Ēšanas traucējumi vīriešiem

Ēšanas traucējumu (turpmāk tekstā – ĒT) joma nepārtraukti attīstās un viens no svarīgākajiem šīs attīstības elementiem ir ļoti nepieciešamā izpratne par to, cik daudzveidīgi var izpausties ĒT simptomi. Vēsturiski zēniem un vīriešiem šajā jomā nav pievērsta pietiekama uzmanība, veidojot uzskatu, ka ĒT vīriešiem ir reti sastopami. Tas varētu būt saistīts ar to, ka pētījumi, kas veltīti ĒT, galvenokārt vērsti uz sievietēm.

ĒT vīriešiem pirmo reizi tika konstatēti 1689. gadā, kad angļu ārsts Ričards Mortons aprakstīja divus aroreksijas (anorexia nervosa) gadījumus, no kuriem viens bija vīrietim. Neskatoties uz to, ka vēsturiski ĒT gan pirmajos, gan vēlākajos pētījumos tika konstatēti arī vīriešiem, kopumā mazāk kā 1% no visiem ĒT pētījumiem ir veltīti tieši vīriešu izlasei. Līdz ar to uz ĒT raugās caur sieviešu prizmu. Nacionālā vīriešu ar ĒT asociācija (NAMED) ziņo, ka apmēram 25% līdz 40% cilvēku ar visiem ĒT ir vīrieši. Daudzi pētnieki uzskata, ka mūsdienās novērojamie vīriešu ĒT ir tikai aisberga virsotne un pieaugošā ĒT atpazīšana vīriešiem liek domāt, ka mēs pieredzēsim vīriešu ĒT gadījumu statistisku pieaugumu, atklājot aizberga neredzamo daļu.

ĒT ir veselībai bīstami un var ietekmēt katru ķermeņa orgānu sistēmu. Apsēstība ar diētām un fiziskām aktivitātēm var izraisīt nopietnu un pat dzīvībai bīstamu ietekmi uz fizisko veselību, kas prasa steidzamu ārstēšanu. Taču tas ne vienmēr tā ir. Ir arī iespējams būt fiziski veselam, vienlaikus izjūtot nopietnas garīgas ciešanas saistībā ar uzturu, fiziskām aktivitātēm un neapmierinātību ar ķermeni.

Lai gan pēdējos gados ir progress tajā, ka runājot par ĒT mēs ņemam vērā, ka tie skar arī vīriešus, vēl ir daudz darāmā dažādos līmeņos, lai cīnītos pret uzskatu, ka ĒT ir “sieviešu problēma”. Šis priekšstats ir radījis plaisu vīriešu ĒT atpazīšanā, izpratnē, novēršanā un ārstēšanā.

Šobrīd ārstēšana pamatā ir orientēta uz sievietēm.Pašreizējie ĒT diagnostikas kritēriji, iespējams, precīzi un visaptveroši neaptver vīriešu ĒT simptomātikas spektru. Zēniem un vīriešiem ar ĒT ir īpaši diagnostikas apsvērumi, kas jāņem vērā un nepieciešams izstrādāt atbilstošas ārstēšanas vadlīnijas un standartus attiecībā uz zēnu un vīriešu ĒT medicīniskajiem, uztura, uzvedības un psihosociālajiem simptomiem un komplikācijām.

Kopumā diagnostika ir svarīga gan klīnisko, gan pētniecības apsvērumu dēļ, tostarp tāpēc, ka tā nodrošina vienotu un iekļaujošu valodu, var kalpot personas pieredzes apstiprināšanai un var būt par pamatu starpdisciplinārai ārstēšanai. Iespējams, vissvarīgākais ir tas, ka diagnoze pacientiem norāda, ka viņu problēmām ir nosaukums, ka tās ir izpētītas un, iespējams, pastāv uz pierādījumiem balstītas intervences viņu problēmu risināšanai. Arī apziņa, ka daudzi citi vīrieši piedzīvo līdzīgu pieredzi, var būt nozīmīga atveseļošanās daļa.

