Attiecības prasa piepūli. Mēs viens par otru domājam, rūpējamies, jūtam gandarījumu, kad izdodas otru iepriecināt. Tomēr dažreiz tas, kas mums šķiet rūpes, ilgtermiņa dara mums pāri, jo esam pilnīgi pielāgojušies citiem. Angliski ir termins people pleasing – izdabāšana – runa ir par tādu uzvedību, kad izmisīgi pielāgojamies citu vajadzībām gandrīz neatkarīgi no konteksta. Ēdam to, ko grib ēst citi, ejam uz pasākumiem, kurus negribam apmeklēt, jo citi taču grib, aizdodam savas lietas bez ilgas domāšanas, nodarbojamies ar seksu, kad negribam, paliekam darbā, jo citiem tā ir ērtāk, atvainojamies par 2min kavēšanu, bet citiem ļaujam kavēt, cik grib. Nu kopumā liekam sevi tik tālu prioritāšu sarakstā, ka nekad tā arī savas vajadzības nepamanām.

Kāpēc tā darām?

Izvairīšanās no konfliktiem var būt viena no pamatmotivācijām. Ja baidāmies no strīdiem, no citu dusmām, neapmierinātības, tad mūsu automātiskā reakcija var būt absolūti pielāgoties. Lai tikai otrs ir mierīgs, viss cits nav svarīgi. Tas norāda, ka nevaru izturēt citu cilvēku vilšanos, neērtās emocijas, diskomfortu.

Taču lietu darīšana mīļā miera labad liek domāt par bailēm. Izdabātāji nereti darbojas pēc formulas: “Ja citi ir apmierināti, tad viņi man nedarīs pāri’’. Tā ir baiļu motivācija. Kad citi ir apmierināti, es esmu drošībā. Var izklausīties tīri jauki, bet ikdienā tas nozīmē, ka dzīvojam konstantā trauksmē un pastāvīgi upurējam savas vajadzības, sevi badinām.

Ja mums bērnībā bija sevi daudz jāsargā vai varbūt vēlāk kādu traumatisku pieredžu rezultātā ar līdzcilvēkiem nevarējām justies droši, tad ir tikai pašsaprotami, ka trauksme mums seko un apgūto izpatikšanu tagad pārnesam arī uz citām attiecībām. Tā ir dzīve izdzīvošanas režīmā.

Skumjākais, ka tas tāpat līdz galam nestrādā. Lai kā mēs censtos izpatikt, citus iepriecināt, apkārtējie cilvēki savā dzīvē tāpat kādreiz būs neapmierināti. Viņi sastapsies ar notikumiem, kurus nevaram kontrolēt, par kuriem nevaram viņus iepriecināt. Tāpēc iespējams, ik pa laikam tu piedzīvo daudz frustrācijas, jo tā centies, sevi tik ļoti noliec malā, bet aizvien visu nokontrolēt nav izdevies. To var pavadīt bezspēcības sajūta. Tas tāpēc, ka kontrole bieži vien ir tikai ilūzija. Mēs nevaram paredzēt visus apstākļus, kuru ietekmē mūsu tuvinieki jutīsies slikti. Tas nekas. Tā ir normāla dzīves daļa.

Problēma ar izpatikšanu

To var būt grūti dzirdēt, bet apkārtējiem izpatikšanas dēļ mēs varam likties neuzticami.

Cilvēki, kuri ir emocionāli nobrieduši, tavu nepārtraukto pielāgošanos pamana un nevar paļauties, ka tu spēsi sevi aizstāvēt, par sevi iestāties, pateikt savas vajadzības. Viņi jūt, ka nevar uzticēties taviem vārdiem, uzvedībai, jo atkarībā no situācijas un klātesošajiem cilvēkiem, mēģini neadekvāti pielāgoties. Tas neviļus rada negodīgu dinamiku un dažkārt var kļūt manipulatīvi.

Tāpat apkārtējiem nav iespējas tevi patiesi iepazīt, ja tu nekad nepasaki, ko vēlies ēst, dzert, kādu filmu skatīties, cik ilgi palikt darbā utt. Beigās tur nav tevis ar ko draudzēties, ir tikai otra spoguļattēls, kas nobriedušiem cilvēkiem ilgtermiņā ir neinteresanti.

