Kā atšķiras pieredze no profesionalitātes? Kāpēc harizmātisks cilvēks bez attiecīgās izglītības var nodarīt pāri pat tad, ja ir pats it kā to pašu pieredzējis? Kāpēc svarīgi zināt savas kompetences robežas?

Visbiežāk pašpalīdzības produktus cilvēki meklē tad, kad jūtas slikti. Iespējams, visas parastās lietas vairs nestrādā, smagums pārmācis visus ikdienas stūrīšus, bet mēs tam pa vidu izjūtam sevi kā bezspēcīgus, nevērtīgus.

Kad tādā trauslā brīdī mūs uzrunā kāds harizmātisks cilvēks, varam likumsakarīgi izjust atvieglojumu. Beidzot! Beidzot es nebūšu viens, man nebūs jājūtas tik nedroši. Es būšu te, drošās rokās ar kādu, kas mani saprot. Ir cilvēcīgi un normāli ticēt cilvēkiem, kas izstaro kompetenci un/vai siltumu. Tās ir divas fundamentālas sociālās uztveres un vērtējuma dimensijas (Judd et al., 2005).

Cilvēki, kas pārliecinošā veidā runā tieši man dvēselē, kas stāsta, no kādas bedres izrāpušies paši. Cik labs pārdošanas rīks ir tāds sirsnīgs, personīgs solījums!

Viņu reklāmas bieži caurvītas ar aicinājumiem uzņemties atbildību un kontrolēt to, kas mūsu dzīvē notiek. Risinājums būšanai bedrē esot mainīt savu domāšanu.

Ja tevī ir nopietnas šaubas, nepiepildīts potenciāls, zini, ka visa sakne ir tajā, kā tu runā ar sevi. Es arī biju tajā bedrē, bet tad sapratu, ka tikai es pats kaut ko varu te mainīt, pacentos un man izdevās! Ja tu mainīsi savu enerģiju, mainīsies arī tavas attiecības un citi tev apkārt!

Pats par sevi neviens no tādiem apgalvojumiem nav slikts, kaitējošs vai nepareizs. Tomēr var pamanīt, ka apgalvojumi ir gana vispārīgi, lai uzrunātu ikviena cilvēka vajadzības. Lielai daļai cilvēku vismaz kādā dzīves brīdī tā sanācis justies  – kurš gan reiz nav bijis bezspēcīgs, iestrēdzis, vīlies attiecībās vai karjerā. To sociālā psiholoģija sauc par Bārnuma efektu un tajā balstās liela daļa nezinātnisku un zinātniski vāju metožu, piemēram, horoskopi un astroloģija. Bārnuma efekts ir tendence ticēt personību aprakstošai infromācijai, lai gan tā ir tik vispārīga, ka varētu tikt attiecināta uz jebkuru cilvēku. 

Vēl viens aspekts –  tas, ka harizmātiskās runātājas miega traucējumi izzuduši, sākot meditēt un skaļi sakot afirmācijas, var būt patiesi. Tomēr te nonākam pie tā, kas bieži vien raksturo nekvalificētu palīdzību: tā balstās tikai pieredzē. Tomēr pieredzes spožums un posts ir tās unikalitātē. Kādam no mums miegs būs traucējošākais depresijas simptoms. Kādam citam miega trūkums būs saistīts ar klīniski nozīmīgu trauksmi. Trauksmi, savukārt, var radīt un uzturēt pārmērīgas darba stundas un destruktīvs vadītājs darbavietā, – tajā pašā darbavietā, kura ļauj uzturēt mammu pansionātā un trīs citus apgādājamos.

