Ēšanas traucējumu vai traucētas ēšanas uzvedības simptomi var atrasties tādā kā pelēkajā zonā. Kā pamanīt, ka klientam iespējams ir sarežģītas attiecības ar ēdienu un, kas to varētu izraisīt?
Ēšanas traucējumu skaits arvien pieaug. Veicinot izpratni par ēšanas traucējumiem, mēs varam ne tikai palīdzēt mazināt aizspriedumus un mudināt cilvēkus meklēt palīdzību, bet arī uzlabot speciālistu izpratni par šo stāvokļu pamatcēloņiem un mehānismiem, kas var būt par pamatu efektīvākai ārstēšanai. Agrīni atklāti un ārstēti ēšanas traucējumi ir vieglāk ārstējami, pasargā no ilgtermiņa sekām un kopumā uzlabo dzīves kvalitāti.
Domājot par ēšanas traucējumiem, parasti pirmie, kas nāk prātā ir – anoreksija un bulīmija. Tomēr saskaņā ar DSM-5, kompulsīvās ēšanas (pārēšanās) traucējumi un citi nekvalificēti ēšanas traucējumi (OSFED) ir visbiežāk sastopamās ēšanas traucējumu diagnozes. Ir svarīgi atzīmēt, ka OSFED izplatība var nebūt pietiekami apzināta, jo cilvēki ar netipiskiem simptomiem, kas neatbilst ēšanas traucējumu diagnostikas kritērijiem, var palikt nediagnosticēti vai tikt diagnosticēti kļūdaini. (Thomas & Becker, 2021) Tāpēc jāpievērš uzmanība arī ēšanas traucējumu pelēkajai zonai, kas attiecas uz traucētu (disordered) ēšanas uzvedību. Lai gan uzvedība var neatbilst noteiktu ēšanas traucējumu diagnostikas kritērijiem, tai joprojām var būt nozīmīgas fiziskas un psiholoģiskas sekas. Tāpat traucēta ēšanas uzvedība ar laiku var kļūt kompulsīva un attīstīties par ēšanas traucējumiem. Bieži vien cilvēki, kuri cīnās ar ēšanas traucējumiem, norāda, ka viņu ēšanas traucējumi sākās kā traucēta ēšanas uzvedība, kas, protams, nenozīmē, ka visiem, kam ir traucētas ēšanas uzvedības pazīmes, būs ēšanas traucējumi. Drīzāk tas ir atgādinājums pievērst uzmanību pazīmēm, kas liecina par traucētu ēšanas uzvedību, lai izvairītos no ēšanas traucējumu attīstīšanās riska.
Būtiski ir, ka ēšanas traucējumi tiek atpazīti pēc domām un uzvedības, nevis, galvenokārt, pēc fiziskajām sekām. Ēšanas traucējumi var izraisīt svara zudumu, svara pieaugumu vai absolūti neietekmēt svaru – visos gadījumos pastāv nozīmīgas grūtības un vizuāli redzamu izmaiņu neesamība nenozīmē, ka ēšanas traucējumi ir mazāk nopietni. Psihiski traucējumi bieži vien ir neredzama cīņa un tie var ietekmēt jebkura vecuma, dzimuma, seksuālās orientācijas, rases vai izcelsmes cilvēkus.
Lai gan pastāv maldīgi priekšstati, ka ēšanas traucējumi pamatā skar sievietes, pētījumi liecina, ka katrs ceturtais cilvēks, kas cieš no ēšanas traucējumiem, ir vīrietis. Tāpat arī cilvēkus, kuri pieder LGBTQ+ kopienai, skar paaugstināts ēšanas traucējumu risks. Diskriminācija, stigmatizācija un aizspriedumi, kā arī izjusts sabiedrības spiediens, lai pielāgotos tradicionālajām dzimumu lomām var izraisīt kauna sajūtu, šaubas par sevi, zemu pašvērtējumu un var veicināt ēšanas traucējumu attīstību.
