Klienta perspektīva, antropoloģijas griezumā, kad antidepresantu kombinācija, kas beidzot liek justies labāk, izrādās arī tā, kas noved pie strauja svara pieauguma. Kā savienot dažādās perspektīvas, kur no vienas puses esi kļuvis no slima par veselāku un spējis beidzot kontrolēt savu mentālo veselību, tajā pašā laikā zaudējot kontroli pār savu ķermeni, tā izskatu.
Mans ceļš līdz īstajiem antidepresantiem pēdējā depresijas epizodē bija gandrīz pusgadu ilgs. Izmēğināju kādus piecus dažādus, kuri man nederēja. Kāds vienkārši nemazināja manu depresiju, citiem man bija bīstamas vai pārlieku lielas blakusparādības. Tiem, kuri nezina – katras no šīm zālēm parasti jāizmēğina ilgāku laiku (4-6 nedēļas), jo tās nestrādā uzreiz. Blakusefekti gan var būt no pirmās dienas, taču vienmēr ir cerība, ka aptuveni pirmo divu nedēļu laikā tie mazināsies vai pavisam pāries. Ja tie nemazinās, tad visdrīzāk paliks visu zāļu lietošanas laiku.
Šī gada 12.janvārī es beidzot sajutos cerīgāk. Palēnām labāk man palika jau no novembra beigām, kad uztrāpījām vienas no zālēm, kas strādāja. Taču tā kā blakusefekti liedza man to devu palielināt, decembra beigās man izrakstīja vēl papildus antidepresantu. Un, lūk, nepilnas divas nedēļas ar šo jauno zāļu kombināciju – un beidzot cerīgāk! Uzrakstīju draudzenēm, ieliku telefona kalendārā, jo tas šķita kā pagrieziena punkts, kā beidzot varēt ievilkt elpu līdz galam. Cerīgāk! Cik skaista sajūta pēc depresijas purva.
Ap šo laiku arī sāku iet uz trenažieru zāli – man tam beidzot bija spēks. Vairs nešķita briesmīga čakarīgā ğērbšanās un trauksme par jaunu vietu, cilvēkiem, pieredzēm likās pilnīgi pārvarama. Pat vēl vairāk – man gribējās sevi izaicināt, trenēt savu galvu koncentrēties uz sevi, savu ķermeni, nevis izsijāties domās, ka visi uz mani skatās un tiesā. Apzinātības un trauksmes mazināšana treniņš, ne vien fiziska pieredze. Turklāt, jaunākie pētījumi rāda, ka sports labi mazina depresiju (Heissel et.al., 2023), tāpēc cīnoties ar depresiju jutos vainīga, ka to nedaru. Gan mana psiholoğe, gan mans psihiatrs abi mani aicināja būt laipnākai pret sevi un teica, ka tikšu arī līdz sportam, ka sākumā jātiek līdz pamata funkcionēšanai. Viņiem bija taisnība, protams, bet šajā aspektā man bija grūti, ka nedaru visu perfekti, ka nepietiekami sev palīdzu. Tāpēc vēl jo lielāks bija atvieglojums, kad to beidzot varēju.
Jutu, ka jaunās zāles ietekmē manu vielmaiņu, bet nopirku jogurtus un, tā kā daudz vairāk kustējos, tad ar to labi tiku galā. Ar prieku gaidīju nākamo vizīti pie psihiatra februāra vidū, lai dalītos ar to, ka beidzot IR, ka tagad šīs zāles strādā! Domās jau biju tikusi tik tālu, ka prātoju, kad man tās vairs nevajadzēs dzert, vai tas būs gads, vai divi. Paspēju jau nedaudz paskumt, ka varbūt būs vienmēr jādzer. Biju piesardzīga, lai apgalvotu, ka depresija pilnīgi uzvarēta, bet kopumā bija pazudusi bezjēdzības sajūta, ar interesi plānoju nākotni, piedzīvoju prieku darot, labprāt satiku cilvēkus. Tātad dzīvi paralizējošie simptomi bija gandrīz izzuduši, man bija sajūta, ka nu gan beidzot viss būs kārtībā.
