No 2018. līdz 2021. gadam kopā ar kolēģiem no Latvijas Universitātes antropoloģijas nodaļas es veicu pētījumu par vardarbības prevenciju un novēršanu Latvijā. Viena no pētniecības aktivitātēm bija viesošanās 4 pilsētās, katrā pavadot vairākas nedēļas. Šajā laikā kopā veicām 87 intervijas ar 112 dažādiem vietējiem iedzīvotājiem. Daļa mūsu sarunu biedru strādāja sociālajā dienestā, policijā, skolā un citās iestādēs, kas regulāri saskaras ar vardarbības gadījumiem, bet citi profesionālā ziņā nekā nebija saistīti ar vardarbību. Analizējot šajās sarunās izskanējušo, mēs sapratām, ka cilvēku un pilsētu stratēģijas, lai izvairītos no vai mazinātu vardarbību ir tieši saistītas ar to, kā un kur viņi iztēlojas vardarbību notiekam. Vienā no zinātniskajiem rakstiem, ko gatavojām pētījumam (Zalāns et.al., 2021), mēs apkopojām vairākas izplatītas iztēles un sentimentus un analizējām to ietekmi uz to, kā vardarbība “tiek organizēta” trijās no šīm pilsētām. Lai gan cilvēku pieņēmumi, ko tūdaļ aprakstīšu jums visdrīzāk būs zināmi, es ceru, ka paskatīšanās uz tiem no antropoloģiska skatu punkta ļaus izprast, kā šie pieņēmumi ietekmē mūsu ikdienas dzīves, un izvērtēt, vai tie ir pamatoti un mums palīdzoši.

Sākotnēji pētījumā mēs vairāk interesējāmies par vardarbību ģimenē, taču, runājot par jušanos nedroši, vardarbības prevenciju un novēršanu, mūsu sarunu biedri lielākoties stāstīja par konkrētām vietām vai iestādēm pilsētā. Bieži tika pieminētas vietas, kurās:

1) ir “nolaistas” būves vai teritorijas;

2) ir tumšs un/vai nav citu cilvēku skatienu;

3) tiek lietots alkohols.

Papildus šīm trīs tēmām aplūkojām arī vardarbības saistību ar dzimtes lomām. Šajā rakstā īsi padalīšos ar mūsu pieredzi un atziņām saistībā ar katru no šīm četrām tēmām.

Vardarbība un “nolaistas” teritorijas

Kad vaicājām, kur šajā kopienā notiek vardarbība, cilvēki norādīja, ka tā notiek konkrētās vecākās un sliktākas kvalitātes mājās, padomju laikos iekārtotos spēļu laukumos, pamestās ēkās un tamlīdzīgi. Kā vēlams risinājums bieži izskanēja ēku atjaunošana (un jaunu ģimeņu ievākšanās tajās), spēļu laukumu nomaiņa un graustu nojaukšana. Saskaņā ar šo loģiku vardarbība notiek nolaistās teritorijās, to sakopšana pārtrauc vardarbību un turpmāk rada nevardarbīgus cilvēkus. Vienā no pilsētām varējām novērot un dzirdēt, ka daudzas ēkas kādā apkaimē ir tikušas renovētas, un šajā apkaimē pēdējā desmitgadē nomainījušies daudzi iedzīvotāji. Šajā gadījumā publiskas vardarbības apjoms apkaimē bija nedaudz sarucis, bet pilsētā palicis kopumā nemainīgs. No tā secinājām, ka apkārtējās vides sakārtošanai var būt pozitīvs efekts uz vardarbības mazināšanu konkrētajā vietā, taču tas tiek panākts ar ģentrifikāciju – procesu, kurā nabadzīgākie un dažādām sociālām un atkarību problēmām pakļautie kopienas cilvēki vairs nevar atļauties dzīvot konkrētajā vietā un pārvācas uz citu apkaimi. Tātad renovēšanas pieeja drīzāk menedžē vardarbību, to pārvietojot no vienas vietas uz citu, nevis vardarbību nepieļauj vai risina.

