Patiess pieredzes stāsts par dzīvi ar mammu ar bipolārajiem traucējumiem, kā arī vēstule sev bērnībā vai tagad, sakot vārdus, kurus vajag un, iespējams, neviens cits nepateiks. Autore izvēlējās palikt anonīma.
Es uzaugu inteliģentā ģimenē. Un man jau agri tika iemācīts, inteliģenti cilvēki par ģimenes problēmām sabiedrībā nekad nerunā. Bet arī mājās par tām nekad nevarēja runāt, tikai saprotoši klausīties, mierināt, palīdzēt, atbalstīt Mammu. Man, manai jaunākajai māsai un brālim vārds atbalstīt uzdzen šermuļus – tik daudz esam dzirdējuši “man vienkārši vajag atbalstu, vai tad no ģimenes locekļiem nevar sagaidīt nekādu atbalstu, vai tad atbalsts ir par daudz prasīts, es nejūtu no tevis nekādu atbalstu…”
Manai Mammai ir bipolārie traucējumi. Man ir 27 gadi un es gandrīz neatceros savu Mammu normālu – bez mānijas un depresijas. Starp mānijas un depresijas fāzēm viņa mēdz būt viņa pati dažas nedēļas, varbūt mēnesi. Man viņas joprojām ļoti, ļoti pietrūkst, bet viņa negrib atzīt to, ka viņai ir psihiski traucējumi, un ieguldīt darbu ārstniecībā.
Es atceros, ka tad, kad man bija 7 gadi, un piedzima mana māsa, Mamma pirmo reizi iekrita depresijā. Viņa pilnībā pazuda tajā, bet nemeklēja konstruktīvus risinājumus. Tad depresija pēkšņi pārgāja. Tad pēc nepilna gada atgriezās. Viņa sāka to saukt par depresiju, bet negāja pie ārstiem. Tad šis cikls atkārtojās atkal un atkal. Piedzima brālis. Melnās un baltās strīpas turpināja nomainīt viena otru. Baltajās strīpās Mamma darīja visu, bija ļoti ekstraverta, dzīves pārpilna, skaļa, jautra, iesāka daudz radošus projektus, riskēja, negulēja, iepirkās. Melnajās – viņa praktiski neizgāja no mājas, gulēja daudz, par neko neinteresējās, bezgalīgi gaudās un raudāja man uz pleca, bieži pieminēja vēlmi pārtraukt dzīvot. Katra jaunā strīpa bija mazliet spilgtāka kā iepriekšējā. Es vienmēr visur un visā viņai biju blakus.
Vispār man ir arī Tētis. Mani vecāki nav šķīrušies. Bet viņš vienkārši ģimenes dzīvē iesaistījās maz. Viņš mīl savu darbu un pavada tajā pēc iespējas vairāk laika. Viņš cenšas nepiedalīties šajā stāstā.
Mana Mamma bija ļoti sarežģīts un melanholisks cilvēks arī pirms viņa skaļi pateica, ka viņai ir depresija. Es jau agrā bērnībā iemācījos būt vienkārši laba meitene. Es teicami mācījos, teicami uzklausīju, pati ar visu tiku galā. Pacietu Mammas histērijas. Rūpējos par māsu un brāli. Sākumā braukāju līdzi pie dziedniekiem. Tad es pati sāku meklēt maģiskos risinājumus – procedūras, šamaņus, augus. Man pieaugot, sapratu, ka Mammai būtu vajadzīgs psihoterapeits un psihiatrs. Tad, kad viņa bija depresijas fāzē, viņa bija gatava to mēģināt, un sākums bija tik daudzsološs – vēl tagad atceros savu izbrīnu, kad viņa man pirmo reizi pastāstīja, ka viņai ir bipolārie traucējumi. Es to neredzēju, es nemacēju paskatīties uz Mammu no malas – man viss, kas ar viņu notika bija objektīvs, patiess, īsts, pareizs. Es izdzīvoju visas viņas fāzes kopā ar viņu.
Bet tad viņa terapeitu un ārstu izbrāķēja un pameta. Atrada citus, pamēģināja, izbrāķēja arī tos. Sākās mānija, viņa pateica, ka viņa ir vesela un viņai nekas nekaiš. Atgriezās depresija, viņa atkal meklēja palīdzību, bet turpināja brāķēt speciālistu pēc speciālista. Viņa sāka dzert zāles, uz savu galvu pārtrauca, sāka citas, pārtrauca arī tās. Visi terapeiti izrādījās neempātiski, nepieredzējuši, pārāk mīksti vai pārāk stulbi, tā pat kā visām zālēm bija neciešamas blakusparādības,
Es tikai ļoti nesen, jau ļoti pieaugušā vecumā, esmu iemācījusies uz savas Mammas dzīvi un stāstiem paraudzīties kritiski. Arī tagad, rakstot, es vēroju, cik lielu daļu šīs baltās lapas esmu atvēlējusi savai Mammai, un cik – sev.