Un tad es trenažieru zālē nosvēros. Bija pagājis kāds mēnesis, kad sportoju un es intereses pēc pirmo reizi ilgākā laikā uzkāpu uz svariem. Tas, ka tas būs lielāks nekā mans normālais svars, man bija skaidrs, jo jutu pēc sava ķermeņa, ka bikses nedaudz vairāk spiež vēderu, vaigi nedaudz apaļāki. Taču tā kā depresijas epizodēs vienmēr par maz ēdu, uztvēru to kā veselības pazīmi, jo beidzot normāli ēdu. Taču mans svars bija pieaudzis par aptuveni 8% no mana svara – uz pusi vairāk nekā man likās pēc sajūtām. Svaru nofiksēju, nebiju par to ne šausmīgi laimīga, ne nelaimīga. Atgādināju sev, ka muskuļi sver vairāk un es taču tagad gandrīz katru dienu sportoju, ka tā var būt ar jaunajām zālēm, bet, ka tas varbūt pat labi, jo kopš jutos labāk noteikti biju apēdusi vidēji vairāk dārzeņu un augļu pēdējā mēneša laikā nekā iepriekšējos 5 mēnešos kopā. Tātad mēģināju būt laipna pret sevi.
Bet tad pagāja vēl kādas divas nedēļas un bikses, kuras pirms tam arī ar pieaugušo svaru derēja, nu nevarēju vairs aiztaisīt. Nosvēros vēlreiz. Mans svars nu bija pieaudzis kopā par 10% no mana standarta svara. Es biju tikai pāris kilogramu attālumā no sava grūtniecības beigu svara. Un es sabijos. Sabijos, ka svars tik strauji uzkāpis, ka nejūtos, ka būtu tik daudz vairāk ēdusi, ka ar mani notiek kaut kas tik nekontrolējams. Ja nu svars kāps vēl? Kas man jādara? Vai man jābeidz dzert zāles, kas man beidzot ļauj gribēt dzīvot? Vai arī pirmo reizi dzīvē jāietur diēta? Tas noteikti ļoti daudziem nebūs saprotami, bet man ir visādi citi tarakāni, kamēr attiecības ar ēdienu un savu ķermeni man vienmēr bijušas drīzāk neitrālas. Man ne īpaši patīk gatavot, es neesmu ļoti izvēlīga. Noteikti varētu ēst veselīgāk, bet labprāt dzeru ūdeni un ar prātu zinu, ka cilvēkiem jāēd, tāpēc ēdu. Depresijā vispār pārtieku no pārslām ar pienu un siermaizēm. Man bija sajūta, ka mans ķermenis atkal mani nodod, ka ar zālēm panāktā kontrole pār manu mentālo veselību, padarījusi manu ķermeni nekontrolējamu, turklāt man nepazīstamā veidā.
Kontrole, vara ir svarīgas tēmas, kad mēs skatāmies uz medicīnu un ķermeni no antropoloģijas perspektīvas, jo tieši to mēs darām ar dažādu medicīnas atklājumu palīdzību – cenšamies savaldīt, uzvarēt to, kas sagādā ciešanas. Tieši to arī es mēğinu darīt kopā ar savu psihiatru – kontrolēt manu it kā nepaklausīgo ķermeni, smadzenes, lai tās nemēğinātu paralizēt manu dzīvi un galu galā mani nogalināt. Mēs eksperimentējam ar zālēm un to devām, lai saprastu, kas mazina simptomus un atgriež mani normālajā dzīvē. Tātad mēs izejam no pieņēmuma, ka depresija man ir nenormāls stāvoklis, slimība, kuru gribu atrisināt, izārstēt.
Taču, vai es varu atgriezties normālajā dzīvē, ja mans ķermenis kļūst nenormāls? Mans svars ir gandrīz nemainīgs visu manu pieaugušo dzīvi. Pirms tas pieauga un draud šķietami nekontrolējami turpināt pieaugt, es, iespējams, būtu teikusi, ka man vienalga cik es sveru. Ir viegli būt vienaldzīgai par to, kas atbilst kulturālajai normai. Mans ķermenis līdz šim labi iekļāvies kulturālajā normā, tāpēc man bijusi privilēğija par to daudz nedomāt. Tas iekļāvās sociālajā ainavā, signalizēja pareizās lietas (Scheper-Hughes, Lock, 1987). Tās pārmaiņas, kuras līdz šim esmu piedzīvojusi, bija loğiska, pat gaidīta manas dzīves daļa – es ļoti gribēju un gaidīju savu bērnu, ar patiku piedzīvoju savu mammas lomu un pat atradu kaut kādu brīvību savā “mammas ķermenī”, kurš faktiski bija ļoti līdzīgs manam pirms grūtniecības ķermenim, taču tajā kustējos brīvāk, jo es taču esmu mamma, man svarīgāk pacelt bērnu, lai neraud, nevis domāt, cik estētiski izskatās manas vēdera krokas.
