl esi ceļā uz drošu piesaisti, tāpēc pat drošos apstākļos tavi vecie, trauksmainie paterni par sevi atgādina un mēģina tevi sargāt — aicina intensīvi cīnīties par attiecībām vai varbūt sargāt sevi, tās atstājot pirms otrs paspējis to izdarīt. Tā mēdz būt ļoti intensīva un nepatīkama sajūta.
Kādreiz tas nozīmē, ka otru uzreiz konfrontē, meklē problēmu, lai to atrisinātu, varbūt intensīvi tuvinies un otru smacē. Citreiz mūsu automātiskā reakcija nozīmē attālināties pirmajiem, sevi sargāt, ”nepazemot” meklējot saikni. Rezultāts abos gadījumos ir nepatīkams.
Ja pamani, ka tev tā gadās, tad vērts:
1) uzzināt vairāk par piesaisti;
2) apzināti pievērst uzmanību un pierakstīt labos brīžus, kad saikne ir droša, tuva, kad jūties labi, lai tev ir objektīvi fakti ar kuriem konfrontēt intensīvo sajūtu;
3) nedrošības brīdī meklēt saikni, kontaktu ar otru veselīgos, līdzsvarotos, ilgtspējīgos veidos – piemēram, aicinot darīt kopā to, kas jums abiem patīk.
Viss, ko tu nodomā, nav fakts. Dažreiz mēs mēģinām risināt problēmas, kuru tur nemaz nav. Tas ne vienmēr ir vienkārši, bet ilgtermiņā noderīgi.
Šeit rakstītais neattiecas uz attiecībām, kurās ir vardarbība.