Draudzības. Mēs par tām domājam, pēc tām ilgojamies, sērojam, kad tās beidzas. Draudzība var būt viens no mūsu labsajūtas stūrakmeņiem. Tā sniedz atbalstu, partnerību, kliedē vientulību. Tomēr kā pamanīt, ka draudzība aizgājusi nepareizajā gultnē? Domājot par šo tēmu, apkopojām vairākus iespējamos brīdinājuma signālus:
1.Tu jūties slikti pēc tikšanās ar viņiem
Ja mijiedarbība ar draugu tevi ikreiz emocionāli iztukšo, tas var norādīt uz kādu asimetriju attiecībās. Vai jūsu sarunās tu pārsvarā klausies un atbalsti un tā arī nekad nepienāk tavs laiks tikt uzklausītam, saņemt atbalstu. Varbūt tev jālaiž gar ausīm krietna daļa no otra teiktā, jo tajā ir daudz kritikas. Varbūt draudzība laika gaitā ir mainījusies, bet jūs centīgi turpināt spēlēt vecās lomas, kurās vairs neietilpstat. Ilgstoši draudzējoties, ir viegli nepamanīt, ka patiesībā esam aizgājuši katrs savu ceļu – mūsu vērtības, intereses, ikdiena un dzīves mērķi ir tik atšķirīgi, ka vairs nesaderam kopā – un pēc tikšanās jūtamies iztukšoti. Veselīgās attiecībās ar citiem pieaugušajiem kopumā būtu jājūtas neitrāli, priecīgi un nevis izsmeltam.
Destruktīvām draudzību normām ir iespējamas pavisam reālas sekas – mentālās veselības pasliktināšanās. Kritika, dažādu veidu destruktīva uzvedība – tam visam vērts pievērst uzmanību. Sliktā pašsajūta pēc tikšanās var signalizēt, ka nesakrīt tas, kā kopumā skatāties uz dzīvi, cilvēkiem, attiecībām. Tā mēdz gadīties, ja mēģinām ieviest pārmaiņas savā dzīvē, kuras traucē ierastajai draudzības dinamikai.
Piemēram, pētījumi par ēšanas traucējumiem iekļauj tādu draudzēšanās sastāvdaļu kā fat talk. (Cruwys, Leverington, & Sheldon, 2015) Kopumā ir labi zināms, ka sociālās un kulturālās normas spēlē būtisku lomu klīniski nozīmīgos un arī subklīniskos ēšanas traucējumos. Fat talk ir viens šāds normu iedzīvināšanas mehānisms – tas notiek, kad cilvēki, parasti sievietes, kritizē savu ķermeni un ekspresīvi norāda, ka tiecas uz tievumu. Es izskatos tik resna šai kleitā, būtu jānomet 7kg. Vai ēdot – Uuu, šis būs jānoskrien. Fat talk ir ārkārtīgi bieži sastopama komunikācijas forma, kas kļūst gandrīz rituāla – mēs sanākam kopā un katra monitorējam savu ķermeni, tā nepiedienīgo izmēru.
Diemžēl sekojoši vedam sevi un draudzenes tuvāk ēšanas traucējumiem, jo pastāv cēloņsakarība starp klausīšanos draugu fat talk un palielinātu risku ēšanas traucējumu uzvedībai. Iesaistīšanās fat talk glorificē tievuma ideālu un veicina neapmierinātību ar savu ķermeni. Interesants pētnieku secinājums ir par fat talk sociālo funkciju: pētījuma dalībnieki savus draugus vērtēja pozitīvāk, kad draugi uzvedās saskaņā ar grupas normām. (Cruwys, Leverington, & Sheldon, 2015) Tātad, ja draugu grupas norma ir fat talk, ir drošāk to ievērot. Paražu ievērošana ir spēcīgs kopābūšanas signāls, tas rada ciešu saikni. Un reizēm individuālā līmenī var mums kaitēt.
Tad, ja mēģinām par sevi runāt laipnāk un vairs fat talk negribam iesaistīties, citi var mūs nepieņemt, varbūt dusmojoties, pat paši īsti nezinot kāpēc. Viņi jūt, ka tu uzvedies pretrunā grupas normām. Tas ir brīdis atklātai sarunai, kur vienojaties par jaunām normām vai varbūt ir signāls par šīs draudzības beigām/transformāciju.
2.Draugs kontrolē tevi, piemēram, ar ko vari draudzēties, ko teikt, darīt, kā ģērbties
Kontrole norāda uz to, ka draugs nepieņem un neciena tevi tādu, kāds tu esi, neredz tevi kā līdztiesīgu. Tā var būt gan aktīva, atklāta kontrole, gan arī pasīva. Pazemojot, nepieņemot, izolējot, kritizējot. Būt šādās attiecībās ir ārkārtīgi nogurdinoši.
Ja nekad neesam piedzīvojuši patiesu cieņu un pieņemšanu, var būt grūti pat pamanīt, ka nepārtraukta kontrole nav normāla draudzības sastāvdaļa. Bet zini, ka ir iespējamas tādas draudzības, kurās tu vari būt pats. Autentiskas draudzības ļauj būt atklātiem bez bažām no vērtējuma.
3.Negrib klausīties un nejautā par grūtībām, kad tu padalies
Klausoties mēs viens otram it kā sakām: “Tu man esi svarīgs”. Uzdodot jautājumus, mēs sakām: “Man ir laiks būt ar tevi”. Tas ir veids, kā paust empātiju, interesi, rūpes, sekojoši padarot attiecības ciešākas.