Dažreiz mūsu simptomi ir vienkārši likumsakarīga psihes reakcija uz ārkārtīgi grūtiem apstākļiem, arī sociekonomiskiem. Piemēram, nabadzība ietekmē cilvēku mentālo veselību: cilvēki ar zemiem ienākumiem 2x biežāk saskaras ar depresiju (SAMHSA, 2016). Te ir arī vieta pārdomām par privilēģijām šiem nekvalificētajiem ekspertiem. Cilvēks ar lieliem vai neierobežotiem resursiem pat vissliktākajā situācijā ir mums dažus soļus priekšā, viņa vide ļauj atlabt ātrāk, izmeklēties starp dažādām intervencēm ‘’savējo’’, kādu laiku nestrādāt, lai varētu fokusēties tikai uz atlabšanu. Privilēģijas nav nekas, par ko kaunēties –  japriecājas par katru, kuram pieejami vajadzīgie resursi. Tomēr tad, kad kāds šādā situācijā, balstoties tikai (!) pieredzē, rada produktus, kursus, lekcijas, kurās citiem norāda, kas būtu jādara, ir būtiski atpazīt, kāda ir reālā ‘’manifestē un sanāks” ietekme.

Svarīgi uzsvērt, ka harizmātiskais guru par savu pieredzi patiesi ir eksperts – mēs katrs esam eksperti par savu pieredzi. Tā ir viena no lietām, ko, iespējams, daudzi esam dzirdējuši no saviem psihologiem vai citām atbalsta personām. Sadarbība un drošas konsultēšanas attiecības balstās uzstādījumā, kur mēs abi telpā esam eksperti – klients ir eksperts par savu dzīvi, emocijām, pieredzi un to neviens nezina labāk. Savukārt speciālists ir eksperts savā jomā – par to, kā pielietot apgūtās teorijas, lai saskatītu cēloņsakarības; kā veicināt pašrefleksiju; kā empātiski, bet noteikti konfrontēt par pretrunām un kaitējošo; kurā brīdī piedāvāt kādus rīkus; cik svarīgi var būt atspoguļot telpā notiekošo un savienot to ar klienta dzīvi utt. Tāpat kvalificētu speciālistu raksturo spēja atpazīt savas kļūdas, atvainoties, mēģināt vēlreiz.

Savukārt pamatoti bažīties vajag, ja eksperti ir eksperti tikai savā pieredzē. Jo būt par ekspertu nozīmē iemācīties abstrahēties no savas pieredzes.Tātad nolikt sevi malā un būt ar otru cilvēku, savu klientu, viņa situācijā un pielietot tajā savas zināšanas.

Jā, mēs katrs esam eksperti par savu pieredzi. Tomēr, kad par miega traucējumiem, depresiju un panikas lēkmēm savos kursos runā cilvēki bez atbilstošas izglītības, ir pamats skepsei.

Arī kvalificētiem speciālistiem šad tad var būt svarīgi un noderīgi konsultācijās dalīties ar savu pieredzi. Gan ar grūtībām, gan to pārvarēšanu. Tas klientam var signalizēt, ka viņu pieredzes, lai arī unikālas, ir pazīstamas arī citiem. Arī mūsu sarunu biedrs (psihologs, terapeits, supervizors utt.) ir cilvēks, kas reiz juties līdzīgi. Tomēr pārsvarā jau konsultēšana nebalstās pieredzes salīdzināšanā vai sirdi plosošos stāstos par psihologa depresiju, supervizora izdegšanu vai terapeita bērnību. Konsultēšanā sava pieredze ir tikai viens rīks, kas tiek izmantots relatīvi reti un ļoti mērķtiecīgi.

Vēl viena lieta, par ko mums jāuztraucas, domājot par cilvēkiem, kas meklē palīdzību un atrod to pie ne-ekspertiem, ir LV sabiedrības augstā vardarbības tolerance.

Zināms, ka vardarbīgām attiecībām raksturīga tipiska hierarhija – varmāka dara, ko grib, neuzņemoties atbildību pēc būtības, bet upuris visādi cenšas vardarbību nākotnē novērst. Upuris analizē savu uzvedību, domā, ko varēja darīt citādāk, ka varētu taču censties vairāk, tad otram nebūtu jādusmojas, jāviļas un jādzer. Tātad upuris uzņemas atbildību un vainu par notiekošo. Kā tas sasaucas ar pašpasludinātu ekspertu darbību? Bieži sastopamā, iedvesmojošā ziņa “viss ir tavās rokās” tad var būt slazds, kas uztur destruktīvo situāciju un upuri nevis spēcina, bet iepin situācijā ciešāk. Tas, ka es būšu labāka, klusāka, skaļāka, sievišķīgāka, pelnīšu vairāk vai mazāk, notievēšu vai runāšu mīļāk (jo viss ir manās rokās!) to nemainīs. Varmāku nekas nemainīs.

