Jo meklē izsmalcinātus skaidrojumus un risinājumus situācijās, kad tas nav vajadzīgs.
Kad kaut kas rada ļoti spēcīgas negatīvas emocijas, noderīgāk sākt ar domu: “Kas ir garlaicīgākais skaidrojums šai situācijai?”
Smadzenes, kas pieradušas plaši un dziļi analizēt, prognozēt un plānot, to dara automātiski. Tad mums jānospiež bremze un “manuāli” jāatgriežas sākumpunktā.
Vai es esmu dusmīgs, jo partneris uz mani jocīgi paskatījās (un vispār jau ilgi dara to un šito, un vēl viņa mamma zvanīja, tāpēc…), vai arī es vēl šodien neesmu ēdis? Neesmu sportojis? Esmu neizgulējies? Jūtos apslimis?
Tie ir briesmīgi garlaicīgi iemesli. Daudz aizraujošāk fantazēt par to, kā partnera traumatiskā bērnība viņu ietekmē.
Lielās domas un skaidrojumi nav obligāti nepareizi. Ļoti iespējams tur pa vidu ir trāpīgi novērojumi. Taču tur viegli iesprūst un tad sāk likties, ka tā kā problēmas tik milzīgas, tad arī risinājumiem tādiem jābūt.
Sāc ar mazo un garlaicīgo.
Apstāties un aizbraukt uz trenažieru zāli būs daudz veselīgāk nekā strīdu ar partneri bezgalīgi turpināt, jo tev galvā ir vesela teorija vai koncepts par to, kas te nav kārtībā (un, skaidra lieta, tas, kas nav kārtībā ir otrs cilvēks). Konflikti skaitās nepatīkami, bet, ja nākam no vides, kur to bija daudz, tie patiesībā mums liek justies normālāk, nekā mierīgs vakars mājās, kas tieši rada trauksmi. Vari nezināt, kur likties, kas tev tagad jādara, kad nav spriedzes. Tad tavas gudrās, spējīgās smadzenes ar atvieglotu nopūtu iekrīt pazīstamajā paternā, jo konflikts tev ir patīkams (jā, jā, arī tad, ja esi patiesi dusmīgs un skumjš), jo tu zini ko ar to darīt.
Smadzenes labi parāda, ka kaut kas nav kārtībā, bet skaidrojumi par to, kas tieši nav kārtībā nav tik uzticami. Tāpēc sāc ar garlaicīgāko skaidrojumu, nevis to, kas tevī rada taisnīgu dusmu sajūtu – varbūt var dziļi iztikt.
“Klau, es tagad nevaru par to skaidri padomāt. Es aiziešu paskriet, paēdīšu un tad izrunājam, labi?”