Sniegt nelūgtu palīdzību otram nav laba lieta

Sāksim ar atrunu, ka runa ir par pieaugušiem cilvēkiem, kuri nav krīzē. Skaidrs, ka ar bērniem un cilvēkiem akūtā krīzē mēs bieži vienkārši ņemam un darām, negaidot, ka tiks skaidri pateikts “Man vajag palīdzību”. Tāpat kā ir gūzma lietu, kuras mēs attiecībās vienkārši viens otram dodam bez skaidrojumiem, pamatojumiem. Tas ir atbalstāmi, jauki un normāli. Tā nav izpatikšanas uzvedība.

Taču konsekventa nelūgta palīdzība patiesībā var būt destruktīva.

Ja mūsu pielāgošanās izpaužas kā citu apbēršana ar  mūsuprāt dāsnu palīdzību, varbūt pat neņemot vērā otra teikto: ‘Man nevajag!’’, tas neviļus rada ciklu, kurā otrs tiek skatīts kā nevarīgs, bet mēs esam tie varenie, stiprie, mīlošie glābēji. Mēs zinām, ka viņiem vajag frizieri, kabačus, jaunu darbu, mēs taču palīdzam, tas ir tik acīmredzami labāk!

Bet tas paredz, ka otrs nav spējīgs pamanīt savas vajadzības un tās komunicēt. Rezultātā cilvēkam tiek radīta vai nostiprināta vājuma, pasivitātes izjūta. Turklāt, atkal, cilvēki, kuriem ir veselīgas robežas var izvairīties no ilgstošas komunikācijas ar tevi, ja nespēj sadzirdēt, cienīt viņu autonomiju vai atteikumus.

Varbūt tu šo lasi un domā: “Ja es nepalīdzēšu, viņš/viņa vispār netiks galā!” Tā var būt. Bet pieauguši cilvēki ir spējīgi iemācīties paprasīt tieši to, kas viņiem vajadzīgs. Kā arī dažreiz sadzīvot ar vilšanos, kad viņiem atsaka. Tā ir dzīves daļa. Palīdzība ir tas, ko prasa.

Aiz citu vajadzībām var arī ērti paslēpties, tāpēc, ja pamani, ka velti daudz laika pārdomām par to, kas citiem neatkarīgiem pieaugušajiem vajadzīgs vai būtu jādara, ir vērts tajā brīdī pārslēgt fokusu atpakaļ uz sevi. Ko tev vajag? 

Galu galā

Iemācoties par sevi iestāties, pamanīt savas vajadzības un tās īstenot, mēs radām nesatricināmu ‘’es’’ izjūtu. Savu vajadzību apmierināšana ir viens svarīgs puzles gabaliņš adekvātam pašvērtējumam un identitātei kopumā.

Attiecības starp pieaugušiem cilvēkiem paredz iespēju iemācīties runāt skaidri. Vai tas ir viegli? Ne vienmēr. Tomēr tas ir vērtīgs, konstruktīvs solis jebkurām tuvām attiecībām, kuras gribam saglabāt ilgtermiņā un kurās vēlamies justies kopā mierīgi un labi. Tad es varu iet mierīgi savā ikdienā bez pastāvīgām raizēm par otru, jo manī ir apziņa: kad mani vajadzēs, man to skaidri pateiks un tad es varēšu palīdzēt (ja tas ir manu spēju robežās). Man nav jāvelta daudz laika analizējot citu cilvēku dzīves, lai nolemtu, kas viņiem vajadzīgs.

Ja sevī pamanām noturīgu tendenci pastāvīgi pielāgoties citiem, var būt vērtīgi padomāt:

Vai tās, manuprāt, ir rūpes?

Ja tā, vai ir vēl kādi veidi, kā rūpēties par citiem un parādīt to, ka par viņiem domājam?

Ko es domātu par sevi, ja neglābtu citus?

Vai esmu apguvis, ka citu emocionālā labsajūta ir mana atbildība un tas rada manu vērtību? Citi rada manu vērtību?

No kā es mēģinu izvairīties?

Vai es protu izturēt citu cilvēku vilšanos? Kas ar mani tad notiek, ja kāds ir manī vīlies?   Vai spēju būt tajā diskomfortā un tad virzīties uz priekšu.

Varbūt noderīgi tālāk lasīt par trauksmaino piesaisti, jo cilvēkiem, kuriem raksturīgs šis piesaistes veids, bieži gadās par citiem rūpēties pārāk daudz.