Es skeptiski raugos uz atmiņu pārrakstīšanas konceptu, jo es domāju, ka mani veido viss, kas ar mani ir noticis, un es arī negribu sevi mānīt. Es vēl esmu ceļā uz to, lai šo pieredzi pārvērstu par savu superspēju. Tāpēc šo vēstuli es rakstu savai mazajai sirsniņai šodien.
***
Sirsņuk!
Tu esi pati savs cilvēks. Tu esi svarīga. Tavas intereses un sapņi ir nozīmīgi. Tas, ko Tu jūti, tas, ko Tev vajag, ir svarīgi! Mamma ir pieaugusi un gana gudra, lai pati varētu izdomāt, kā sev palīdzēt. Viņai ir jāmeklē risinājumi un jāprasa palīdzība speciālistiem. Viņai pašai ir jāgrib būt veselai. Tu neesi nākusi pasaulē, lai dzīvotu tikai Mammai. Mammas glābšana, un vecāku attiecību izlīdzināšana nav Tavs dzīves uzdevums.
Tu pati esi savs dzīves uzdevums! Tev ir jādara tas, ko Tu vēlies. Tu nedrīksti aizmirst to, kas Tev pašai patīk un sagādā prieku. Un Tu spēsi! Tu spēsi piepildīt savus sapņus, Tev nav jāatliek sava dzīve. Ja Tu visu šo enerģiju, ko ieguldi glābjot un rūpējoties par citiem, veltītu sev, Tu zinātu, cik daudz Tu patiesībā vari paveikt! Tu taču esi tik atjautīga, visām situācijām atrodi ne tikai vienu, bet vairākus risinājumus.
Tu drīksti vienkārši būt un tāda Tu esi laba un mīļa! Tu drīksti rotaļāties, dauzīties un kļūdīties, ejot savu ceļu! Tu esi vērtība pati par sevi! Tev nav tas vienmēr jācenšas pierādīt.
Tev nav jāupurējas savai ģimenei. Viņi visi nenomirs bez Tavas atbildīgās vadības. Varbūt, ka tas viņiem pašiem liks kļūt atbildīgākiem. Tev nav jāaizpilda mammas loma māsas un brāļa dzīvē. Es zinu, ka Tu viņus ļoti mīli un pārdzīvo par to, kā viņi izdzīvo ģimenes ellē, bet viņiem ir jāatrod pašiem savs ceļš. Tev viņi jāatlaiž, tas nenozīmēs, ka Tu viņus pārstāj mīlēt.
Tavas jūtas ir īstas. Mamma, un arī citi drīkst Tev neticēt, viņi drīkst nesaprast Tavas sāpes, izmisumu, dusmas, jo tas nemazina Tavu jūtu īstumu un patiesumu. Tikai Tu zini, kā ir būt Tev, un tas ir pietiekošs apliecinājums dzīves īstumam.
Mamma drīkst arī neārstēties, ja viņa to nevēlas. Un Tu drīksti izsāpēt šo zaudējumu! Mammai ir pašai savas nedziedinātās traumas, un tas nenozīmē, ka viņa Tevi nemīl, ja neārstējas. Arī Tētis ir pieaudzis, un arī viņam bija gan jāatbalsta sava sieva, gan jāuzņemas atbildība par saviem bērniem, un jāļauj viņiem būt vienkārši bērniem, jo viņš pats izvēlējās kļūt par tēvu un uzņemties šo atbildību.
Tu drīksti runāt! Tava pieredze ir īsta, tā ir Tava pieredze.
Tev nav vienmēr jābūt stiprai. Tas, ka Tu reizēm nevēlies būt stipra, nav nodevība pret Taviem mīļajiem, un par to nav jākaunas. Tu esi laba tā vai tā. Un tie, kas vēlēsies būt Tavi draugi, Tevi pieņems ar Tavu stāstu, un arī ar Taviem trūkumiem, jo neviens taču negrib draudzēties ar perfektiem cilvēkiem.
Tu neesi nokavējusi, Tev nav jāuztraucas un jājūtas vainīgai par to, ka Tu esi tik daudz laika iztērējusi dzīvojot nepareizi! Tu darīji labāko, ko spēji ar zināšanām, kas Tev bija! Tu to darīji no sirds. Un tā pat, kā Tu tiki pāri citām krīzēm, un ieguvi mieru, Tu atradīsi savu ceļu cauri šim un kļūsi vēl gudrāka un stiprāka!