Dzīves stāsts var šķist pavisam vienkārša lieta – notikumi sakārtoti hronoloğiskā secībā, kas sākas ar cilvēka piedzimšanu un beigsies ar nāvi. Vidū izglītība, ğimene, karjera un tā tālāk. Taču, kad domājam par savu dzīvi, bieži kā atskaites punktus mēdzam izmantot arī citiem šķietami maznozīmīgo, kas mūsu dzīvi pavērsis citā virzienā, vai mums pašiem simbolizē noteiktus dzīves posmus. Kad vēl studēju, es vienam no mācību uzdevumiem intervēju savu vectēvu un, man par lielu pārsteigumu, viņš stāstu par savu ğimeni ierāmēja mašīnās – tās viņam palīdzēja sakārtot notikumus. Kad dzima pirmais dēls, tad bija šāda mašīna, bet uz otrā dēla dzimšanu jau cita. Iespējams var nojaust, ka mans vectēvs savu darba mūžu strādāja “ar dzelžiem”. Tātad viņa dzīves stāsts bija saistīts ar to, kas viņam patika un simbolizēja augšupeju dzīvē. Varbūt arī ar viņa kā vīrieša lomu, kurš fokusējās uz to, lai sagādātu savai ğimenei labu (ar iespējami jaunām mašīnām, piemēram) dzīvi. Tāpēc dzīves stāsts un kā to izvēlamies stāstīt, ir nozīmīgs rīks gan, lai izprastu, kas noticis ar mani pašu, gan, lai pamanītu sabiedrības vērtības un kā tās savijušās ar atsevišķā cilvēka dzīvi (McAdams, 2008).
Ir zinātnieki, kuri uzskata, ka tieši caur dzīves stāstu mēs veidojam savu identitāti. (Mcadams, 2003) Dzīves stāsts sāk veidoties pusaudža gados. Tad iegūstam spējas savienot dažādus pagātnes notikumus vienotā ķēdē, pamanīt tajos esošās tēmas un notikušā jēgu. Arī ievērojam, ka atmiņas mainās, ka tas, ko atceramies ir atkarīgs no mūsu perspektīvas, notikušā svarīguma u.tml. (Habermas, Bluck, 2000)
Vecāki cilvēki parasti prasmīgāk integrējuši dažādus dzīves notikumus, kamēr salīdzinoši jaunākiem cilvēkiem ar to mēdz būt grūtības. (Mroz et.al., 2020) Pētījums, kas fokusējās uz vecākas paaudzes cilvēku spēju morāli izturēt Covid-19 ietekmi, atklāja, ka to ļoti ietekmē tieši dzīvesstāsts. Vecāki cilvēki var psihosociāli veiksmīgāk adaptēties grūtībām, jo bieži vien izveidojuši labu dzīvesstāstu, kas demonstrē viņu spēju izdzīvot grūtus periodus, sniedz iespēju atkal piedzīvot pozitīvas emocijas domājot par labiem notikumiem un ļauj adaptēties pārmaiņām, smeļoties jau piedzīvotajā. (Lind et al., 2021) Tas nozīmē, ka piedzīvojot grūtības jauni cilvēki jāmudina ar tām strādāt un mēģināt integrēt savā dzīvesstāstā, lai uzlabotu viņu pašu dzīves vērtējumu. Nevis nedomāt, mēģināt aizmirst un “dzīvot uz priekšu” faktiski ignorējot nozīmīgas savas pieredzes daļas. Eksperimentāli pētījumi arī demonstrējuši, ka rakstīšana par sava dzīvesstāsta nozīmīgiem notikumiem paaugstina pašvērtējumu. (Steiner et.al., 2019)
Labs dzīvesstāsts
Kāds ir labs dzīvesstāsts? P.G. Kolemans (1999) piedāvā versiju, ka labs dzīvesstāstam ir četras pazīmes. Pirmkārt, tas ir saskaņots, nevis fragmentāls. Tas nozīmē, ka tajā atspoguļotie notikumi savienojas kopā pēc tematikas. Otrkārt, dzīvesstāsts nav tikai faktu hronoloģisks izklāts, bet notikumi ir interpretēti, saprasti un tikai tad tie iekļaujas dzīves stāstā. Treškārt, dzīvesstāstam jābūt arī strukturētam – ar sākumu, vidu un beigām. Ceturtkārt un pats galvenais – tam jābūt patiesam. (Coleman, 1999) Var pamanīt, ka tam ir ļoti līdzīgas pazīmes kā jebkuram labam, interesantam stāstam, ko varam atrast grāmatās vai filmās.
