Pie psihologa – ko sagaidīt, kā izvēlēties un kad aiziet

Atbilde ir atkarīga no mērķiem. Ja mērķis ir atrisināt kādu konkrētu grūtību – piemēram, fobiju, panikas lēkmes vai krīzi – var pietikt ar 6–12 reizēm. Ja grūtības ir noturīgākas, sasniegušas psihiatriskās diagnozes līmeni vai ir ieilguši uzvedības paterni, tad runa ir par ilgtermiņa sadarbību.

Biežākās tēmas ir trauksme, nomāktība un attiecību grūtības. Interesanti, ka tas, ar ko cilvēks atnāk sākumā, ne vienmēr izrādās īstā lieta, ko viņš grib risināt – bieži vien tas atklājas procesā.

Pirmajā reizē notiek iepazīšanās. Psihologs pastāsta par to, kā viņš strādā un kādas ir šo attiecību robežas – tās nav draugu attiecības, bet gan profesionālas: klients vislabāk zina savu dzīvi, bet speciālists – psiholoģijas zinātni. Tiek noskaidrots, vai ir bijusi iepriekšēja pieredze ar psihologu, un tad ķeras pie tā, kas atvedis klientu.

Tuvinieki nodrošina sociālo atbalstu – dalās savā perspektīvā, iesaka, uzmundrina. Psihologa funkcija ir klīniskā intervence: viņš ietur neitrālu pozīciju un spēj no malas pamanīt domāšanas kļūdas un uzvedības paternus. Tā nav tuvinieku funkcija – un tas nav trūkums. Tās vienkārši ir dažādas lomas.

Pētījumi apliecina, ka svarīgākais nav metode, bet gan kontakts ar speciālistu – vai tev ar viņu ir “saķere”. Metodes ir dažādas, piemēram, kognitīvi bihevioriālā terapija koncentrējas uz šeit un tagad – domām, emocijām un uzvedību tagadnē. Psihodinamiskā terapija vairāk meklē cēloņus pagātnē. Nav “nepareizas” izvēles – svarīgākais ir atrast sev piemērotu speciālistu.

Jā, un tas ir psihologa pienākums – godīgi to atzīt. Ja metodes, ko psihologs pielieto, nestrādā konkrētajam cilvēkam, bet ir citi speciālisti, kas var palīdzēt, tad uz to ir jānorāda. Tas ir profesionālas atbildības jautājums.

Pētījumi liecina, ka trīs sesijas ir gana, lai novērtētu kontaktu. Pēc pirmās reizes ne vienmēr var pateikt. Ja kaut kas neklikšķ – par to var un vajag runāt ar pašu speciālistu. Kā viņš uz to reaģē, tas arī ir rādītājs.

Robeža nav skaidra. Psihoterapija ir konkrētas metodes ievirzes pielietošana – KBT, shēmaterapija, psihoanalīze u.c. Klients var meklēt gan ārstu ar papildu terapijas izglītību, gan psihologu, kurš konsultē un var izmantot terapijas elementus. Mulsums par šo ir pilnīgi vietā – tā atšķirība patiešām nav viegli definējama.

Nē. Psihologiem izpratne par to, kas ir “normāli”, ir daudz plašāka nekā vidusmēra cilvēkam. Neko, ar ko klients atnāk, nevar uzskatīt par šokējošu vai ārkārtēju.

Jā – nosacīti. Tie ir cilvēki, kuri nav gatavi neko mainīt: ne domāšanas paternus, ne rīcību. Terapija prasa darbu no klienta puses. Bez tās vēlmes process nav efektīvs. Izņēmums: depresija, kurā inerce ir simptoms, nevis nevēlēšanās.

Nevienu nevar piespiest mainīties pret viņa gribu – pat ja viņš piekrīt iet, iekšēja motivācija ir obligāts nosacījums efektivitātei. Attiecības ir kā deja: ja tu maini savus soļus, partnerim arī ir jāmainās – grib vai negrib. Tāpēc ieteikums ir meklēt atbalstu pašam.

