Izplatītākie aizspriedumi par psihoterapiju un kā tos atspēkot. Vai psihoterapija ir tikai trakajiem? Kas vispār ir trakie? Un, ja nav trakajiem, tad kam?
Kas ir traks?
Vārdam “traks” ir vairākas definīcijas un ne visi cilvēki saprot ar to vienu un to pašu, bet pēc būtības šis vārds raksturo cilvēku, kurš runā, uzvedas skaļi, strauji; kurš ir pārgalvīgs, vieglprātīgs, nepakļāvīgs vai agresīvs. (1)
Lai gan psihoterapijas vārda sakne “psiho” norāda uz psihi, prātu un apziņu, sabiedrībā to mēdz saistīt ar terminu “psihs”, ar ko bieži vien saprot psihisku nelīdzsvarotību jeb trakumu, kas var ietvert dažādas termina interpretācijas:
1. asociācija ar psiho māju lai gan patiesībā cilvēkam, kurš atrodas akūtā psihozē terapija nav nemaz rekomendējama;
2. emocionāli nestabila personība, kuras pēc starptautiskās slimības klasifikācijas kodē zem F 60.3 šifra;
3. hipomānijas vai mānijas stāvoklī esošie cilvēki, bet arī šajā stāvoklī parasti terapija cilvēkiem nešķiet aktuāla.
Nereti psihoterapijas praksē ir novērojams, ka pacientiem ir izteiktas bailes, ka viņi varētu būt traki, kas patiesībā liecina par dziļu kauna un savas personības defekta izjūtu, jo ir radies maldīgs iespaids, ka psihoterapija ir domāta tikai trakajiem.
Tomēr bieži vien nākas secināt, ka tie, kas vēršas pēc palīdzības psihoterapijā, ir nolēmuši savas problēmas risināt — tas drīzāk liecina par psihisku veselību, nevis to, ka cilvēks ir traks. Arī psihoterapijas telpā ļoti nozīmīgs terapeitiskais faktors ir empātija. Ja speciālists kādu sāks dēvēt par “trako”, tad ir liela iespēja, ka veiksmīga ārstēšana neizdosies. Vēsturiski arī psihiatrisko slimību ārstēšana nereti bijusi brutāla un nehumāna. Cilvēki ticēja, ka šajā personā iemiesojies “velns”.
Kam patiesībā domāta psihoterapija?
Emocionālas problēmas var piemeklēt jebkuru cilvēku, tāpēc psihoterapija vismaz reizi dzīvē kādā dzīves posmā var būt nepieciešama jebkuram. Veiksmīga emociju regulēšana, ko palīdz izdarīt psihoterapija, attālina no psihisko traucējumu rašanās.
Psihoterapijā apskata un risina attiecību, izjūtu, domāšanas vai personības identitātes problēmas. Ja cilvēks izvairās tās risināt laicīgi, tad tās var sagādāt tik lielas grūtības, ka attīstās psihiskas saslimšanas. Tāpat kā neveselīgs dzīvesveids var novest pie cukura diabēta, tāpat arī šo jautājumu nerisināšana var novest pie jebkādiem mentāliem traucējumiem.
Lai gan cilvēki mēdz domāt, ka trakie apmeklē terapiju, patiesībā izteikti emocionāli nestabilas personības, ko nereti saprot ar trakajiem nemaz nav motivēti terapijai, jo viņiem šķiet, ka problēmas ir citos, nevis viņos. Viņu problēmas ir ego-sintonas – tātad saskan ar viņu vērtībām un to, kā viņi paši sev redz, kas nemotivē viņus tās risināt.
Kāpēc cilvēki joprojām mēdz domāt, ka terapija ir tikai trakajiem?
Pamats tam visam ir kauns vērsties pie palīdzības pēc speciālista. Tam līdzi mēdz nākt domas “es taču esmu stiprs cilvēks, kas spēj visu” vai arī “ko citi padomās, ja uzzinās, ka eju uz psihoterapiju?” Ja runā par emocionālajiem iemesliem, tas notiek tādēļ, ka cilvēkam ir internalizēts kauns par to, ka viņam varētu būt kāda psihiskā saslimšana. (2)
Iespējams, ģimenē dzirdēti vārdi “tu esi nenormāls/a”; “tu esi nepieskaitāms/a” vai arī ģimenes locekļi nosodoši izteikušies par citiem cilvēkiem, kas cietuši no mentālās veselības problēmām.
Pētījumi pierādījuši, ka stigma ir viens no vadošajiem riska faktoriem, kādēļ cilvēki nespēj izārstēt psihiskās saslimšanas. Cilvēkiem baidoties vērsties pēc palīdzības, viņu simptomi pasliktinās un tiem pievienojas klāt vēl neizturamāki simptomi, piemēram, ilgstoša nerisināta trauksme var novest līdz depresijai un depresija smagā formā – līdz pašnāvībai. Un, ja cilvēks iepriekš ir baidījies nonākt pie psihiatra, jo būs jālieto medikamenti, ja viņš savu saslimšanu “ievelk”, tad bez medikamentiem neiztikt.
Stigma ir radusies no bailēm un izpratnes trūkuma – cilvēki kādreiz nezināja, kādēļ rodas psihiskās saslimšanas, tāpēc mēģināja izskaidrot to caur dažādām izfantazētām teorijām, kas bija biedējošas. Vēsturiski psihoterapija ir salīdzinoši jauna metode — cilvēki vēl neizprata tās mehānismu. Tas arī veicināja stigmu.