Viena no pamata stāstu struktūrām, kas atrodama gan senos mītos, gan mūsdienu grāmatās un filmās ir “Varoņa ceļš”. Tās pamata pazīme ir, ka galvenais varonis piedzīvo kādas pārmaiņas, kas padara līdzšinējo dzīvi neiespējamu, tāpēc dodas pildīt kādu uzdevumu, lai tiktu galā ar pārmaiņu sekām. Savā ceļā galvenais varonis piedzīvo dažādus izaicinājumus, sastop sabiedrotos un rezultātā transformējas pats. Turklāt, galvenā varoņa ceļš ir atstājis kādu svarīgu mantojumu vai nu paša dzīvē, vai pasaulē.
Psihologi Bendžamins A. Rodžers un Herisons Čikas (2023) kopā ar virkni kolēģu izpētīja, ka tie cilvēki, kas savus dzīvesstāstus veido kā “Varoņa ceļu”, piedzīvo savu dzīvi kā jēgpilnāku. Viņi tad pārbaudīja, ka šī sakarība strādā arī iemācot cilvēkus savu dzīvesstāstu veidot kā “Varoņa ceļu” – rezultātā cilvēki izjuta savu dzīvi kā jēgpilnāku. Intervence “Varoņa ceļš” (Rodgers, Chikas et.al., 34-35.lpp, 2023) paredz, ka cilvēks noteiktā secībā atbild uz jautājumiem (1-2 teikumi par katru jautājumu). Jautājumi seko “Varoņa ceļa” struktūrai un palīdz izveidot pašam savu “Varoņa ceļa” stāstu.
Intervence “Varoņa ceļš“
Reflektējot par dažādiem sevis un sava stāsta aspektiem, apraksti, kā tu varētu sevi redzēt kā varoni, kas devies episkā ceļā.
Varoņa ceļa elements Intervences rakstīšanas uzvedne
Galvenais varonis Kas padara tevi par tevi? Domā par savu identitāti, personību, pamatvērtībām.
Pārmaiņas Kādas pārmaiņas vai jauna pieredze veidoja tavu ceļu, lai tu kļūtu par to, kas esi šodien
Uzdevums Uz kādu vispārīgu mērķi tu tiecies, kas tevi noveda pie tā, kas tu esi šodien?
Izaicinājums Kādi izaicinājumi vai šķēršļi, kā pretinieki/sāncenši vai negatīvi notikumi, ir bijuši tavā ceļā
Sabiedrotie Kas tevi atbalstīja vai tev palīdzēja tavā ceļā?
Pārmaiņas/transformācija Kā tu personīgi izaugi savā ceļā, lai kļūtu par to, kas esi tagad?
Mantojums Kādos veidos tavs ceļš ir atstājis svarīgu mantojumu?
Intervence tulkota ieskatam metodē, taču nav uzskatāma par adaptētu latviešu valodā!
Izjaukts dzīves ceļš
Dažādi dzīves notikumi kā slimības (Kleinman, 1988; Mroz et.al., 2020), tuvinieku zaudējumus (Mroz et.al., 2020), lielas karjeras pārmaiņas (Maitlis, 2022) un citi, var uz laiku izjaukt mūsu dzīves stāstu un tāpēc radīt papildus ciešanas. Paiet kāds laiks, visbiežāk pēc slimības pārvarēšanas vai karjeras jautājumu atrisināšanas, kad varam šo traumējošo pieredzi salikt šķietami loğiskā ķēdītē un integrēt savā stāstā. Labākajā gadījumā cilvēki šos notikumus integrē tā, ka tie ļauj domāt par savu dzīvi kā kopumā labu – sasaistot arī grūtos notikumus ar personības izaugsmi vai tuvāku saikņu veidošanu ar citiem. Sliktākajā – par tiem daudz ruminē, kas parāda, ka tie nav integrēti dzīvesstāstā. (Mroz et.al., 2020)
Daudz grūtāk atrast jēgu un integrēt savā dzīvesstāstā ir grūtības, kas nebeidzas. Piemēram, hronisku slimību gadījumā. Cilvēki kaunās, ka viņu stāsti par sāpēm ir garlaicīgi, vai izklausās pēc sūdzēšanās, vai atspoguļo viņu vājumu. (Werner, 2004) Hroniskā slimība neizbēgami kļūst par būtisku dzīvesstāsta daļu – tā nomaina gan slimnieka, gan tā tuvinieku dzīves trajektoriju un ieliek to citās sliedēs. (Kleinman, 1988)
Dzīvesstāsts ir rūpes par sevi (Frank, 1998). Ja to kas grūts vai sāpīgs iekļaujam savā dzīves stāstā, iemācāmies pamanīt, ko no tā esam iemācījušies, kā tas mūs mainījis, tad mums ir augstāka pašapziņa, dzīve šķiet jēgpilnāka un labāk sevi pazīstam. Ir vērts, vai ne?