Taču tagad mans ķermenis ne vien mainās pret manu gribu, bet arī draud izgrūst mani no normas kastītes. Mēs it kā visi teorētiski zinām, ka ķermenis dzīves mainās – mēs augam, piedzīvojam pubertāti, vēlāk varam slimot, novecojam, sirmojam, saskaramies ar menopauzi un tā tālāk. Tās ir normālas pārmaiņas. Taču mēs dzīvojam sabiedrībā, kur skaisti ir tievi ķermeņi un tie signalizē, ka ķermeņa īpašnieks ir normāls – ēd pietiekami, ne pārmērīgi, kustās, ir vesels. Nekas no tā var nebūt patiesība, bet ķermeņa signālu esam nolasījuši. Ja ķermenis neatbilst sabiedrības ideālam, tad vēlami ir mēģinājumi tam tuvoties – jāēd dārzeņi, jāatturās no saldumiem, jāsporto. Tātad ar savām darbībām jāmaina savs ķermenis, jāpretojas slimību sekām, novecošanai. Piemēram, liela daļa svara zaudēšanas ieteikumu centrējas ap to, ka jāpalielina kontrole pār savu ķermeni – ko ēst, ko neēst, kā un cik daudz kustēties, kā ğērbties, lai izskatītos tievāks un tā tālāk. Sanāk, ka sociāli labs ķermenis ir kontrolēts ķermenis (Scheper-Hughes, Lock, 1987). To labi ilustrē Tiktok trends, kur cilvēki parāda savu tievo bildi kā fonu un tad iznāk tai priekšā, parasti ar būtiski lielāku ķermeni, skanot tekstam: “It’s Jessica, I’m in here!”/”Tā ir Džesika, es esmu te iekšā!”. Pieaugušais svars ir cilvēku apņēmis, tas ir kā čaula, kas kavē “normālā”, “skaistā” ķermeņa saredzēšanu.
Ja gribam slimojot saņemt palīdzību, mums jābūt atklātiem, pat ievainojamiem – ejam un stāstam par grūto, sāpīgo, to, ko bieži ikdienā no pārējās pasaules slēpjam, jo ļaušana sev būt ievainojamam ir daļa no palīdzības saņemšanas (Trundle, Gibson un Bell, 2018). Tajā pašā mums jābūt ievainojamiem “pareizi”, piemēram, runājot ar psihiatru par mentālo veselību, nevis lauzto kāju. Ja es nedzeršu antidepresantus, es ļoti iespējams nomirtu pašnāvībā, depresijas ciešanu nomocīta. Tādā griezumā svara pieaugums izklausās pēc absurdas, viegli atraidāmas, ārišķīgas problēmas. Tāpēc man arī ir neviennozīmīga sajūta par to, kā un kad runāt par svara pieaugumu ar savu psihiatru, jo es nezinu, cik tas ir veselības jautājums un cik dzīvojot noteiktā sabiedrībā gribu, lai man ir “pareizs” ķermenis. Baidos izklausīties pārņemta ar tievumu, iedomīga, it kā būtu atnākusi pie ārsta būt skaista, kad man jāuztraucas par daudz svarīgāko – savas depresijas ārstēšanu.
Domājot par zāļu blakusefektiem mēs lielākoties iedomājamies dažādus fiziskus simptomus, taču blakusefektu ietekme sniedzas pāri bioloģiskajam (Forsyth et al., 2021). Šeit apskatītais gadījums ar blakusefektu – svara pieaugums, noteikti apskatāms arī no biomedicīnas perspektīvas, kur pārāk liels svars var dažādi ietekmēt ķermeni. Taču šobrīd no biomedicīnas perspektīvas blakusefekti vēl neko “sliktu” nenodara, kamēr no sociokulturālas perspektīvas tie ietekmē to, kā es piedzīvoju savu ķermeni, tā vietu sabiedrībā. Varu iztēloties, ka cilvēki ar līdzīgiem blakusefektiem apgūst neveselīgas tievēšanas stratēģijas. Tas nozīmē, ka speciālistiem ir vērts pievērst uzmanību arī tādiem blakusefektiem, kas nerada tūlītējas briesmas cilvēka fiziskajai veselībai, bet var potenciāli par tādiem kļūt vai sagādā emocionālas un sociokulturālas ciešanas.