Intereses trūkums par to, kam tu šobrīd ej cauri, ir nozīmīgs disbalansa signāls draudzībā. Tavas domas un jūtas paliek nesadzirdētas un, iespējams, pārprastas. Tādai draudzībai ir sekluma piegarša.
Ja pamani, ka tev ir grūtības ar empātisku klausīšanos, vari padomāt
-vai jūties neērti ar emocionālu intimitāti? Piemēram, kad otrs padalās ar smagām jūtām, sērām, zaudējumiem, neveiksmēm, vai tev ir tendence šo tēmu ātri pārtraukt, novērst uzmanību, varbūt pajokoties, meklēt ‘’zelta maliņu’’?
– vai šobrīd esi ārkārtīgi aizņemts ar savām problēmām, tāpēc grūti atvēlēt vietu un laiku citiem? Aizņemtība ir normāla pieaugušo dzīves sastāvdaļa, tomēr attiecībām, kuras gribam uzturēt, ir svarīgi atvēlēt laiku, telpu. Empātiska komunikācija ļauj draudzībām kļūt ciešākām.
Aizdomas, ka draugs nespēj tevi atbalstīt, var palīdzēt izpētīt sekojoši: padomā, vai vēsturiski viens no jums ir gatavs investēt vairāk emocionālo resursu, esot blakus grūtībās, nekā otrs? Krīzēs, slimībās, pārmaiņu brīžos tāda dinamika var novest pie vientulības, atbalsta trūkuma. Abpusējai interesei un rūpēm vajadzētu būt veselīgas draudzības pamatā.
4.Apskauž tevi, tavus panākumus, tos uzskata par nesvarīgiem, negrib par tiem runāt, neveselīgi sacenšas
Skaudība pati par sevi nav slikta emocija (sliktu emociju nav). Skaudība parāda, ka mums ir vajadzības, vēlmes, ambīcijas, arī kādi ievainojumi. Bet skaudībai var būt graujošas sekas, ja neprotam to labi vadīt.
Draudzībā skaudība var novest pie neuzticēšanās. Ja tavi panākumi otram liek just skaudību, tu, iespējams, sāksi mazāk stāstīt par dzīves jaukajiem notikumiem, raizēsies ‘’ka tik otrs nejūtas slikti’’.
Bet draudzībā būtu jāgrib, lai otram izdodas! Būtu jāprot uz brīdi nolikt sevi malā un svinēt otra panākumus. Jo to pašu taču mēs sagaidītu apgrieztā situācijā.
Ir normāli un adekvāti sagaidīt draugu atbalstu labajos notikumos.
5.Tavas dzīves notikumus redz un tevi atbalsta tikai kontekstā ar to, kā tas ietekmēs viņus (“ar ko es dzeršu kafiju, jau tu pārvāksies”)
Uz sevi vērsta uzvedība var būt nogurdinoša, frustrējoša, jo fundamentāli parāda, ka attiecības ir vienpusējas un tavas vajadzības, pieredzes tiek konsekventi nepamanītas.
6.Neciena tavu laiku – pārceļ tikšanās pēdējā brīdī, ilgi kavē, neuzņemas atbildību par to utt.
Sāksim ar labvēlīgāko variantu – tavs draugs slikti plāno laiku. Varbūt hroniska kavēšana nav personīga, bet atspoguļo viņa spējas organizēt savu ikdienu. Tas ir nepatīkami, neērti abām pusēm un par to tāpat drīkst runāt.
Vēl viens variants – tavs draugs šajā dzīves brīdī ir reāli aizņemts ar citām prioritātēm un vienkārši nepietiek spēku draudzības uzturēšanai. Tas var būt jauns darbs, bērnu aprūpe, arī šķiršanās vai pārvākšanās un citi dzīves notikumi. Tad atcelšana ne vienmēr atspoguļo viņu jūtas pret mums, bet drīzāk situatīvus apstākļus. Tā gadās. Tur būtu vērtīgi pārrunāt, ka tev ir svarīgi būt punktuālam, svarīgi pieturēties pie norunām. Varbūt draugam nav sanācis padomāt, kā viņa uzvedība tevi ietekmē.
Tomēr, ja draugs konsekventi pārceļ, kavē, neuzņemas atbildību par to, tas ir signāls, par kuru noteikti ir vērts padomāt. Vai jūsu draudzība jums abiem ir vienlīdz svarīga?
Izbeigt draudzību
Zaudēt draugu pieaugušā vecumā var būt ārkārtīgi sāpīgi. Tā ir unikāla, vientuļa pieredze, par kuru neviens nebrīdina, mūs tai nesagatavo. Ja par romantiskajām attiecībām un šķiršanos ir gūzma dažādu rakstu, grāmatu, materiālu, tad par draudzības beigām tā gluži nav. Bet draudzības var būt mūsu emocionālās stabilitātes pamats, tām beidzoties, var nākties iziet cauri ilgstošām sērām par cilvēku, kurš aizvien ir dzīvs.
Esmu slikts draugs
Ja pēc raksta izlasīšanas tu domā, ka esi slikts draugs – tā ir svarīga atziņa, bet nenolaid rokas. Emocionālai nobriešanai nekad nav par vēlu! Psihoterapija ir vērtīgs veids, kā iepazīt sevi un saprast gan, kur ‘’aug kājas’’ tam, kāds draugs esmu, gan arī saprast, ko tad darīt, lai to mainītu.
Izmantotā literatūra
Cruwys, T., Leverington, C. T., & Sheldon, A. M. (2015). An experimental investigation of the consequences and social functions of fat talk in friendship groups. International Journal of Eating Disorders, 49(1), 84–91. doi:10.1002/eat.22446