Vai tu zini, ka esi laipnības un līdzjūtības vērts?
Mēs visi kļūdāmies, pārsteidzamies, nepārdomāti kaut ko pasakām. Tas nenozīmē, ka esam nolemti.
Līdzjūtību pret sevi raksturo spēja neidentificēties ar savu neveiksmi. Mēs katrs varam mainīties. Taču to ir grūti darīt, ja par sevi domājam naidpilni, noraidoši, dusmīgi, ja sevi kauninām vai atkal un atkal vainojam. Būt līdzjūtīgam pret sevi nenozīmē neuzņemties atbildību vai nemēģināt augt. Tas nozīmē, ka tad, kad izgāžam glāzi ūdens vai nokavējam tikšanos, mēs sevi rupji nenolamājam un visu dienu neturpinām domāt par sevi kā pilnīgāko lūzeri, kurš pat vienkāršas lietas nevar kārtīgi izdarīt.
Vai kādam draugam mēs ik pēc 10min atgādinātu: “Klau, atceries, cik tev stulbi sanāca nokavēt? Tāds kauns. Ko visi padomāja…Nekad vairs nekavē!”
Mēs paši varam mēģināt būt sev labākie draugi – stulbi, ka sanāca nokavēt, ir svarīgi par neērtībām citiem atvainoties un turpmāk plānot citādāk. Tomēr kļūdīties ir tik cilvēcīgi un normāli. Tu esi sev draugs arī tad, ja kļūdies.
Tālākai lasīšanai par šo tēmu būs noderīgs raksts “Iekšējais kritiķis”.