Stigmatizācijas dēļ vīrieši retāk cenšas meklēt ārstēšanās iespējas. Ja viņi vēršas pēc palīdzības, tad bieži vien tas notiek pēc ilgstošas slimības gaitas un tādējādi viņi var būt vairāk iesakņojušies savos traucējumos, tomēr, ja ĒT tiek risināti agrīnā stadijā, palielinās iespēja panākt pilnīgu fizisko un emocionālo atveseļošanos.

Lai gan zēnu un vīriešu ĒT izpausmes var būt līdzīgas tām, kas novērotas meitenēm un sievietēm ir daži apsvērumi, kas jāņem vērā novērtējot un diagnosticējot ĒT zēniem un vīriešiem.

KO ŅEMT VĒRĀ DIAGNOSTICĒJOT ĒŠANAS TRAUCĒJUMUS VĪRIEŠIEM:

• Gan zēniem, gan meitenēm ĒT parasti sākas pusaudža gadu beigās. Zēnu vidū sākums parasti ir vēlākos pusaudžu gados, anoreksijas un bulīmijas gadījumos saasinājumu sasniedzot 20-21 gada vecumā.
• Vīriešiem biežāk novērojama pieredze ar lieko svaru un mobinga pieredzes viņu vizuālā izskata dēļ.
• Kompensējoša uzvedība biežāk ir saistīta ar pārmērīgām fiziskām aktivitātēm un daudz mazāk, kā sievietēm ir tāda kompensējoša uzvedība, kā pašizraisīta vemšana vai caurejas līdzekļu lietošanu.
• Kompulsīvas fiziskas aktivitātes mēdz būt pēdējais simptoms, kas atkāpjas, un pirmais simptoms, kas atkārtojas vīriešiem, kuriem ir ĒT, jo īpaši tāpēc, ka tās ir saistītas ar afektu regulāciju – vīrieši izmanto vingrinājumus, lai regulētu savu garastāvokli un emocijas.
• Viņu vingrošanas paradumi mēdz būt stingrāki un vairāk orientēti uz noteikumiem nekā sievietēm.
• Viņi var piedzīvot intensīvākas garastāvokļa svārstības, ja nevar vingrot vai ievērot noteiktus ieradumus.
• Kas attiecas uz kaloriju ierobežošanu, sievietes to dara, cenšoties kļūt tievas, bet vīrieši muskuļu reljefa uzlabošanas nolūkā. Daudziem vīriešiem trauksme par savu ķermeni vairāk ir saistīta ar bažām zaudēt muskuļus, nevis ar skaidru satraukumu par konkrētu svaru vai apģērba izmēru. Līdz ar to vīriešiem ar anoreksiju bieži vien ir augstāks pieņemtais ĶMI nekā sievietēm.

Vīriešu ķermeņa ideāls jeb “mezomorfais ideāls” atšķiras no sieviešu “tievuma ideāla”. Mezomorfais ideāls apvieno labi attīstītu muskulatūru ar mazu ķermeņa tauku masu, kas palīdz muskuļiem būt vizuāli redzamākiem, un tam raksturīgi lielāki pleci, krūtis un bicepsi, kā arī šaurāks, bet joprojām muskuļots viduklis – “sešpaka”.

Mezomorfais ideāls iemieso vīrišķību, kas pārstāv spēku, varu, kontroli un dominanci. Tas ir saistīts ar tradicionālo vīrišķības priekšstatu un gaidām. Lai sasniegtu šo “vīrišķību”, zēnus un vīriešus iedvesmo ievērot stingrus diētas un skarbus fizisko aktivitāšu režīmus, glorificējot to ar tādām frāzēm, kā, piemēram, bez sāpēm nav ieguvumu (ang.no pain, no gain).

Nodošanās fiziskajai sagatavotībai joprojām ir sociāli pieņemamāka vīriešiem nekā sievietēm, tāpēc pārmērīga fiziskā slodze var tikt uzskatīta par normatīvu un pat apbrīnas vērtu parādību. Kompulsīvi vingrinājumi var maskēt pamatā esošo trauksmi par svaru un formu. Satraucoši ir tas, ka pat 6 gadus veciem zēniem ir vērojama vēlme pēc muskuļainības.