Ārstēšanās process sola un sevī paredz virzību no nenormāluma uz normālumu, no nekontrolējamā uz kontrolējamo, ar ko manas piedzīvotās ķermeņa pārmaiņas konfliktē. Ko darīt?
Pirmkārt, par visiem zāļu blakusefektiem ir jārunā ar ārstu. Arī par tiem, kuri šķiet muļķīgi, vai par kuriem kauns runāt. Tas ļauj ārstam pielāgot medikamentus, to devu, dzeršanas laiku un tā tālāk. Tas īpaši svarīgi mentālās veselības problēmu gadījumā, jo ārstam ir maz citu datu un ļoti svarīgs ir pacienta stāstītais. Tas prasa pacienta drosmi un ārsta iejūtību, taču tikai tā iespējams justies labāk.
Otrkārt, darbs ar saviem aizspriedumiem, kas balstīti sociokultūras normās vai kādam varbūt traumatiskās pieredzēs, mums var palīdzēt būt laipnākiem pret sevi un citiem – mācīties pieņemt, ka nezinām otra ķermeņa stāstu, piedzīvoto un arī ļaut savam ķermenim mainīties. Varbūt tas nekas, ka mans ķermenis ir nedaudz citādāks, bet es esmu spējīga dzīvot? Mans bērns noteikti izvēlēsies klātesošu un apaļāku mammu, nevis tievu un mirušu mammu.
Treškārt, ir pētījumi, kas demonstrē, ka hronisku veselības problēmu gadījumā veselības monitorēšanas aplikāciju lietošana palīdz tieši negaidītu un jaunu simptomu vai blakusefektu gadījumā, jo ļauj cilvēkiem neitrālā vietā piefiksēt piedzīvoto un tad to drošāk prezentēt ārstam. Negatīvā puse šādu aplikāciju lietošanai ir, ka tās aktualizē ikdienas simptomus ar kuriem cilvēki sadzīvo, tos menedžē un tāpēc var likt cilvēkam justies slimākam, nemitīgi atgādinot par ierobežojumiem. (Bagge-Petersen, 2023) Tāpēc izskatās, ka ilgtermiņa lietošanu vērts individuāli izvērtēt, taču īstermiņā tas var būt noderīgi, lai atjaunotu kontroles sajūtu un padarītu vieglāku runāšanu par simptomiem vai blakusefektiem, kas saistīti ar stigmu vai tabū tēmām.
Ko darīšu es? Runāšu ar savu psihiatru, turpināšu sportot un mēģināšu pierast pie sava ķermeņa – varbūt šajā dzīves posmā mans veselais ķermenis izskatās citādi un ar to pietiek.
Izmantotie avoti
Catherine Trundle, Hannah Gibson & Lara Bell (2018): Vulnerable articulations: the opportunities and challenges of illness and recovery, Anthropology & Medicine, DOI: 10.1080/13648470.2017.1381228
Colin J. Forsyth, Salvador Hernandez, Carmen A. Flores, Mario F. Roman, J. Maribel Nieto, Grecia Marquez, Juan Sequeira, Harry Sequeira & Sheba K. Meymandi (2021) “You Don’t Have a Normal Life”: Coping with Chagas Disease in Los Angeles, California, Medical Anthropology, 40:6, 525-540, DOI: 10.1080/01459740.2021.1894559
Claudia M. Bagge-Petersen (2023) Living Ambivalently with Chronic Illness, Medical Anthropology, 42:2, 191-205, DOI: 10.1080/01459740.2023.2174023
Heissel A, Heinen D, Brokmeier LL, et al. Exercise as medicine for depressive symptoms? A systematic review and meta-analysis with meta-regression. British Journal of Sports Medicine Published Online First: 01 February 2023. doi: 10.1136/bjsports-2022-106282
Nancy Scheper-Hughes, Margaret M. Lock (1987) The Mindful Body: A Prolegomenon to Future Work in Medical Anthropology https://doi.org/10.1525/maq.1987.1.1.02a00020