Kā šobrīd zinātnē domā par dzimti un dzimumu? Kā speciālistiem konsultācijās strādāt ar cilvēkiem, kuriem šie jautājumi aktuāli? Ko teikt, ko neteikt?

Latvijā trūkst informācijas par cilvēkiem, kas piedzīvo savu dzimumu un dzimti ārpus ierastās normas – uztver to plūstoši, grib būt vispār bezdzimuma/bezdzimtes vai vēlas savu dzimumu/dzimti mainīt. Bērni un jaunieši, kuri lasa angliski, var zināmā mērā dzīvot citā subkultūrā – kurā šie jautājumi ir sīki pārrunāti un normāli. Taču daudziem pieaugušajiem zināšanas par šo tēmu var aprobežoties ar pāris stereotipiskiem iespaidiem no seriāliem vai filmām, jo, viņiem augot, par dzimuma un dzimtes tēmām nerunāja. Rezultātā sastopoties ar šādu notikumu, cilvēki mēdz būt ļoti samulsuši, arī dusmīgi un noraidoši. Arī citādi augsti izglītotiem speciālistiem var trūkt zināšanu par šiem jautājumiem, jo līdzšinējā praksē ar to nav nācies saskarties. Šajā rakstā tāpēc gribu izstāstīt pēdējā laika zinātnes atziņas par dzimtes un dzimuma tēmām, kā arī sniegt ieskatu Amerikas Psiholoģijas asociācijas 2015.gada vadlīnijās, kuras izstrādātas tieši darbam ar šo cilvēku grupu.

Mūsdienu sociālantropoloģijā nošķir dzimuma un dzimtes konceptus – kur dzimums (ang.sex) ir bioloģiska kategorija (tad runājam par hromosomām, dzimumorgāniem, hormoniem utt.), bet dzimte (ang.gender) ir sociokulturāla kategorija (kā ģērbjamies, krāsojamies, uzvedamies utt.). (Mukhopadhyay et.al., 2020) Kategorijas viena ar otru nekonkurē, tās ir dažādi mūsu identitātes aspekti. Kādreiz dažādas sociokulturālas normas uzskatīja par bioloģiskām, “dabīgām”. Piemēram, 1921.gada Izglītības ministrijas noteikumi, par to, kas skolotājam jāprot, lai apmācītu bērnus rokdarbos, piemin “sieviešu rokdarbus”. Varu tikai minēt, kas tieši ar to domāts, taču skaidrs ir viens – ir kaut kādi rokdarbi, kuri ir sieviešu. Ja mēs tam pieietu no dzimuma kategorijas, tad skaidrs, ka ja vien rokdarbu veikšanā nav iesaistīti specifiski dzimumorgāni, tad tos par sieviešu rokdarbiem padara tradīcija jeb sociokulturāla norma.

Ņemot vērā, ka dzimuma un dzimtes jautājumi ir sarežģīti, bet piemīt mums visiem, tad tos saviem politiskajiem mērķiem mēdz izmantot dažādas organizācijas, lai radītu lielāku haosu un tādējādi radītu apdraudējuma sajūtu. Vīrietis un sieviete kā bioloģiskas dzimuma kategorijas nav un nevienā brīdī nav tikušas apdraudētas. Tās ir loģiskas un fundamentālas. Tas, par ko notiek diskusijas, ir sociokulturālā dzimte, kas jau vēsturiski ir dažādi mainījusies un arī turpinās mainīties. Dažādās kultūrās un sabiedrībās tas, ko, piemēram, vieni uzskata par “vīrišķīgu” atšķirsies. Daļa no šīm pārliecībām būs validējošas un stiprinošas, bet citas var būt pat kaitējošas. Tā piemēram, Amerikas Savienotajās valstīs (ASV) pētījumā ar kara veterāniem, kuri cieš no prostatas vēža, parādījās tendence, ka vīrieši ar ne-elastīgu vīrišķības izjūtu cieš no nopietnākām sekām veselībai, nekā tie vīrieši, kuri spēja elastīgāk pielāgot ko viņiem nozīmē pašu vīrišķība. Tas negatīvi ietekmē viņu veselību, jo viņi nav gatavi dalīties ar simptomiem, kuri saistīti ar fizisko spēju (spēka, veiklības) un seksuālo spēju mazināšanos, tāpēc slimību diagnosticē vēlāk, kad to daudz grūtāk ārstēt. (Stansbury et.al., 2003) Tāpēc iekļaujošāka sabiedrība ir noderīga mums visiem, jo ļauj kritiski palūkoties uz kategorijām, kuras mums var būt kļuvušas apspiedošas un negatīvi ietekmē kopējo sabiedrības dzīves kvalitāti.