Līdzīgi kā izteikti slaida ķermeņa ideāls sieviešu vidū, arī muskuļaina ķermeņa uzbūve lielākajai daļai zēnu un vīriešu ir ārkārtīgi grūti, ja ne neiespējami, sasniegt. Tāpēc šī ķermeņa ideāla īstenošana var izraisīt ievērojamu neapmierinātību ar ķermeni vīriešu vidū.
Pētījumi liecina, ka uz tievumu orientēta uzvedība un neapmierinātība ar ķermeni laika gaitā sievietēm samazinās, savukārt tieksme pēc muskuļainības laika gaitā vīriešiem nemazinās. Pētnieki izvirza pieņēmumu, ka dažādas kustības, kas vērtas uz ķermeņa formu pieņemšanu, tai skaitā ķermeņa tēla pozitivitāte un neitralitāte (ang.body positivity, body neutrality), koncentrējas pamatā uz dažādu sieviešu ķermeņa formu pieņemšanu.

Ķermeņa tēls ir daudzšķautņains konstrukts, kas atspoguļo cilvēka “iekšējo viedokli” par savu ķermeni, proti, viņa jūtas, uztveri un domas, kas ietekmē viņa uzvedību pret savu ķermeni. Tas, ka kaut kas nepatīk savā izskatā vai ir vēlme to mainīt, laiku pa laikam ir normāli, taču, ja šķietamais “trūkums” kļūst par fiksāciju, kas izraisa nopietnas ciešanas un ietekmē ikdienas dzīvi, tas var liecināt par ķermeņa dismorfiju.

Ķermeņa dismorfija (ang.body dysmorphia disorder) ir ķermeņa tēla traucējumi, kuru dēļ cilvēki ir apsēsti ar savām reālajām vai šķietamajām fiziskajām nepilnībām. Tie skar gan vīriešus, gan sievietes. Smaga traucējumu forma var izraisīt lielu emocionālu stresu un trauksmi, un tā var traucēt cilvēka normālu ikdienas darbību. Tādā gadījumā persona ir pārņemta ar negatīvām domām par savu augumu, un bieži izvairās no sociālām situācijām, jo uztraucas, ka citi pamanīs viņu uztvertos trūkumus. Tas var likt cilvēkiem meklēt veidus, kā izmainīt savu ķermeni.

Ķermeņa dismorfija bieži sākas pusaudžu vecumā, kad dzīvē svarīgu lomu spēlē hormonālās pārmaiņas, skola, sociālie jautājumi un neatkarības palielināšanās. Pusaudži, kuriem nav ķermeņa dismorfija, pārvar pubertātes un pieaugšanas laika parasto neveiklību vai diskomfortu bez lielas iejaukšanās, ja tāda vispār ir, savukārt pusaudži, kuri cieš no ķermeņa dismorfijas, diemžēl, visbiežāk nemeklē terapiju, jo viņi pilnībā neizprot savu situāciju un vienkārši vēlas ātri atrisināt to, ko viņi uzskata par sava izskata trūkumiem. Rezultātā ķermeņa dismorfija paliek ēnā.

Muskuļu dismorfija pašlaik ir iekļauta DSM-5, kā ķermeņa dismorfisko traucējumu apakštips, dažkārt saukta par “bigoreksiju”. Ņemot vērā tās līdzību ar ĒT saistībā ar bažām par vispārējo ķermeņa formu un svaru, kā arī ekstrēmiem uztura un fiziskās aktivitātes paradumiem, tiek diskutēts par to, vai tie būtu jāiekļauj kā ĒT apkaštips. Daudzi vīrieši, kuri cīnās ar muskuļu dismorfiju, cīnās arī ar ēšanas traucējumiem.