Izmantotie avoti
Coleman PG. Creating a life story: the task of reconciliation. Gerontologist. 1999 Apr;39(2):133-9. doi: 10.1093/geront/39.2.133. PMID: 10224709. 39-2-133.pdf (silverchair.com)
Frank, Arthur. (1998). Stories of Illness as Care of the Self: A Foucauldian Dialogue. Health. 2. 329-348. 10.1177/136345939800200304. Stories of illness as care of the self: a Foucauldian dialogue (researchgate.net)
Habermas T, Bluck S. Getting a life: the emergence of the life story in adolescence. Psychol Bull. 2000 Sep;126(5):748-69. doi: 10.1037/0033-2909.126.5.748. PMID: 10989622. Pieejams tiešsaistē: lifest-12.doc (researchgate.net)
Kleinman A. 1988. 1.The Meaning of Symptoms and Disorders. The Illness Narratives: Suffering, Healing, and the Human Condition. New York: Basic Books, Inc.Publisher. Pieejams tiešsaistē:The Illness Narratives.pdf (shi.or.th)
Lind M, Bluck S, McAdams DP. More Vulnerable? The Life Story Approach Highlights Older People’s Potential for Strength During the Pandemic. J Gerontol B Psychol Sci Soc Sci. 2021 Jan 18;76(2):e45-e48. doi: 10.1093/geronb/gbaa105. PMID: 32697834; PMCID: PMC7454911.Pieejams tiešsaistē: More Vulnerable? The Life Story Approach Highlights Older People’s Potential for Strength During the Pandemic – PMC (nih.gov)
Maitlis, Sally. (2022). Rupture and reclamation in the life story: The role of early relationships in self-narratives following a forced career transition. Organizational Behavior and Human Decision Processes. 169. 104115. 10.1016/j.obhdp.2021.104115.
McAdams, D. P. (2003). Identity and the life story. In R. Fivush & C. A. Haden (Eds.), Autobiographical memory and the construction of a narrative self: Developmental and cultural perspectives (pp. 187–207). Lawrence Erlbaum Associates Publishers
McAdams, Dan P., 2008, Chapter 8. Personal Narratives and the Life Story. In John, Robins, Pervin (Edr.) Handbook of personality: Theory and research (3rd edition) MY: Willford press, 2008 Pieejams tiešsaistē: 1698511162490a0d856d825.pdf (northwestern.edu)
Mroz, E. L., Bluck, S., Sharma, S., & Liao, H.-w. (2020). Loss in the life story: Remembering death and illness across adulthood. Psychological Reports, 123(1), 97–123. https://doi.org/10.1177/0033294119854175
Benjamin A. Rogers1 , Herrison Chicas1 , John Michael Kelly2 , Emily Kubin3,4, Michael S. Christian1 , Frank J. Kachanoff5 , Jonah Berger6 , Curtis Puryear4 , Dan P. McAdams7 , Kurt Gray4 . 2023. Seeing your life story as a Hero’s Journey increases meaning in lifeIn-Press, Journal of Personality and Social Psychology. 10.1037/pspa0000341 Seeing-your-life-story-as-a-Heros-Journey-increases-meaning-in-life.pdf (researchgate.net)
Steiner KL, Pillemer DB, Thomsen DK. Writing about life story chapters increases self-esteem: Three experimental studies. J Pers. 2019 Oct;87(5):962-980. doi: 10.1111/jopy.12449. Epub 2019 Jan 15. PMID: 30570756.
Werner A, Isaksen LW, Malterud K. ‘I am not the kind of woman who complains of everything’: illness stories on self and shame in women with chronic pain. Soc Sci Med. 2004 Sep;59(5):1035-45. doi: 10.1016/j.socscimed.2003.12.001. PMID: 15186903. Pieejams tiešsaistē: doi:10.1016/j.socscimed.2003.12.001 (researchgate.net)