Pazīmes
Pazīmes, kam svarīgi pievērst uzmanību, lai novērtētu ēšanas traucējumu risku:
-
Negatīvs ķermeņa tēls un pārmērīgas nozīmes piešķiršana svaram vai izskatam;
-
Uzmācīgas domas vai uzvedība saistībā ar ēdienu, svaru vai ķermeņa tēlu;
-
Izmaiņas ēšanas uzvedībā – ēdienreižu izlaišana, pārmērīga ēšana, izvairīšanās no kāda veida pārtikas vai pārtikas produktu grupas izslēgšana bez medicīniska iemesla. Uzmanības vērta ir arī dzīvesveida izvēle, piemēram, vegānisms, veģetārisms vai diētu ievērošana, piemēram, keto, paleo, kas kopumā nav kaitīgas, tomēr, kā fasāde var slēpt ēšanas traucējumus;
-
Izvairīšanās no sociālām situācijām, kas saistītas ar ēdienu;
-
Vainas izjūta vai raizes par izlaistām fiziskām aktivitātēm;
-
Uztura bagātinātāju lietošanu svara samazināšanas nolūkos vai atbrīvošanās no ēdiena ar vemšanas vai caurejas līdzekļu palīdzību;
-
Košļājamās gumijas lietošanas biežums un daudzums, kas var liecināt par mēģinājumu samazināt enerģijas patēriņu vai novērst izsalkuma sajūtu;
-
Bezmiegs – tas var būt saistīts ne tikai ar miega traucējumiem, bet arī ar nepietiekamu uzturu, jo mūsu organisms izmanto noteiktas taukskābes un uzturvielas, lai ražotu hormonus, kas palīdz mums gulēt;
-
Grūtības koncentrēties vai atcerēties lietas;
-
Biežas garastāvokļa izmaiņas, t.s. viegla aizkaitināmība, trauksmanība vai nomāktība.
Kas izraisa ēšanas traucējumus?
Ēšanas traucējumi ir rezultāts sarežģītam bioloģisko, sociālo un psiholoģisko faktoru sajaukumam un kopumam. Arvien jauni pētījumi ir svarīgi, lai uzlabotu mūsu izpratni par ēšanas traucējumiem un palīdzētu izstrādāt mērķtiecīgākas un efektīvākas metodes ēšanas traucējumu ārstēšanā. Neseni pētījumi meklē un atrod atbildes smadzeņu darbībā, kāpēc dažiem cilvēkiem attīstās ēšanas traucējumi un citiem nē.
Pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem var būt traucēta neirotransmiteru – serotonīna un dopamīna darbība. Lai gan serotonīns un dopamīns nav vienīgie ēšanas traucējumu cēloņi, tie ir svarīgi faktori, kas var veicināt to attīstību. Ir zināms, ka serotonīns regulē garastāvokli, apetīti un impulsu kontroli. Zems serotonīna līmenis ir saistīts ar depresijas, trauksmes un obsesīvi kompulsīvo traucējumu simptomiem, kas tostarp ir izplatīti arī cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem. Savukārt dopamīns ir iesaistīts smadzeņu atalgojuma sistēmā. Tas izdalās, reaģējot uz patīkamu pieredzi, piemēram, ēdot garšīgu ēdienu un var pastiprināt noteiktu uzvedību, radot baudas un apmierinājuma sajūtu. Dažos gadījumos pārmērīga dopamīna izdalīšanās var veicināt atkarību izraisošas uzvedības attīstību, tostarp kompulsīvu pārēšanos.
Tāpat ēšanas traucējumi var būt saistīti ar izmaiņām smadzeņu reģionos, kas ir iesaistīti inhibīcijā.
Inhibīcija (inhibitory control) attiecas uz spēju pretoties impulsiem, ignorēt automātiskās reakcijas un regulēt uzvedību, lai sasniegtu noteiktu mērķi. Citiem vārdiem sakot, tā ir spēja atturēt sevi no kaut kā tāda, ko nevajadzētu darīt, vai darīt kaut ko, kas jādara, pat ja tas nav patīkami. Inhibīcijai ir svarīga loma vairākās no kognitīvajām funkcijām, piemēram, uzmanības noturībai, emociju regulēšanai, lēmumu pieņemšanai un impulsu kontrolei. Inhibīcija ietver spēju domāt, pirms reaģējam. Piemēram, lai veiksmīgi apspiestu dabisko uzvedības reakciju ēst, kad cilvēks ir izsalcis, ir jāizmanto aktīva inhibīcija. Pretēji vāja inhibīcija var veicināt impulsīvu uzvedību, kas atspoguļo nespēju pretoties kārdinājumam, piemēram, kompulsīvu ēšanu. Cilvēki ar ēšanas traucējumiem, īpaši ierobežojošā tipa, nenoteiktības brīžos izjūt trauksmi. Aktīva inhibīcija, kas izpaužas kā ierobežojoša un/vai izvairīga uzvedība kļūst par cilvēka aizsardzību nenoteiktības brīžos kontrolējot gan emocijas, gan uzvedību. Savukārt cilvēkiem ar vājāku inhibīciju, attiecīgi ir grūtības atlikt apmierinājuma saņemšanu, raksturīga impulsīvu uzvedība un grūtības regulēt emocijas.