Uz muskuļainību orientēta uzvedība pēc būtības nav traucējoša un faktiski dažos kontekstos to var integrēt kā daļu no veselīga dzīvesveida. Uzvedība uzskatāma par “traucētu” vai neadaptīvu, kad ir bailes no nepietiekamas muskuļu masas un patoloģiska tieksme pēc muskuļainības. Neatkarīgi no tā, cik tievi vai muskuļoti viņi kļūst, viņi ir pārliecināti, ka tas nav pietiekami labi, viņi neizskatās pietiekami labi, nav pietiekami muskuļoti utt. Vīrieši ar muskuļu dismorfiju piekopj ekstrēmus ēšanas paradumus un viņiem ir ekstrēmi treniņu režīmi un viņi bieži lieto augšanas hormonus un steroīdus.

Tomēr, ne visi zēni un vīrieši ar ĒT jutīsies spiesti kļūt muskuļotāki. Līdzīgi kā ĒT, ķermeņa dismorfiju katrs izjūt dažādi, sev raksturīgā veidā. Tās izpausmes ir unikālas un atbilstošas viņu personiskajai vēsturei, identitātes izjūtai un kultūras videi.

Neatkarīgi no izpausmēm, ikviens ir pelnījis ārstēties no ķermeņa dismorfijas un ĒT. Pilnīga atveseļošanās ir iespējama. Ja bažas par izskatu aizņem daudz laika un liek justies nomāktam vai bezcerīgam, ir vērts vērsieties pie speciālista, lai pārrunātu šos jautājumus.

Pārēšanās traucējumi ir visbiežāk sastopamais ĒT vīriešu vidū. Pārēšanās, tāpat kā citi ĒT diagnostikas kritēriji, tika balstīti galvenokārt uz meiteņu un sieviešu pieredzi, tāpēc pašreizējā pārēšanās definīcija var pilnībā neatspoguļot zēnu un vīriešu pieredzi.

Novērtējot ĒT zēniem un vīriešiem, jāņem vērā, ka zēni un vīrieši retāk ziņo par pārēšanos, kas saistīta ar stresu. Tāpat arī sociāli pieņemamāk ir vīriešiem ēst vairāk nekā sievietēm, turklāt zēnu un vīriešu kaloriju vajadzības ir vidēji lielākas nekā meitenēm un sievietēm. Tapēc ir svarīgi rūpīgi novērtēt ēšanas epizodes laikā patērēto pārtikas produktu veidus un daudzumu. Lai ēšanas epizodi varētu uzskatīt par pārēšanās epizodi, personai jānorāda, ka tā ir izjutusi subjektīvu kontroles zaudēšanas sajūtu pār savu ēšanu. Tā var izpausties kā sajūta, ka nevar kontrolēt patērētās pārtikas veidu vai daudzumu, vai nevar pārtraukt ēst. Jāņem vērā, ka zēni un vīrieši retāk nekā meitenes un sievietes atzīst, ka zaudē kontroli pār ēšanu.

Vīrieši biežāk izmanto jēdzienu – brīvdienas no ierobežojumiem (cheat days), šīm epizodēm ir daudzas kopīgas pazīmes ar pārēšanos, lai gan subjektīvi tas atšķiras ar to, ka parasti tās tiek uztvertas pozitīvi un saistībā ar centieniem sasniegt uz muskulatūru orientētus mērķus, turpretī kontroles zaudēšanas sajūta visbiežāk ir saistīta ar stresu, kaunu un vainas apziņu. Daži vīrieši mēdz arī justies spiesti turpināt ēst, neskatoties uz sāta sajūtu, un dara to, lai nodrošinātu, ka viņu muskuļi vienmēr ir “pabaroti” ar nepieciešamajām olbaltumvielām un makrouzturvielām.