Tas, ka iztēlojamies vardarbību notiekam konkrētās pilsētas vietās ir problemātiski vairāku iemeslu dēļ:
šo vietu iedzīvotāji var tikt marginalizēti jeb izkļauti no pārējās sabiedrības;
vietējie cilvēki un institūcijas var kļūt tolerantāki un mazāk pamanīt vardarbību, kas notiek konkrētās vietās vai ar konkrētiem cilvēkiem, jo tā ir normalizēta;
šāda iztēle traucē saredzēt vardarbības gadījumus, kad tajos nav iesaistīti “citi”. Arī mūsu pētījumā redzējām, ka cilvēkiem bija grūtāk identificēt vardarbības pazīmes, ja runa bija par “normālām” vietām vai cilvēkiem, ar kuriem viņi paši identificējās.

Vardarbība un tumsa

Runājot par pieredzi dodoties cauri pilsētai, daudzi cilvēki minēja, ka tieši neapgaismotais parka stūris vai tumšākā iela ir vietas, kurās ir risks ciest no vardarbības. Tāpat kā nedrošs tika izjusts arī diennakts tumšais laiks, kas iztēlē varēja pārveidot ikdienā drošu vietu nedrošā. Kā risinājums vardarbībai tumšās vietās pilsētas līmenī tika minēts to apgaismojums un videonovērošana, vai tās imitācija. Saskaņā ar šo loģiku vardarbība ir iespējama drīzāk tumšās vietās, tātad, apgaismojot visu pilsētu, tajā ievērojami saruks vardarbība.

Kad mēs vaicājām par faktiski pieredzētiem vardarbības gadījumiem, tie bieži bija notikuši labi apgaismotās vietās vai vietās, kurās klāt ir citi cilvēki, piemēram, skolā vai pie grāmatnīcas, taču tas nemainīja cilvēku iztēli. Tāpat visās no pilsētām kā īpaši vardarbīgs notikums tika minēti pilsētas svētki, kas vairākās vietās vardarbības dēļ ir tikuši apturēti vai pat pārtraukti. Zīmīgi, ka pilsētu svētki bija pulcējuši daudz apmeklētāju un notika vasarā, kad ārā ir gaišs. Tas lika mums apšaubīt, ka tumsa varētu būt vardarbības cēlonis, ko novēršot mazināsim vardarbību.

Mēs dzirdējām vēl divus piemērus, kas mums palīdzēja saprast tumsas saistību ar vardarbību. Pirmkārt, dažās sarunās izskanēja, ka pusaudži apzināti meklē vietas, kurās viņus nevarēs novērot pieaugušie, lai varētu lietot alkoholu vai darīt citas lietas, kas, līdzīgi kā vardarbība, nav sociāli pieņemamas. Otrkārt, kādā no sarunām dzirdējām, ka pilsētas parks neoficiāli ir “sadalīts” starp divu skolu audzēkņiem, bērniem no vienas skolas neuzturoties svešajā parka pusē. Ja šī nerakstītā robeža tiek pārkāpta, bieži izceļas kautiņi. Jaunpienācēji mēdz nezināt šo kārtību, tāpēc dažreiz cieš no otras skolas audzēkņiem. Mūsuprāt, arī vardarbība mēdz tikt organizēta pēc līdzīga principa – tumsa, tāpat kā pilsētas svētki vai parka otra puse ir plaši atpazīta potenciālās vardarbības zona/laiks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc agresīvi noskaņoti vai vardarbību plānojoši cilvēki izvēlas tieši šīs vietas un laikus. Tātad vardarbība kopienā lielā mērā tiek organizēta pēc sociālas, nevis pēc telpiskas loģikas. Protams, bieži mēdz būt svarīgi arī netikt pieķertam, taču, līdzīgi kā ar ēku renovēšanu, kādas vietas apgaismošana vienkārši var veicināt vardarbības veikšanu citā vietā.

