Mēs visi kādreiz kļūdāmies. Tik pašsaprotama doma, vai ne? Bieži dzirdam, kā vajag no kļūdām mācīties, atvainoties citiem, piedot sev un dzīvot uz priekšu. Ļoti labi un pareizi. Taču ir reizes, kad piedot sev nekādi neizdodas. Vaina turpina ar mums dzīvot. Ja arī tu esi ko tādu piedzīvojis, tad zini, ka neesi viens šajā sajūtā. Nesen veikts pētījums skaidro, kāpēc daļa cilvēku gadiem nespēj sev piedot, kamēr citi piedzīvo ko līdzīgu un atrod veidu, kā no tā virzīties uz priekšu.
Kāpēc sev piedot ir tik grūti?
Pētījuma autori raksta, ka spēja sev piedot balstās divu pamatvajadzību līdzsvarā. Viena no tām ir aģentūras sajūta, jeb sajūta, ka es spēju kontrolēt un ietekmēt savu dzīvi. Otra ir mana morālā identitāte jeb vajadzība sevi redzēt kā labu cilvēku. Ja kāda no šīm vajadzībām netiek apmierināta vai tajās ir liela asimetrija, tad ir viegli piedzīvot vainu un kaunu, kā arī grūti no tā tikt ārā.
Piemēram, lai saglabātu sajūtu par savu augsto morāli, cilvēks var izvairīties no atbildības uzņemšanās. Taču tādējādi zaudē kontroli pār situāciju. Vai arī otrādi – nekritiski uzņemoties visu atbildību, kauna un nosodījuma sajūta var būt pārņemoša, ka cilvēku paralizē. Dzīvojot ar šādu iekšējos spriedzi ir sarežģīti virzīties uz priekšu. Tas kavē iespēju justies labāk, sev piedot.
Kā cilvēki runā par to, ka sev nepiedod?
Pētījumā piedalījās 80 dažādi cilvēki no ASV, kurus lūdza aprakstīt kādu notikumu, kur viņi bija vai nebija spējuši sev piedot. Notikumu tēmas bija dažādas, sākot ar nodevībām un personiskiem zaudējumiem, līdz situācijām, kur bija nodarīts pāri citiem. Iezīmējās atšķirības tajā, kā cilvēki, kuri varējuši sev piedot un tiem, kuri nav varējuši sev piedot, apraksta notikumus.
Cilvēki, kuri nespēj sev piedot, biežāk aprakstīja notikumu tā, it kā tas nebūtu beidzies. Viņi jutās iestrēguši pagātnē un nespējīgi virzīties uz priekšu. Notikums joprojām bija spilgts un emocionāli smags. Tāds, par kuru joprojām vajag atkal un atkal domāt.
Savukārt cilvēki, kuri spēja sev piedot, orientējās uz nākotni, atstājot notikumu pagātnē. Viņi nožēloja un atzina savu vainu, bet pagātnes perspektīvā. Tādējādi notikumam neļaujot pilnībā definēt viņu šī brīža identitāti. Tātad, lai kas atgadījās, lai cik ļoti es nočakarēju, tas neesmu viss es.
Lai piedotu sev, godīgi jāuzņemas atbildība
Būtiska atšķirība iezīmējās tajā, kā šīs abas cilvēku grupas attiecās pret atbildības uzņemšanos. Cilvēki, kuri nekādi nespēja sev piedot, bieži mētājās starp sevis vainošanu, jušanos absolūti atbildīgam par notikušo un tomēr mēģinājumiem savu vainu noliegt. Tātad ir daudz sarežģītu jūtu, kur grūti pašam pieņemt, ka es ko tādu izdarīju. Gribas ar to vēl cīnīties, lai kāds cits būtu vainīgs, lai man tā nevajadzētu justies. Šis iekšējais konflikts īpaši spilgti parādījās situācijās, kur bijis jārūpējas par citiem – vecākiem, kuri jūt nožēlu par to, kā izturējušies pret saviem bērniem vai, ja gadījies netīšs kaitējums kādam tuvam cilvēkam.
Tie, kuri sev spēj piedod, pieņem gan to, ka ir atbildīgi par notikumu, gan arī ir mierā ar savu cilvēcīgumu. Šī raksta sākumā minētā aksioma, ka “visi kļūdās” ir kaut kas, ko viņi ir spējuši integrēt. Tas nozīmē, ka viņi nenoliedz notikušo, taču arī neidentificējas tikai ar savu kļūdu. Piedot sev šādā kontekstā nenozīmē kaut kādu absolūtu grēku atlaišanu, kur tagad viss, par to vairs drīkstu nedomāt. Tas nozīmē godīgi atzīt notikušo, savu lomu tajā un saprast, ko varu nākotnē mainīt.
Kā sev piedot
Šeit īpaši izceļas dažādās emocionālās pārstrādes stratēģijas. Tie, kuri nespēja sev piedot, bieži izmantoja izvairīšanos, kā domu apspiešanu, uzmanības novēršanu, centienus aizmirst. Tas īslaicīgi atviegloja sāpes, bet ilgtermiņā paildzināja ciešanas.
Pretēji tam, cilvēki, kuri bija spējuši sev piedot, izgāja cauri sāpīgam, bet jēgpilnam procesam. Viņi ļāva sev izjust vainu, runāja ar citiem, meklēja iemeslu, kāpēc kļūda gadījusies un dažkārt izmantoja šo pieredzi, lai stiprinātu savas vērtības un kļūtu par labāku vecāku, draugu vai cilvēku.
Ko no tā varam mācīties?
Lai arī piedošana sev var būt ļoti izaicinoša, tā ir iespējama. Tā nav par aizmiršanu vai pēc iespējas ātrāku sevis attaisnošanu, bet gan par līdzsvara atrašanu starp adekvātu atbildības uzņemšanos un līdzjūtību pret sevi, kur es ļauju sev mācīties, mainīties un dzīvot uz priekšu.
Šis pētījums parāda, ka piedošana sev nav tikai lēmums, bet process, kas ietver identitāti, vērtības un emocionālo izturību, kas prasa godīgumu, spēju saskarties ar diskomfortu un gatavību pārdomāt savu paštēlu (kas es esmu, ja šī ir viena no manām daļām?).
Ja jūti, ka nespēj sev piedot, tas nenozīmē, ka esi sliktāks, vai vājāks par tiem, kas spēj. Iespējams, tev vēl vajadzīgs laiks un iekšējais darbs. Atceries arī, ka noderīgs būs speciālista atbalsts, ar kuru kopā varēsi atrast ceļu cauri grūtajam un doties uz priekšu.
Avots
Woodyatt, L., de Vel-Palumbo, M., Barron, A., Harous, C., Wenzel, M., & de Silva, S. (2025). What makes self-forgiveness so difficult (for some)? Understanding the lived experience of those stuck in self-condemnation. Self and Identity, 24(6), 628–647. https://doi.org/10.1080/15298868.2025.2513878