Pētījumi liecina, ka LGBTQ+ kopienas locekļiem ĒT tiek diagnosticēti biežāk. Daži uzskata, ka tas ir saistīts ar to, ka šī kopiena ir vairāk informēta un ziņo par šīm problēmām. ĒT izplatību LGBTQ+ kopienas vidū var veicināt arī minoritāšu stresori, piemēram, diskriminācija vai stigmatizācija. Pētījumā konstatēts, ka LGBTQ+ kopienai ir divas līdz četras reizes lielāka iespēja saskarties ar ĒT salīdzinājumā ar cisdzimuma heteroseksuāliem pieaugušajiem. Īpaši transseksuāliem vīriešiem ir aptuveni piecas reizes lielāka iespēja, ka viņiem attīstīsies ĒT, kā cisdzimuma vīriešiem. Transseksuāliem cilvēkiem var rasties ķermeņa dismorfija saistībā ar dzimuma disforiju, kas saistīta ar neatbilstību starp ķermeņa un emocionālā dzimuma identitāti.

Homoseksuāli un biseksuāli zēni ziņo par ievērojami lielāku neapmierinātību ar savu ķermeni nekā viņu heteroseksuālie vienaudži, kas palielina viņu ēšanas patoloģijas risku salīdzinājumā ar heteroseksuāliem vienaudžiem. Homoseksuāli vīrieši joprojām biežāk ziņo par diētas tablešu lietošanu un badošanos, lai zaudētu svaru. To iespējams var skaidrot ar objektivizācijas teoriju. Objektivizācijas teorija paredz, ka personas, atkārtoti piedzīvojot savas vērtības samazināšanu līdz ķermenim vai ķermeņa daļām, iemācās internalizēt un iemūžināt šo uztverto viedokli par sevi. Šī perspektīva izraisa pastiprinātu sava izskata paškontroli un ķermeņa kauna izjūtu, kā rezultātā palielinās iesaistīšanās ķermeņa izmainīšanas uzvedībā, piemēram, ĒT raksturīgā, lai atbilstu izskata ideāliem.

Iepriekšējie pētījumi ir pierādījuši, ka homoseksuāli vīrieši līdzīgi kā heteroseksuālas sievietes izjūt objektivizāciju un ir vairāk tendēti objektivizēt sevi un citus vīriešus salīdzinājumā ar heteroseksuāliem vīriešiem. Teorētiski šīs tendences var būt saistītas ar seksuālo partneru meklēšanu, līdzīgi kā heteroseksuālu sieviešu gadījumā.

Ir vairākas jomas, kas jāņem vērā strādājot ar vīriešiem, kuriem ir ĒT. To vidū ir viņu svara vēsture, traumatiska pieredze un vardarbība, dzimumorientācija, depresija un kauns, fiziskās aktivitātes un ķermeņa tēls. Traumatiska pieredze, piemēram, seksuāla, fiziska, emocionāla vardarbība, kā arī mobings, rada lielāku risku, ka vīrieši var saskarties ar ĒT.
Vīrieši bieži vien nepietiekami ziņo par traumatisku pieredzi, kas var vēl vairāk palielināt viņu neadaptīvo grūtību pārvarēšanas stratēģiju risku, jo viņi nemeklē profesionālu atbalstu.
Vienā pētījumā norādīts, ka vīrieši, kuri piedzīvo fizisku vai seksuālu traumu, bieži reaģē, mēģinot mainīt savu ķermeni, lai kļūtu “vīrišķīgāki”, cenšoties iegūt muskuļus, lai pasargātu sevi no turpmākas viktimizācijas, bieži vien ar jebkādiem līdzekļiem.

Daži vīrieši, kuri izjūt neskaidrības saistībā ar seksuālo orientāciju, rod mierinājumu svara samazināšanā, kas ir ierobežotas ēšanas rezultāts. Anoreksijas gadījumā smags svara zudums rada izmaiņas organisma fizioloģijā, tostarp zemāku testosterona līmeni, kas dažiem izraisa aseksualitāti. Dažiem vīriešiem tas ļauj izvairīties no seksuālās orientācijas konfliktu risināšanas, pilnībā nomācot libido. Šiem vīriešiem atveseļošanās var būt sarežģīta, jo atkārtota svara atgūšanas process maina šos fizioloģiskos faktorus, tādējādi no jauna uzsākot pubertāti.