Vardarbība un alkohols

Cilvēki sagaidīja, ka vardarbība biežāk var notikt vietās, kurās tiek lietots alkohols. Lai gan par alkohola lietošanu tika runāts arī kā par atslābināšanos, alkohols bieži tika minēts kā vardarbības cēlonis. Piemēram, vienā no pilsētām vairāki cilvēki stāstīja, ka ir daži pilsētnieki, kas ir lādzīgi un miermīlīgi, taču kļūst agresīvi un vardarbīgi, kad lieto alkoholu. Turklāt kā privātpersonu, tā pat kādas policijas darbinieces stāstos tika minēts, ka alkohola lietošana mazina personas paškontroli, citiem ar to vajadzētu rēķināties, un alkohola reibumā veiktie vardarbīgie nodarījumi būtu jāsoda maigāk. Kā pamatojums šādam apgalvojumam izskanēja, ka dzēruši varmākas nav līdz galam spriestspējīgi, un upurim tas ir jāņem vērā vai jādala atbildība par varmākas nodarījumu. Saskaņā ar šo iztēli risinājums vardarbībai līdzīgi kā iepriekš aprakstītajos piemēros ir mainīt materialitāti – šajā gadījumā nepārdot substanci (alkoholu) konkrētās vietās un laikos (piemēram, naktīs vai pilsētas svētkos), vai konkrētiem cilvēkiem. Šim risinājumam ir vairāki mīnusi.

Pirmkārt, tas normalizē attieksmi, ka alkohola reibumā cilvēki drīzāk drīkst būt vardarbīgi, kas ir aplami. Psihiatrijas (Bácskai et. al., 2006) un neirobioloģijas (Beck; Heinz, 2013) pētījumi norāda, ka alkohols cilvēkus ietekmē dažādi bioloģisku iemeslu dēļ, taču kā vienu no agresijas cēloņiem šie pētījumi min tieši iepriekšējās pieredzes un gaidas, proti, ticību, ka alkohola lietošana ir saistīta ar vardarbīgu uzvedību. Tātad iereibis un agresīvs cilvēks ir vai nu lietojis alkoholu, zinot, ka viņš var apdraudēt apkārtējos, vai uzskata, ka lietojot alkoholu vardarbība ir pieļaujamāka. Otrkārt, pilsētnieki raksturoja, ka publiskajā telpā, viņuprāt, vardarbību lielākoties veic vīrieši pret citiem vīriešiem. Tātad, ja mēs ierobežosim publisku alkohola lietošanu, bet turpināsim ticēt, ka alkohola lietošanas laikā ir pieņemamāk būt vardarbīgiem, alkohols tiks lietots mājās, kur lielāks risks kļūt par vardarbības upuriem ir sievietēm, kas dzīvo kopā ar vīriešiem.