Šeit pieejams labs Centra MARTA veidots izdales materiāls, kur vienkāršā veidā paskaidrotas dzimuma un dzimtes atšķirības. Tas mērķēts jauniešu auditorijai, bet būs noderīgs visiem.

Tāpēc lai veiksmīgi domātu par un strādātu ar šiem jautājumiem, fundamentāli jāpieņem, ka dzimte nav rigids, akmenī iecirsts konstrukts – tā pieļauj dažādas identitātes un cilvēka dzimtes identitāte var nesaskanēt ar dzimumu, kas piešķirts piedzimstot. Šāds skatījums uz dzimti nav nekas jauns. Tas pastāvējis vēsturiski jau simtiem gadu, atrodams dažādās kultūrās un pēdējās dekādes ir daudz pētīts. 

Indivīda līmenī šāda autentiska identificēšanās nav uzskatāma par patoloģisku, bet bieži vien ir pat veselīga un uzlabo dzīves kvalitāti, jo ļauj cilvēkiem justies un funkcionēt labāk. Mentālās veselības problēmas lielākoties sagādā nevis pati identitāte, bet gan stigma, pozitīvu paraugu trūkums un dažādi stereotipi, kas saistīta ar šiem jautājumiem. Tāpēc speciālists cilvēkam var kļūt par drošo vietu un palīdzēt ar cilvēka unikālās identitātes atklāšanu, neļaujoties stereotipu ierobežojumiem. Tāpat arī speciālists ar savu attieksmi un uzvedību var modelēt nevērtējošu, pieņemošu attieksmi pret šo dzimtes atklāšanas, normu izaicināšanas procesu, ļaujot pašam cilvēkam pieņemt informētus, mierīgus lēmumus par savu dzimumu un dzimti. Visas iesaistītās puses (gan pats cilvēks, gan ģimene, draugi, ja ir iesaistīti terapeitiskajā procesā) ir jāinformē par to, cik dažāda var būt veselīga dzimtes identitāte un, jā, tā var atšķirties no tās, kas piešķirta piedzimstot. (APA, 2015)

Labā prakse ir nerunāt par dzimumu vai dzimti kā “izvēlēto”, vai tādu, kurai “dod priekšroku” vai tamlīdzīgi. Jā, ja klients ir bērns vai pusaudzis, daļa no šiem cilvēkiem izaugot mēdz atkārtoti mainīt savu dzimtes vai dzimuma identitāti un atgriezties pie tās, kas piešķirta piedzimstot. (APA, 2015) Taču tas nemazina klienta tā brīža dzimtes vai dzimuma izjūtas faktu.

Tāpēc svarīgi cilvēku pareizi uzrunāt. Ja nav bijusi saskarsme ar šo jautājumu, mums var būt saprotamas bailes kļūdīties, nedrošība. Vārdi, kuri būs ērti vienam cilvēkam, tādi var nebūt citam, tāpēc svarīgākais ir uzdot laipnus, atklātus jautājumus. Tāpat speciālists var dalīties ar savu dzimtes vai dzimuma identitāti, tā vienkāršā veidā parādot, ka ir informēts par to, ka tās nav fiksētas kategorijas: “Mani sauc Anna, mani var uzrunāt sieviešu dzimtē”. Turpmāk strādājot ir svarīgi uzrunāt klientu izmantojot viņa nosaukto dzimti. Ja gadās kļūdīties, speciālists atvainojas un var dalīties ar savu pieredzes trūkumu šajā jomā, bet apliecināt vēlmi uzzināt vairāk. Gadās klienti, kur savā meklējumu ceļā izvēlas savus vārdus mainīt vairākkārt – to svarīgi piefiksēt un izmantot pēdējo aktuālo, jo tā vienmēr ir paša cilvēka izvēle, kā vēlas tikt uzrunāts. Vērts arī ar klientu pārrunāt, ka, piemēram, terapijas rēķinā būs jānorāda juridiskais vārds, kas var radīt diskomfortu, bet ir psihologa pienākums un nekā neatspoguļo paša attieksmi.

Tāpat arī vērts sekot klientam tajā, ko tieši šim cilvēkam nozīmē “transformācija” no viena dzimuma vai dzimtes uz citu. Kāds gribēs ieviest/pārtraukt dzīvē kādas prakses, kas stereotipiski saistītas ar konkrētu dzimti – neitrālāk/sievišķīgāk/vīrišķīgāk ģērbties un mainīt matu griezumu, taču joprojām identificēsies ar piedzimstot piešķirto dzimumu. Citiem būs svarīgi, lai viņus uzrunā jaunajā vārdā. Kāda gribēs pilnīgi identificēties ar citu dzimumu un uzsāks ceļu uz hormonu terapiju vai dzimuma maiņas operāciju. Speciālista uzdevums ir būt atvērtai pārmaiņām, klienta eksperimentiem, atbalstot no vienas puses savas identitātes meklējumus, no otras – palīdzot to klientam darīt drošā veidā. Praktiski tas var nozīmēt palīdzēt salikt laika plānu – kad un kā par savu dzimtes vai dzimuma identitāti runāt ar tuviniekiem, vai un kādas juridiskas pārmaiņas tas var ietvert, kā arī fizisko pārmaiņu plāni un iespējas. 