Kas ir stigma?
Stigma: negatīvi uzskati, attieksmes un uzvedība pret tiem cilvēkiem, kuri ir ar atšķirīgām iezīmēm. Mentālās veselības nozīmē tas ietver psihisko slimību simptomus vai kādas saslimšanas diagnozi. Citos gadījumos stigma var ietvert jebkuras veselības problēmas, invaliditāti, dzimumu, rasi, kultūru, reliģiju un seksualitāti.
Stigmas gadījumā cilvēks tiek lūkots kā “citāds” vai svešs. Šo cilvēku sociāli nepieņem, atstumj. Rezultātā viņš izjūt kauna izjūtu, kas viņa psihisko stāvokli vēl vairāk pasliktina. Kauna izjūta ir vadošais iemesls, kādēļ cilvēks nevēršas pēc palīdzības laicīgi, jo ir bailes, ka arī speciālists atstums. (3)
Stigmu var iedalīt:
1. Sociālā stigma — apkārtējo cilvēku aizspriedumi par psihiskajām saslimšanām.
2. Paša uztveres stigma — internalizētā stigma, no kuras cieš cilvēks ar psihisko saslimšanu
Mediju ietekme uz stigmu
Ja mediji fokusējas uz to, cik neadekvāts ir cilvēks ar psihisko saslimšanu tā vietā lai uzsvērtu, ka psihiskie traucējumi ir sabiedrības kā kopuma problēma, tad cilvēks, kuram ir šī saslimšana tiek vainots par to. Tas nemudina viņu iet ārstēties, bet iedzen vēl lielākā kauna izjūtā.
Vispārināšana jeb “visi ar šo slimību uzvedas konkrētā veidā” arī ir problēma, jo vienas un tās pašas psihiskās slimības var būt atšķirīgas atkarībā no cilvēka personības struktūras. (4)
Bieži vien šo vispārināšanu mēs redzam filmās, kurās psihisko slimību simptomi attēloti tā, lai skatītājam ir interesantāk to skatīties, bet bieži ir neatbilstoši realitātei. Piemēram, pētījumā, kur salīdzināja, cik bieži šizofrēnijas pacienti filmās izdara pašnāvību un reālajā dzīvē secināja, ka filmās 24% šizofrēnijas pacienti mirst izdarot pašnāvību. (5) Realitātē tie ir 4-13%, kas ir aptuveni 2 reizes mazāk nekā attēlots filmās. (6) Pētījumi arī atklājuši, ka 75% psihisko slimību attēlojums populārajās videospēlēs ir stereotipisks. (7)
Stigmas mazināšana
Labās ziņas — jaunā paaudze ir mazāk aizspriedumaini skatījumā uz psihiskās veselības problēmām. Z paaudzes pārstāvji 37% gadījumos saņēmuši ārstēšanu vai apmeklējuši terapiju, salīdzinot ar Mileniāļu (35%), X paaudzi (26%), Baby bloomers (22%) un kluso paaudzi (15%). Tā liecina Amerikas psihiatru asociācijas ziņojuma dati. (8)
Stigmas mazināšana medijos ir rezultējusies ar to, ka šī paaudze vēršanos pēc palīdzības psihisko traucējumu gadījumā uztver nevis kā vājumu, bet kā loģisku ārstniecības procesu, kas drīzāk liecina par savu problēmu apzināšanos un savā ziņā gudrību.
Sociālais atbalsts
Ļoti nozīmīgs faktors stigmas mazināšanā ir sociālais atbalsts, kas iepriekšējām paaudzēm nebija pieejams. Z paaudze ir augusi laikos, kad palīdzības meklēšana ir tikusi normalizēta, jo psihoterapija ieguvusi arvien lielāku popularitāti. To sekmējis fakts, ka cilvēkiem ir brīvi pieejams internets, kas paver plašāk viņu skatījumu uz lietām — nav vairs jādzīvo tikai savas ģimenes uzskatu sistēmā, jo caur medijiem var redzēt, ka ir iespējams tikt ārā no depresīviem vai trauksmes pilniem stāvokļiem.
Šai paaudzei vairs nav jāslēpj, ka viņi iet uz psihoterapiju baidoties, ka viņus atstums. Drīzāk atstumj tos, kas psihoterapiju noliedz.
Psihiskās veselības uzturēšana ir tāpat kā iešana dušā vai zobu tīrīšana — nekas, par ko vajadzētu kaunēties. Un paldies par to jāsaka cilvēkiem, kas drosmīgi par to runājuši gan sociālajos, gan masu medijos.
Ir lielāka iespēja, ka cilvēki spēs izārstēties no psihiskajām saslimšanām, ja apkārtējie psihoterapiju atbalstīs un nebūs stereotipiski.
Izmantotie avoti
1) traks | Tēzaurs (tezaurs.lv)
2) Self-stigma as a barrier to recovery: a longitudinal study | SpringerLink
3) What Is Stigma? (verywellmind.com)
5) Portrayals of Schizophrenia by Entertainment Media: A Content Analysis of Contemporary Movies
6) Medicina | Free Full-Text | Suicide in Schizophrenia: An Educational Overview (mdpi.com)
8) Stress in America™ Generation Z (apa.org)
9) Connection between self-stigma, adherence to treatment, and discontinu | PPA (dovepress.com)