Patiess pieredzes stāsts par dzīvi ar brāli ar garīgās attīstības traucējumiem, kā arī vēstule sev bērnībā vai tagad, sakot vārdus, kurus vajag un, iespējams, neviens cits nepateiks. Autore izvēlējās palikt anonīma.
Ja man būtu bijusi iespēja dzirdēt tādu stāstu, kā manējais.
Tad, kad es biju maza, man likās, ka nevienam citam ğimenē nav tāda brāļa kā manējais – ar speciālām vajadzībām. Tagad esmu liela un zinu, ka ir.
Tad, kad es biju maza, es dažreiz ejot gulēt domāju, kā tas būtu, ja es pamostos un brālis būtu vesels. Tagad esmu liela un zinu, ka tā nenotiek.
Es nekad neesmu slēpusi, ka man ir brālis ar speciālām vajadzībām. Es gan ne vienmēr esmu par to daudz runājusi. Tad, kad es biju maza un mamma mūs abus kopā aizveda pie ārsta, tad arī mani pētīja šķību aci, sak, viens slims, tad otrs gan jau arī. Mamma mūs kopā pie ārsta vairs neveda. Bet tas nav stāsts par mani, es tad biju pārāk maza, lai demonstrētu savu milzīgo intelektu, muskuļus un visādi citādi augsto normalitāti.
Normāls, normāls, normāls. Manā ğimenē normālais izrādījies “speciāls” citiem. Un tas man joprojām jocīgi, kad tā vairāk par to padomā. Kā tas ir, kad nav tā kā man? Tāpēc es saprotu, ka jums arī jocīgi. Tas nekas.
Man tā neveikli šis rakstās, jo tas nav tikai mans stāsts, tas ir manas ğimenes stāsts. Un mans brālis ir īsts cilvēks, kas iespējams šo lasīs (Čau, Kaspar!). Es esmu mazā māsa cilvēkam ar speciālām vajadzībām un es zinu, ka man mazai vajadzēja tādus stāstus, kur citiem ir arī tādas ğimenes kā manējā. Un es meklēju vārdus kā to mazo Māru mierināt un iedrošināt, bet, ja jūs zinātu, cik viņa bija kareivīga un ar milzīgu taisnīguma izjūtu. Ko es viņai vispār varu izstāstīt, viņa jau visu laiku visu pati zināja.
Māriņ, draudziņ, tu neesi slikta māsa, slikts cilvēks, ja dažreiz esi dusmīga uz savu brāli par to, ko viņš nevar. Ja labāk gribētu, lai viņš ir vesels.
Tu esi laba, Tu kopā ar viņu spēlējies un runājies, jūs visur ejat kopā – Tu, Tava mazā māsa un lielais brālis. Tas nekas, ka citi nesaprot, ko viņš saka.
Tu nesatraucies, viņam puikas pagalmā nedarīs pāri.
Māru, arī tad, kad Tu pusaudze – ja kāds smiesies, nesapratīs, apsaukās arī Tevi – tur vairāk Tavu baiļu. Tad, kad Tu par to sāksi drošāk runāt, izrādīsies, ka arī citiem ir ğimenes locekļi ar speciālām vajadzībām. Tava atklātība ļaus citiem drošāk jautāt.
Un tas nekas, ka Tev dažreiz par to runājot trīc balss vai noskrien drebuļi. Tā sāpe nav izsāpama, tā uz visu mūžu, draudziņ. Bet tā sāpe nav visa dzīve, tās speciālās vajadzības nav viss brālis.
Tu atradīsi vēl cilvēkus, īstus draugus, kuri zinās, cik tas ir kruti, ka brālis pirmo reizi brauc pats uz skolu ar autobusu, kaut viņam jau 17 un mamma ar viņu ilgi brauca kopā, lai iemācītu un pēc tam kādu brīdi sekoja autobusam mašīnā, lai droši zinātu, ka izkāpj pareizajā pieturā. Tev būs kam to izstāstīt, Māru.
Un tās dusmas, tās DUSMAS, kad cilvēki Tev blakus runās par dauņiem, atpalikušajiem un kropļiem tā, it kā nerunātu par cilvēkiem – tās dusmas Tevi dzīs uz priekšu.
Tu visu dzīvi iebildīsi arī tiem otriem, kuriem gribas cilvēkus ar speciālām vajadzībām redzēt kā mazos dieviņus, redzot katru vārdu vai darbību kā dieva zīmi. Jo tad viņi joprojām pasaku tēli, nevis cilvēki.
Māra, Tu iemācīsies, ka tādu NORMĀLU ğimeņu nemaz nav un cīnīsies par taisnīgumu visādām ğimenēm (Tavs kareivīgums nav zudis, tikai pieaudzis). Un es nezinu, vai tas tāpēc, ka Tev brālis ar speciālām vajadzībām, vai arī tāpēc, ka Tev iedzimts nemiers.
Tev nav jākļūst par neiroķirurgu, lai, kad izaugsiet lieli, izārstētu brāli. Tu esi laba māsa arī tad, ja neplāno visu savu dzīvi ap brāli. Viņam vajag māsu, tas arī viss, draudziņ. Un Tu esi Kaspara mazā māsa un ar to pietiek.