Perfekcionisti bieži dzīvo ar pārliecību, ka sabiedrība no viņiem sagaida augstu sniegumu. Sociālais perfekcionisms ir pārmērīga vēlme uzvesties un izskatīties ideāli, pilnīgi pareizi. Tas bieži saistīts ar dažādām mentālās veselības problēmām, kā depresiju, trauksmi vai zemu pašvērtējumu.
Mēdzam dažkārt par perfekcionismu domāt kā par (varbūt kaitinošu, bet tomēr) pozitīvu iezīmi – tas virza mūs uz panākumiem un liek izdarīt labāk par citiem. Sociālais perfekcionisms atšķiras ar to, ka fokuss galvenokārt ir uz to, lai citi mūs pieņem un augstu vērtē, neskatoties uz to, kas ir mūsu vērtības, kā par notiekošo jūtamies utt. Tātad dzīvojam ar sajūtu, ka sabiedrība mūs nemitīgi vērtē, dara to nelaipni un, ja kļūdīsimies, tam būs katastrofālas sekas. Mēs tad arī sagaidām daudz apliecinājumu no citiem, ka darām vislabāk. Varam dusmoties par to, ka citi neizturas ar pietiekamu atzinību, vai cieņu, jo taču tik ļoti cenšamies. Tas savukārt rada problēmas gan darba kontekstā, gan attiecībās ar tuviniekiem.
Kā rodas sociālais perfekcionisms
Kā lielākā daļa mentālās veselības problēmu, sociālais perfekcionisms visbiežāk attīstās attiecībās, īpaši – bērnības pieredžu rezultātā. Bērni, kuri aug ģimenē ar ļoti augstiem savstarpējiem standartiem un kritisku vidi, biežāk vēlāk dzīvē saskaras ar sociālo perfekcionismu. Bērnībā ir ļoti grūti vai dažkārt pat neiespējami atbilst kritisku pieaugušo standartiem, kas rada bezspēcības un bezvērtības sajūtu. Turklāt iespējams, ka vecāki nekritizēja tieši bērnu, bet bija kritiski pret visu citu kopumā. Tad reaģējot uz šo pieredzi varam tālāko dzīvi mēģināt nekad nebūt kritikas saņēmēja lomā. Tas rada trauksmi un liek mums pievērst lielu uzmanību sociālajām normām, citu cilvēku gaidām, dažādiem ārējiem atskaites punktiem, tā mēģinot pēc iespējas mazināt iespēju, ka atkal varam piedzīvot bezspēcību, nevērtīgumu.
Kā tas ietekmē ikdienas dzīvi
Ja liela daļa mūsu pašvērtējuma saistīta ar citu vērtējumu, vai vismaz – kā mēs domājam, ka citi mūs vērtē, tad pašvērtējums var būt nestabils. Tad jebkāds ārējs negatīvs vērtējums var mums likt justies niecīgiem, piedzīvot kaunu, skumjas vai dusmas. Pozitīvs vērtējums liks justies labi, pārliecinātam par sevi, taču tam, iespējams, var fonā tāpat būt uztraukums un bailes, jo tas, kurš šo pozitīvo vērtējumu mums devis, var to arī atņemt. Ja nu liksim viņiem vilties, ja nu ieraudzīs mūsu neperfektās daļas. Varam dzīvot ar sajūtu, ka esam visus veiksmīgi apmānījuši, tāpēc viņi mūs augstu vērtē, bet īstenībā taču ir citādi.
Sociālie mediji var pastiprināt sociālā perfekcionisma radīto trauksmi vai nomāktību, jo sniedz vēl vienu jomu, kurā jāveido ideāls priekšstats par sevi. Tad varam tērēt daudz laika, lai radītu labāko iespējamo saturu, kas rada vispareizāko priekštatu un arī citiem patiks. Noskaņojums kļūst atkarīgs no tā, cik daudzi cilvēki redzējuši un pozitīvi novērtējuši tavus ierakstus vai attēlus. Kā anša dziesmā F5 F1 ”ekrāna izgaismota seja skaita īkšķus, – uz augšu, uz leju,- skaita viens-divi-trīs, no šī brīža atkarīga visa mana dzīve”. Esam pārņemti ar ārēju vērtējumu.
Sociālais perfekcionisms prasa tik daudz resursu, ka mēdz būt svarīgs izdegšanas faktors, jo neļauj ne uz mirkli atslābt, lai tikai nepieļautu kādu kļūdu. Beigu beigās var novest pie tā, ka izolējamies – ja mūs neviens nesatiek, tad mums nav visu laiku jāuztraucas par to, kādu iespaidu radām. Taču tā sabotējam paši savu dzīvi. Negūstam sasniegumus, kurus varētu, kā arī kavējam patīkamu attiecību veidošanos ar citiem cilvēkiem.
Kā cīnīties ar sociālo perfekcionismu
- Strādāt pie pašvērtējuma un sevis pieņemšanas. Jāmācās atrast veidi, kā savu pašvērtējumu nodalīt no ārējās vides viļņošanās. Arī tad, ja tu pieļauj kļūdu, vai kāds cits ir dusmīgs, tas nenozīmē, ka tu viss esi nevērtīgs un slikts. Var būt palīdzoši rakstīt dienasgrāmatu par saviem sasniegumiem un kļūdām. Par notikušo mierīgi reflektējot un iemācoties sevi gan paslavēt, gan ļaut sev kļūdīties un izdomāt, kā kļūdas labot, gan sev piedot. Lasi šeit par pašvalidāciju, kas varētu noderēt šajā procesā.
- Ja tavu sociālo perfekcionismu uztur sociālo mediju lietošana, tad vērts apsvērt to, kā tur būt pēc iespējas mazāk. Vērts arī sev atgādināt, ka tā ir visu citu fasāde, arī viņi tur performē savu labāko dzīvi. Pārskati, kādiem cilvēkiem un saturam tu seko – vai tas ir īsts, dzīvs, ar kļūdām, vai arī ar lielu uzsvaru uz ideālu eksistenci. Vai tur ir cilvēki ar reālu ādu, nevis filtriem, ar no rīta aizpampušām sejām kā mums visiem, vai tu seko kādam, kas ir par tevi vecāks un tevi iedvesmo? Līdzīgi arī ar īstiem cilvēkiem tavā dzīvē – veido attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri mēģina būt laipni pret sevi un citiem, nevis iet cauri dzīvei kritizējot.
- Pieļauj kļūdas un paskaties, kas notiek. Ja nu tomēr trīs minūtes nokavēji un nevis paniski, atkārtoti atvainojies, bet vienkārši ienāc telpā un apsēdies? Kas īstenībā notika? Vai tavas fantāzijas par to, cik katastrofiski tas būs piepildījās? Pat, ja jā – vai tu to izturēji, izdzīvoji? Šo gan vislabāk darīt kopā ar psihologu, lai saprastu, cik gatavs esi sevi nedaudz izaicināt un tā sadrupināt sociālā perfekcionisma radīto spriedzi.