Vardarbība un dzimte

Mūsu sabiedrībā valdošie stereotipi par vardarbību ir cieši saistīti ar dzimtes lomām. Intervētie pilsētnieki stāstīja, kā viņu vecāki ir nodevuši viņiem zināšanas par to, kā mazināt risku kļūt par upuri un kā viņi sargājas paši. Šie padomi un stratēģijas atšķīrās sieviešu un vīriešu starpā. Sievietes minēja, ka mēdz izvairīties no pārvietošanās kājām tumšā laikā vienas, izvēlas apgaismotāko ceļu, pat ja tas ir garāks, ir mācītas jaunībā nevilkt konkrētu apģērbu un nodarīt uzbrucējam sāpes, vai viņu apdullināt un tad bēgt. Tikmēr vīrieši stāstīja, ka ikdienā nejūtas pārāk apdraudēti, ir mācīti būt pašpārliecināti un gatavoties, ka var būt jākaujas. Stereotipiskās dzimtes lomas ietekmē gan mūsu drošības un apdraudējuma izjūtu telpā, gan veicina to, ka apkārtējie no vīriešiem var sagaidīt kapacitāti būt fiziski vardarbīgiem kādā situācijā vai interpretēt sieviešu uzvedību konflikta situācijā kā emocionālu vardarbību. Taču mūsu dzimtes lomas nenozīmē, ka mums ir pienākums vai tiesības būt vardarbīgiem konkrētā veidā. Lai gan mūsu intervēto cilvēku uzmanību vairāk piesaistīja un atmiņā palika tieši publiska, redzama vardarbība vīriešu starpā, kas var rosināt bailes no publiskās telpas, vardarbība pret sievietēm statistiski biežāk tiek veikta tieši no viņu dzīvesbiedru vai radinieku puses un notiek privātās telpās – mājokļos (UNODC, 2022).

Ko varam no šī paņemt?

Mūsu iztēlei par vardarbību ir nozīme. Var būt noderīgi apzināties, ka mūsu sajūtas un iztēle par to, kur mums var nodarīt pāri, ir balstīta mūsu personīgajā pieredzē un (tai skaitā ar dzimti saistītā) audzināšanā. Piemēram, atrašanās vārtrūmē, kur man bērnībā uzbruka vienaudzis, var radīt man trauksmi, lai gan šobrīd man šī vieta nav īpaši bīstama. Vienlaikus tas, ka apzināmies, ka mūsu sajūtas par bīstamām un drošām vietām ir sociāli konstruētas, nenozīmē, ka vardarbība nevar notikt, piemēram, tumšās vietās. Ja daudzi uzskata, ka šī vieta ir piemērota vardarbībai, visdrīzāk tā uzskata arī varmākas.

Labiekārtota publiskā ārtelpa nenovērsīs vardarbību. Vardarbības kā sabiedrībā nepieņemamas (vai precīzāk – sociāli regulētas) uzvedības cēloņi un risinājumi ir rodami sabiedrības izpratnē, nevis fiziskajā vidē. Apkārt esošā infrastruktūra varmākam tikai palīdz, viņu apgrūtina vai vienkārši veicina vardarbības veikšanu citā tuvumā esošā vietā.

Alkohols nav vardarbības cēlonis. Alkohola lietošanu varmāka, kā arī līdzcilvēki var mēģināt pasniegt kā attaisnojumu vardarbīgai uzvedībai, taču varmākam ir jāuzņemas pilna atbildība par alkohola reibumā paveikto, pat ja daļa sabiedrības normalizē un dabisko alkohola un vardarbības saikni. Nav bioloģiska pamatojuma, kāpēc pilsētas zaļumballē ir vairāk vardarbības, nekā ziemasvētku tirdziņā.

Izmantotā literatūra

United Nations Office on Drugs and Crime (2022): Gender-related killings of women and girls (femicide/feminicide), Gender-related killings of women and girls (femicide/feminicide). Pieejams: https://asiapacific.unwomen.org/en/digital-library/publications/2022/11/femicide-feminicide. Skatīts 27.04.2023.

Bácskai, E., Pintye, I., Gerevich, J. (2006): The influence of alcohol use and violent behaviour on the beliefs related to alcohol use and aggression. Psychiatria Hungarica : A Magyar Pszichiátriai Társaság tudományos folyóirata. 21. 68-76.

Beck, A., & Heinz, A. (2013). Alcohol-Related Aggression. Deutsches Ärzteblatt international. Deutscher Arzte-Verlag GmbH. https://doi.org/10.3238/arztebl.2013.0711

Zalāns, K., Lakševics, K., Mileiko, I. (2022): Geographical
Imagination and Experiences of Violence and Violence Prevention in Post-Soviet Space.
Gender, Place & Culture, DOI: 10.1080/0966369X.2022.2083588