Konflikti nevienam nepatīk. Tas ir normāli. Tie apdraud mūsu pašsajūtu, mūsu ikdienu, mūsu attiecības. Attiecības, kurās ir daudz konfliktu, ir haotiskas, neprognozējamas, nepatīkamas. Ja vien varētu nestrīdēties nemaz… Bet attiecības, kurās konfliktu nav, kurās nekad nerodas domstarpības, rodas risks pārakmeņoties jeb iestigt un neattīstīties.
Domstarpības kopumā ir noderīga parādība, tās norāda uz to, ka mūsos katrā notiek attīstība. Un attīstoties ik pa laikam būs jāveic iekšējā inventerizācija un jāsaprot, kā mana attīstība saskan ar otra cilvēka attīstību. Tāpēc domāt par problēmām nav nekas slikts, grūtās lietas var būt vērtīgs rādītājs progresam – katrā no mums vai mūsu attiecībās kopumā.
Kad mēs domājam par konfliktiem ar kādu cilvēku, svarīgi ir saprast, kam mums attiecības vispār vajadzīgas, kāda ir to funkcija mūsu dzīvē. Visdrīzāk jau, ja mums nevajadzētu šīs attiecības, mēs diez vai domātu, kā labāk konfliktos rīkoties. Pētījumi rāda, ka mēs attiecībās katrs apmierinām dažādas svarīgas vajadzības. Pēc pašnoteikšanās teorijas tās būtu sekojošas 3 vajadzības:
1) autonomija,
2) kompetence,
3) savienotība.
Tās veido to, ko varētu saukt par jēgpilnu dzīvi un šoreiz par tām runāsim savstarpējo attiecību kontekstā. Tātad, tad, kad kāda vai vairākas no šīm vajadzībām netiek pilnībā vai daļēji apmierinātas, tad rodas konflikti.
Vajadzība pēc autonomijas
Kad šī vajadzība ir apmierināta, tad
1) es jūtu psiholoģisku brīvību rīkoties autentiski,
2) jūtos kā es pats, ar savu identitāti
3) man ir savs gribasspēks,
4) daru lietas, jo es tās gribu darīt, nevis tāpēc, ka man ir ārējs spiediens tās darīt.
Savukārt, ja šī vajadzība ir neapmierināta, varu just, ka:
partneris mani kontrolē, neciena manu identitāti, attiecībās izjūtu spiedienu kaut kā uzvesties, mainīties un rīkoties tā, kā grib otrs. Mana autonomija ir ierobežota.
Kompetences vajadzība
Kad man ir apmierināta kompetences vajadzība, tad:
1) jūtos efektīvs,
2) jūtu, ka man padodas un esmu spējīgs sasniegt kādus savus mērķus,
3) spēju pildīt pienākumus veiksmīgi.
Savukārt neapmierināta šī vajadzība ir, kad partnerim ir neskaidras vai neadekvātas ekspektācijas un tas rada neveiksmes, šaubu izjūtas. Iespējams, mūs pazemo (kas tu stulbs, tizlene, tev jau nekas neizdodas), lai uzsvērtu, cik ļoti nekompetenti esam. Tad mūsu kompetence tiek devalvēta, nenovērtēta.
Savienotības vajadzība
Savienotības vajadzība ir apmierināta, kad:
1) abpusēji izjūtam stabilu saikni ar otru,
2) mēs jūtamies mīlēti, aprūpēti,
3) mēs rūpējamies un mums to ļauj.
4) jūtamies kā daļa no kaut kā lielāka.
Šī vajadzība ir neapmierināta, kad jūtam aukstumu, noraidījumu, distanci, spriedzi un vientulību.
Kā vajadzības saistītas ar konfliktiem?
Bieži vien, kad cilvēki nespēj risināt problēmas, sacepas un it kā vienkāršas domstarpības pāraug sāpīgos konfliktos, tad parasti kāda no viņu vajadzībām nav apmierināta. Ja tavs partneris, tuvinieks jūtas nenovērtēts, viņu pašvērtējums ir cietis, tad ir vērts padomāt par savām attiecībām plašāk, ārpus šī konflikta.
Jo vairāk mūsu attiecībās ir to lietu, kas raksturo neapmierinātas vajadzības (pazemojumi, kontrole, noraidījums), jo biežāk attiecībās ir konflikti, kurus grūti risināt, un jo neapmierinātāki ar attiecībām abi esam. (La Guardia and Patrick, 2008) Tas nenozīmē, ka mēs varēsim visas otra vajadzības apmierināt, bet kopumā jābūt drošai sajūtai par visām trim šīm jomām.
Cilvēkiem ir tendence palikt attiecībās. Mūsos ir ilūzija par attiecību progresu – ja jau esam gadu kopā, tad attiecības ir nopietnākas, nekā pirmajā mēnesī. Ja esam piecus gadus kopā, tad attiecības stabilākas, nekā pirmajā gadā. Realitātē var būt ļoti dažādi un attiecību ilgums nebūt negarantē, ka attiecības virzās turp, kur tām tavuprāt jāvirzās. Dažreiz mēs ignorējam brīdinājuma signālus, ka mums ir vērtību vai ilgtermiņa mērķu nesakritība, jo mēs ceram, ka kaut kas mainīsies – varbūt mēs paši, bet visdrīzāk tas otrs. Ja bieži domā, ka “nav jau tik traki, mēs tiekam galā” vai, ka “visiem jau ir grūti attiecībās”, vērts, pirmkārt, padomāt par savu mentālo veselību, jo nomāktība, depresija var likt visu redzēt kā pelēkā miglā, no kuras nevar tikt ārā. Otrkārt, vērts atklāti aprunāties ar kādu atbalstošu cilvēku – draugu, draudzeni, psihoterapeitu, kas var palīdzēt tev ieraudzīt sevi un sava attiecības nedaudz no malas, vai tas, ko uzskati par normālu, bet nedaudz skumju, nav sarkano, brīdinājuma karogu pilns, ka esi iesprūdis vietā, kur tev nav jābūt.
Lasīt tālāk – 4 iemesli emocionāliem strīdiem.