Jā – bet ne tādā veidā, kā parasti domā. “Sabojāts” tiek vecais mehānisms. Ja cilvēks agrāk bija pakļāvīgs un pēc terapijas sāk stādīt robežas – no malas tas var izskatīties kā “sabojāšanās”. No paša cilvēka perspektīvas tas ir veselīgāka ceļa sākums. Sākotnēji var būt diskomforts – vecie aizsargmehānismi atkrīt, bet jaunie vēl nav iegājušies.

Sesijas ir dažādas. Ir smagākas, kur pieskaras grūtām lietām – tās prasa drosmi. Bet ir arī vieglākas, problēmu risināšanas virzienā ejošas sesijas, kas var iedvesmot un pacelt. Terapiju var uztvert kā spiediena katla vārsta atvēršanu – nevis visu laiku dzīvo ar spiedienu sevī, bet to palaižu 50 minūtes nedēļā. Pārējo laiku ir vieglāk.

Labs rezultāts katram atšķiras. Viens būtisks rādītājs ir psiholoģiskā elastība – spēja virzīties tālāk, neskatoties uz grūtībām; sapratne, ka skumjas vai grūtums mani neparalizē. Otrs – sajūta, ka esmu pie stūres savā dzīvē: nevis dzīve notiek ar mani, bet es redzu savas izvēles un rīkojos veidos, kas man palīdz.

Jo tas, ko mēs redzam no malas kā “problēmu”, ne vienmēr ir tas, ko pats cilvēks uzskata par savu galveno grūtību. Iespējams, viņš sesijās runā par kaut ko citu, kas viņam pašlaik ir aktuālāk. Psihologs strādā tikai ar to, ko klients atnes – viņš nav burvis, kas redz visu.

Speciālists daudz stāsta par sevi un savu dzīvi (normai: vismaz 90% laika par klientu). Dod tiešus padomus (“tev vajadzētu šķirties”). Regulāri kavē vai ignorē profesionālās robežas. Klients jūtas vērtēts vai tiesāts. Sajūta, ka netiek sadzirdēts – speciālists reaģē uz “nepareizajām” lietām. Šajās situācijās vispirms var runāt ar speciālistu pašu. Ja tas nepalīdz – ir tiesības aiziet bez paskaidrojumiem.

Nē – tā nav norma. Psihologi trenējas būt par “emociju konteineriem”: klients var dusmoties, kļūdīties, neizpildīt mājasdarbus, rīkoties haotiski – un psihologs to neņem personīgi. Speciālisti uztver cilvēkus ar visām viņu nepilnībām ar cieņu un bez nosodījuma.

Ir vairāki varianti. Pārformulēt: “Tas ir mans smadzeņu treniņš, lai labāk tiktu ar situācijām galā.” Asertīvi: “Šis lēmums ir pieņemts. Varam runāt par kaut ko citu.” Empātiski: “Šis palīdzēs arī mūsu attiecībām – ja man ir vieglāk, mums abiem būs vieglāk.” Pieaugušam cilvēkam nav obligāti jāsaņem atļauja no kāda šim solim.

Nē – tas ir privāts process un nevienam nav parādā paskaidrojums par to, ko dari. Tomēr, ja ir stipra sajūta, ka tas ir liels noslēpums – ir vērts padomāt, kāpēc. Terapijā nenotiek nekas morāli nepareizs.

Nav nekāda “ideālā klienta profila”, kas jāsasniedz. Jebkurš cilvēks – tāds, kāds viņš ir – ir pilnīgi gatavs. Terapiju nevar “uzvarēt”. Ja cilvēks atnāk pārāk “sagatavojies” un sāk runāt “pareizās lietas”, bieži vien nāk ārā mazāk patiesas lietas. Atklātība un patiesums ir vienīgā sagatavošanās, kas ir vajadzīga.