Terapijas efektivitāti ir sarežģīti novērtēt. Gan klientam, gan terapeitam ir normāli gribēt droši zināt, ka pēc terapijas procesa ir labāk, bet, ko nozīmē “labāk”? Dažkārt simptomi, ar kuriem uzsākām terapiju, sagādā lielas ciešanas, tad to atrisināšana taču būtu efektivitātes pierādījums, vai ne? Bet, ja nu simptomus objektīvi nav iespējams mazināt un vajadzīgs laiks, vai varbūt simptomi paliek, bet cilvēks pats saka, ka jūtas labāk? Varbūt speciālista novērojumi rāda, ka problēmas, ar kurām cilvēks ieradās terapijā, ir atrisinātas? Kā ar faktu, ka liela daļa cilvēku terapijā nāk piedzīvot drošas, atbalstošas attiecības, justies pieņemti un caur šo aspektu top ‘’veselāki’’, jo sāk redzēt sevi kā atbalsta vērtus. Un vēl simtiem citu, niansētu situāciju. Vārdsakot, sarežģīti. Varētu likties, ka nav ko tur čakarēties – izmēra stāvokli pirms, izmēra pēc un gatavs. Šajā rakstā par to, kādos gadījumos var būt noderīgi mērīt progresu. Svarīgi, ka šī ir viena no ļoti daudzām efektīvas terapijas šķautnēm un (spoiler alert) nav absolūta atbilde terapijas efektivitātes paaugstināšanai.
Zinātnieki gan mēģina saprast, kas varētu palīdzēt labāk izvērtēt terapijas efektivitāti. Pierādījumu bāze rāda, ka terapeita īpašībām, kas ietekmē terapijas efektivitāti, ir divi domēni: [1] starppersonu un [2] profesionālās īpašības (Castonguay & Hill, 2017; Wampold & Owen, 2021)
Pirmais domēns atspoguļo, kā terapeits rada saikni ar cilvēku un tiek galā ar attiecību grūtībām. Ir pētījumi, kas norāda uz terapijas efektivitātes saistību ar terapeita prasmēm, piemēram, alianses izveidošanu, alianses rupture-repair jeb sarežģījumu salabošanas spēju, sadarbību, empātiju, pozitīvu novētējumu un citām (Norcross & Lambert, 2018).
Otrais domēns runā par profesionālām iezīmēm plašāk un atspoguļo, kā terapeiti vispār uztver savu darbu un profesionālo attīstību. Tie terapeiti, kuri velta vairāk laika profesionālai attīstībai, prasmju treniņiem, var būt efektīvāki nekā tie, kuri to nedara vai dara krietni mazāk. (Chow et al. 2015) Tas atspoguļo terapeita vēlmi attistīties, atvērtību mācīties un arvien uzlabot savu sniegumu. Aprakstītajā pētījumā autori pievērsušies tiem efektivitātes aspektiem, kas ietilpst šajā domēnā. Pētnieki apskatījuši progresa mērīšanas nozīmi īstermiņa terapijā.
Progresa mērīšana šeit pieminētajos Delgadillo et.al. pētījumos nozīmēja, ka dalībnieki apmeklēja terapiju 8 – 20 reizes un katrā konsultācijā aizpildīja aptaujas par saviem simptomiem un funkcionēšanas līmeni ((PHQ-9), (GAD-7) un funkcionālo grūtību aptauju (WSAS)). Pamatdoma ir, ka dati sniedz terapeitam atgriezenisko saiti, salīdzināmu, konkrētu informāciju par pacienta simptomu dinamiku. Tas, savukārt, ļauj pielāgot konsultācijā notiekošo un uzlabot terapijas procesu.
Meta analīze par to, kā progresa mērīšana psihoterapijā ietekmē psihoterapeita efektivitāti rāda, ka tas var uzlabot mazāk efektīvu psihoterapeitu rezultātus, it īpaši simptomu mazināšanā.
Viens no skaidrojumiem varētu būt, ka psihoterapeiti, kuriem arī bez progresa mērīšanas ir augstāka efektivitāte, labāk paši seko līdzi klienta progresam. (Delgadillo et.al. 2022) Tas saistīts arī ar slodzes lielumu – ja cilvēku ir ļoti daudz, tie bieži mainās, var nebūt iespējams atcerēties visu par klientu un spēt konsekventi izvērtēt procesa efektivitāti. Speciālistiem, kas strādā ar lielu skaitu klientu, var būt vērtīgi ieviest progresa mērīšanu, lai varētu justies droši, ka klients saņem vajadzīgo atbalstu. (Delgadillo et.al. 2024) Mērīšana bieži tiek izmantota valsts un pašvaldību institūcijās, vai projektos, kuru mērķis ir demonstrēt kādas terapijas efektivitāti (atkal – parasti īstermiņā), lai pierādītu, ka tas strādā, ka tam vajag piešķirt naudu. Tātad kombinācija ar īstermiņu, lielo slodzi, klientu mainību un arī nepieciešamību zināmā mērā pierādīt savu noderīgumu nozīmē, ka mērīšana institūcijās ir loģiska un noderīga.