Arī situācijās bez atklātas vardarbības šī kontroles prizma var būt kaitīga. Kad cilvēks grūtā situācijā atnāk pie kāda, kurš apelē pie ‘’vienkārši jāgrib, jādomā pareizi un sanāks’’, tas var nepalīdzēt cilvēka emocionālajam stāvoklim un arī kultivēt, uzturēt kauna un vainas izjūtu. Man būtu jāvar, es nepietiekami cenšos. 

Shēmu terapija (KBT 3.viļņa virziens) mēdz konceptualizēt šo “es nepietiekami daru” kā prasīgo kritiķi. Prasīgais kritiķis ir tāds iekšējais kritiķis, kas slēpjas aiz apzinīguma, augstiem standartiem, perfekcionisma un ambīcijām. Tas atklāti nesaka: “tu esi nekam nederīgs muļķis”, bet drīzāk uzliek cilvēkam milzu atbildību un veicina vainas izjūtu – sak, tev būtu jāzina labāk, citiem gan izdodas, tev vajadzētu likt citu vajadzības pirmajā vietā, vajadzētu to un šo… Dzīve pēc prasīgā kritiķa stabules ir nogurdinoša, izsmeļoša un ved uz izdegšanu. Ja kāds mūsu iekšējo kritiķi atklāti pastiprina, tas var būt nevis motivējoši, bet gan noniecinoši.

Labvēlības princips liek teikt – gan jau lielākajā daļā gadījumu cilvēki sev pāri ar to “viss ir tavās rokās” nenodara. Tomēr ar to nepietiek. Kad cilvēki ir dziļās grūtībās, tad savlaicīgi saņemt piemērotu atbalstu var būt izšķiroši. Tāpēc ir tik būtiski atkal un atkal runāt par dažādiem nekvalificētas palīdzības riska aspektiem. Protams, katrs drīkst pārdot un pirkt tādus pakalpojumus, kādus vēlas, bet būtu ētiski likt brīdinājumus aprakstā, kas norāda, kam tad konkrētie iedvesmas kursi nav piemēroti.

Vispārpieņemtā prakse,piemēram, psihologa darbā, ir piedāvāt tikai tādus pakalpojumus, kuros speciālistam ir kompetence, balstoties izglītībā, treniņos, supervīziju pieredzē, profesionālajā pieredzē (APA). Ja psihologam, terapeitam nav zināšanu kādā jautājumā, ētiski būtu dot virzīt klientu pie tāda speciālista, kuram šī kompetence ir. Tāpēc arī ir svarīgi zināt, ko savā darba ikdienā dara profesionāli supervizori, kouči, ārsti-psihoterapeiti un psihiatri, lai pēc iespējas labāk saprastu, kāds atbalsts klientam šobrīd nepieciešams.Varbūt tas neesmu es?

Apzinoties savas kompetences robežas, es dodu sev brīvību teikt nē, dodu iespēju kolēģiem no citām nozarēm ‘’pieslēgties’’ šim gadījumam un, kas pats svarīgākais, dodu iespēju klientam gūt piemērotu atbalstu un palīdzību.

Izmantotie avoti

Forer, B. R. (1949). The fallacy of personal validation: A classroom demonstration of gullibility. Journal of Abnormal and Social Psychology, 44, 118-123

Judd, C., James-Hawkins, L., Yzerbyt, V., & Kashima, Y. (2005). Fundamental dimensions of social judgement: Understanding the relations between judgements of competence and warmth. Journal of Personality and Social Psychology,89, 899–913.

The CBHSQ Report (2016). Substance Abuse and Mental Health Services Administration http://www.samhsa.gov/data/sites/default/files/report_2720/Spotlight-2720.pdf