Uz attēliem orientētie sociālie tīkli, piemēram, Instagram , Facebook un Snapchat, ir saistīti ar vīriešu ķermeņa neapmierinātību, ĒT simptomiem un domām par steroīdu lietošanu. Ir konstatēts, ka vīrieši, kuri izmanto Tinder ir vairāk neapmierināti ar savu ķermeni un salīdzina savu izskatu, kā vīrieši, kuri to neizmanto. Tāpat arī tas, cik lielā mērā vīrieši patērē pornogrāfisku saturu veicina viņu mezomorfā ideāla internalizāciju.

Kādā pētījumā atklājās, ka mātes saviem dēliem, salīdzinājumā ar meitām, vairāk vēstīja par nepieciešamību kļūt muskuļotākiem, un šie vēstījumi viennozīmīgi paredzēja zēnu neapmierinārību ar ķermeni. Turklāt vecāku ietekme (t.i. tēvu un māšu vēstījumi par to, cik svarīgi ir būt muskuļotam un zaudēt svaru) bija ciešāk saistīti ar pusaudžu zēnu neapmierinātību ar ķermeni un uzvedību, kas vērsta uz muskuļu palielināšanu un svara samazināšanu, salīdzinot ar plašsaziņas līdzekļu un vienaudžu ietekmi.

Tādas iezīmes kā perfekcionisms, izvairīšanās no emocijām, pārmērīga kontrole un iestrēgstoša uzvedība ir riska faktori anoreksijas attīstībai un nozīmīgs uzturošais faktors. Savukārt, piemēram, impulsivitāte, tiek uzskatītas par riska faktoru bulīmijai un pārēšanās ĒT.

Vīriešiem kopumā biežāk ir raksturīga uz ārējām iezīmēm balstīta uzvedība, piemēram, agresivitāte un impulsivitāte, nevis uz iekšējām iezīmēm, piemēram, perfekcionisms, kas var palīdzēt izskaidrot relatīvi zemāku anoreksijas līmeni vīriešiem. Bieži ĒT vīriešiem papildina paškaitējoša uzvedība, trauksme, depresija un vielu lietošana, kā arī viņi biežāk iesaistās pašnāvnieciskā uzvedībā nekā sievietes ar ĒT.

Vīrieši var attiekties pret ārstēšanu ar ievērojamu skepsi. Viņi pretojas, izvairās un pārtrauc ārstēšanos biežāk un ātrāk nekā sievietes. Tomēr mikrolīmeņa prasmes un vīriešiem draudzīgi pielāgojumi var palīdzēt uzlabot vīriešu iesaisti.

Tās ietver vīriešu pieredzes un simptomu normalizēšanu, apzinātu vīriešu atbilstošas valodas un metaforu, piemēram, atsauces uz sportu, lietošanu, kā arī uz rīcību orientētu, pārredzamu un uz skaidriem, uzvedības ziņā izmērāmiem, mērķiem vērstu sadarbību ārstēšanā, kas tieši vērsta pret vispārpieņemtiem mītiem un maldīgiem priekšstatiem.

Konkrētu mērķu izvirzīšana un sasniegšana palīdzēs palielināt motivāciju un iesaistīšanos. Daži vīrieši var sākt ārstēšanos ar aizsardzības sajūtu un uzskatīt, ka tas “nav vīrišķīgi”, tāpēc viens no ārstēšanas izaicinājumiem ir palīdzēt vīriešiem atzīt pašus ĒT, samazināt aizspriedumus par viņu stāvokli un palielināt gatavību pieņemt ārstēšanos. Uzskatu par to, kas padara viņu par vīrieti, aizstāšana ar elastīgākiem un adaptīvākiem uzskatiem par vīrišķību var palīdzēt aktivizēt emociju izpaušanu un mazināt izvairīšanos no emocijām.

Apkopojot iepriekš minēto, ir jāprecizē ĒT diagnostikas kritēriji attiecībā uz zēniem un vīriešiem, jāīsteno informatīvas iniciatīvas, kuru mērķis ir samazināt stigmatizāciju un izglītot sabiedrību, veselības aprūpes sniedzējus par ĒT, lai uzlabotu gan kopējo izpratni, gan ārstēšanās pakalpojumus.