Ļoti būtiski, ka paši klienti, kuri savu dzimti vai dzimumu piedzīvo atšķirīgi no iepriekšējās, psihoterapijā bieži vien vēlas strādāt ar citām tēmām, kas nav saistītas ar dzimtes un dzimuma identitāti. Viņi var būt atraduši sev pietiekami ērtu un drošu veidu kā autentiski izpaust savu dzimtes vai dzimuma identitāti. Speciālista uzdevums tad ir strādāt ar depresiju, trauksmi vai citiem problēmjautājumiem, ar kuriem klients atnācis. Dzimuma un dzimtes identitātes jautājumi nav nekas “ārstējams”, kas speciālistam klienta vietā būtu jāaktualizē terapijas procesā. Protams, var gadīties, ka citas tēmas atkal un atkal atgriežas arī pie dzimuma vai dzimtes identitātes jautājuma, tad vērts kopīgi ar klientu saprast, vai, piemēram, trauksmes traucējumi varētu būt saistīti ar bailēm no tuvinieku noraidošās attieksmes, ja tie uzzinās par cilvēka plāniem mainīt dzimumu utt.

Pašnāvības mēģinājumu statistika transcilvēku kopienā ir skarba. Literatūrā runā pat par 32-50% no transcilvēkiem, kuri mēģinājuši veikt pašnāvību (Virupashak et.al., 2016), bet par pašnāvību domājuši ir 80%, kur lielākā daļa bojā gājušo ir tieši jaunieši (Austin et.al., 2022) Tas ilustrē, cik svarīgi atbalsta personām ir būt zinošiem un iejūtīgiem – tas var glābt dzīvības. Tāpēc arī svarīgi apzināties un komunicēt savas robežas – ja speciālists neuzskata sevi par pietiekami zinošu šajos jautājumos, drošāk ir cilvēkam ieteikt citu kolēģi, kurš varēs palīdzēt.

Amerikas Psiholoģijas Asociācijas 2015.gada vadlīnijas psiholoģiskajai prakse darbā ar Transdzimtes un Nenormatīvas dzimtes klientiem ir pierādījumos balstīts, uzticams resurss, kur uzzināt gan pamatinformāciju par tēmu, ar to saistīto stigmu, kā šie jautājumi izpaužas dzīves griezumā, kā notiek novērtēšana, terapija un kādas intervences ir noderīgas, kā arī, kādos virzienos jādomā no pētniecības un speciālistu izglītības viedokļa. Iespējams, nākotnē būtu jādomā par līdzīgu vadlīniju izstrādi Latvijā, lai speciālistiem būtu pieejami resursi darbam ar šo klientu loku.

Izmantotie avoti

Amerikas psihologu asociācijas vadlīnijas transgender.pdf (apa.org)

Austin A, Craig SL, D’Souza S, McInroy LB. Suicidality Among Transgender Youth: Elucidating the Role of Interpersonal Risk Factors. J Interpers Violence. 2022 Mar;37(5-6):NP2696-NP2718. doi: 10.1177/0886260520915554. Epub 2020 Apr 29. Erratum in: J Interpers Violence. 2020 Jul 29;:886260520946128. PMID: 32345113.

Stansbury JP, Mathewson-Chapman M, Grant KE. Gender schema and prostate cancer: veterans’ cultural model of masculinity. Med Anthropol. 2003 Apr-Jun;22(2):175-204. doi: 10.1080/01459740306765. PMID: 12745638. Pieejams: Saite

Carol C. Mukhopadhyay, Tami Blumenfield, Susan Harper (2020) Chapter 10, Gender and Sexuality, editors Nina Brown, Thomas McIlwraith, Laura Tubelle de González, Perspectives: An Open Invitation to Cultural Anthropology. 2nd edition. Pieejams: Saite

Centrs MARTA, 2020. Dzimte&dzimums kāda atšķirība?. Pieejams: DZIMTE & DZIMUMS kāda atšķirība? (marta.lv)

Virupaksha HG, Muralidhar D, Ramakrishna J. Suicide and Suicidal Behavior among Transgender Persons. Indian J Psychol Med. 2016 Nov-Dec;38(6):505-509. doi: 10.4103/0253-7176.194908. PMID: 28031583; PMCID: PMC5178031.