Protams, progresa mērīšanā simptomu mazināšana ir tikai viens no aspektiem, jo dažkārt nav iespējams mazināt simptomus objektīvu (sociālu, somatisku u.c.) iemeslu dēļ vai arī klienta mērķis nemaz nav saistīts ar simptomu mazināšanu, bet, piemēram ar attiecību vai personības izaugsmes jautājumiem. Tad joprojām noder progresa mērīšana, taču tā var būt sarežģītāka. Analizējot speciālistus, kas ir efektīvāki, noskaidrots, ka viņi uzstāj uz negatīvu vērtējumu – respektīvi, nevis, ko daru labi, bet, ko daru nepietiekami u.tml. Savukārt, ja progresa mērīšanas aptauja fokusējas uz pozitīvo, kā arī pats speciālists neuzstāj uz to, lai klients dalās ar to, kā tomēr procesā trūkst, tad tā ir būtībā bezjēdzīga, jo pētījumi rāda, ka klientiem var būt raksturīga tendence likt augstus vērtējumus. (Miller et.al. 2015).
Speciālisti mēdz izvairīties no progresa mērīšanas, jo uztraucas, ka tas negatīvi ietekmēs attiecības ar klientiem, taču, ja klientiem ir loģiski izskaidrota mērījuma nepieciešamība un rezultāti tiek apspriesti konsultācijā, tas tieši labi fasilitē klienta-terapeita attiecības, palīdz objektīvi paskatīties uz cilvēka grūtībām, uzlabo klientu spēju reflektēt (Azizian et.al. 2024). Progresa mērīšana ir saistīta ar vairāk klientiem, kas turpina saņemt palīdzību un nepazūd, klientu lielāku iesaisti terapeitiskais procesā, kā arī labākiem klienta rezultātiem un citiem pozitīviem efektiem. (Miller & Schuckard, 2014).
Progresa mērīšana nav panaceja. Kā jau iepriekš minēts, ir svarīgi izvērtēt, vai tā var būt noderīga. Supervīzijas, apmācības, kovīzijas un citi profesionālo prasmju attīstības procesi joprojām ir terapeita darba stūrakmens. Bet dažkārt īstermiņa, konkrēti mērķētiem procesiem progresa mērīšana var kļūt par vienu rīku. Ja ir vēlme ieviest ko tādu savā praksē, var rasties jautājums, kas ir labākās progresa mērīšanas metodes. Vienkāršojot – tās, ar kurām pats speciālists prot veikli strādāt, prot interpretēt un uzticas to rezultātiem. Problēmas parasti rodas tad, kad izvēlētās metodes ir garas, sarežģīti lietojamas un analizējamas, aizņem daudz konsultācijas laika (Azizian et.al. 2024). Notiek arī mēģinājumi īsināt dažādus testus, lai to lietošanu atvieglotu, nemazinot precizitāti (piem.skat. šeit).
Latviski bezmaksas var izmantot “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra” mājaslapā esošos pašnovērtējuma testus. Tur ir trīs testi – Ģeneralizētas trauksmes skala-7, Aptauja par depresiju (PHQ-9) un Alkohola lietošanas traucējumu identifikācijas tests.
Izmantotā literatūra
Azizian Kia, S., Wittkampf, L., van Lankeren, J. et al. Motives of Therapists for Using Routine Outcome Monitoring (ROM) and How it is Used by Them in Clinical Practice: Two Qualitative Studies. Adm Policy Ment Health (2024). https://doi.org/10.1007/s10488-024-01374-2
Castonguay, L. G., & Hill, C. E. (Eds.). (2017). How and why are some therapists better than others?: Understanding therapist effects. American Psychological Association. https://doi.org/10.1037/0000034-000
Chow, D. L., Miller, S. D., Seidel, J. A., Kane, R. T., Thornton, J. A., & Andrews, W. P. (2015). The role of deliberate practice in the development of highly effective psychotherapists. Psychotherapy, 52(3), 337–345. https://doi.org/10.1037/pst0000015
Delgadillo, J., Deisenhofer, A.-K., Probst, T., Shimokawa, K., Lambert, M. J., & Kleinstäuber, M. (2022). Progress feedback narrows the gap between more and less effective therapists: A therapist effects meta-analysis of clinical trials. Journal of Consulting and Clinical Psychology, 90(7), 559–567. https://doi.org/10.1037/ccp0000747
Delgadillo J, Nissen-Lie HA, De Jong K, Schröder TA, Barkham M. An examination of therapists’ professional characteristics as moderators of the effect of feedback on psychological treatment outcomes. Psychother Res. 2024 Feb 13:1-11. doi: 10.1080/10503307.2024.2310635. Epub ahead of print. PMID: 38348471.
Miller, S., & Schuckard, E. (2014). Psychometrics of the ORS and SRS.Results from RCT’s and meta-analyses of routine outcome monitoring &feedback. The available evidence (prezentācija)
Miller, Scott & Hubble, Mark & Chow, Daryl & Seidel, Jason. (2015). Beyond Measures and Monitoring: Realizing the Potential of Feedback-Informed Treatment. Psychotherapy (Chicago, Ill.). 52. 449-457. 10.1037/pst0000031.
Wampold, B. E., & Owen, J. (2021). Therapist effects: History, methods, magnitude, and characteristics of effective therapists. In M. Barkham, W. Lutz, & L. G. Castonguay (Eds.), Bergin and Garfield’s handbook of psychotherapy and behavior change, 7th ed (pp. 301–330). Wiley.