Psihoizglītošana par bioloģisko faktoru lomu ēšanas traucējumu gadījumos veicina izpratni, kas mazina kaunu un vainas izjūtu par saslimšanu ar tiem. Savukārt apziņa par neiroplasticitāti, kas nodrošina iespēju smadzenes pārprogrammēt ar jaunas uzvedības un prasmju attīstīšanu, paaugstina optimismu un paš-efektivitāti atveseļošanās procesā. Mums katram ir potenciāls uz pārmaiņām.
uzturošie faktori
Ēšanas traucējumu uzturošie faktori, kurus ir būtiski ņemt vērā ēšanas traucējumu ārstēšanā:
-
Noliegums vai simtomu nozīmīguma minimizēšana;
-
Paaugstināts emocionāls jūtīgums – cilvēki ar ēšanas traucējumiem bieži ir jūtīgāki pret uztvertajiem draudiem, kā arī piedzīvo grūtības tolerēt diskomfortu;
-
Emociju regulācijas prasmju trūkums un impulsivitāte;
-
Negatīva sevis uztvere – pārliecības trūkums, neticība sev, nevērtības izjūta, bargs sevis novērtējums;
-
Savas vērtības balstīšana uz izskatu un svaru;
-
Perfekcionisms, pārmērīgi augstas prasības pret sevi;
-
Neelastīga un melnbalta domāšana – sagrozītas, izkropļotas domas noved pie izkropļotas (distorted) uzvedības;
-
Sociālie faktori – citu cilvēku kritika par svaru vai izskatu un izolētība;
-
Autonomijas un kontroles izjūtas trūkums personīgi nozīmīgās dzīves jomās.
Ēšanas traucējumi nav tikai par ēšanu
Attiecības ar ēdienu ir tikai viena no ēšanas traucējumu komponentēm. Pašā pamatā ēšanas traucējumi kalpo kā mēģinājums risināt iekšējus konfliktus vai grūtības, kam ir pavisam maza saistība ar ēšanu un svaru. Tas var būt veids kā mazināt psihoemocionālu diskomfortu, gūt kontroles izjūtu vai uzmanību, risināt zema pašvērtējuma radīto diskomfortu, radīt jaunu identitāti u.c. Veiksmīgam atveseļošanās procesam nepieciešamams attīstīt jaunas prasmes un iemaņas, lai varētu atteikties no ēšanas traucējuma kā grūtību pārvarēšanas mehānisma. Tikai izprotot aizsargājošās un adaptīvās funkcijas šai uzvedībai, var saprast, kapēc kādam ir tik grūti atteikties no ēšanas traucējumiem.
Vienlaikus, ēšanas traucējumu gadījumā, atveseļošanās cilvēkam var nozīmēt izgāšanos, tapēc pretestība ir normāla un sagaidāma. Cilvēki ar ēšanas traucējumiem piedzīvo daudz ambivalences, pretrunu, tai skaitā par psihoterapiju. Viņiem izteikti nepieciešamas rūpes, pieņemšana un pozitīvas attiecības, tapēc ģimenes atbalsts var būt ļoti liels resurss atveseļošanās procesā.
Bieži ēšanas traucējumus papildina paškaitējoša uzvedība, trauksmes traucējumi, depresija un citi psihiski traucējumi. Ņemot vērā ēšanas traucējumu sarežģīto dabu un komorbiditāti, nepieciešams cilvēka fizisko, psiholoģisko un sociālo vajadzību novērtējums, lai iegūtu vispusīgu izpratni par indivīda unikālo pieredzi, vajadzībām un izstrādātu individuālu ārstēšanas plānu. Šo iemeslu dēļ ēšanas traucējumu ārstēšanai nepieciešama starpdisciplināra pieejai – speciālists ēšanas traucējumu psiholoģijā (psihologs, psihoterapeits), psihiatrs un uztura speciālists.
Izmantotie avoti
DSM-5, The Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, Fifth Edition
J. J. Thomas & K. R. Becker (2021), The Lancet Psychiatry, 8-4, 263-264 DOI:https://doi.org/10.1016/S2215-0366(21)00080-8