Kad vārdi pazūd… dzīve pēc tuvinieku pašnāvības
Kad kāds sev tuvo zaudē pašnāvības dēļ, pasaule kļūst par klusuma un sāpju telpu, kurā jautājumi atbalsojas bezgalīgi.
“Vai es būtu varējis/-usi kaut ko mainīt? Kā tas varēja notikt?”
Šie jautājumi mutuļo. Tie kļūst par fonu ikdienai, par iekšējo troksni, kas seko katram solim.
Pastāv vainas izjūta — ideja, ka, iespējams, varēja kaut ko mainīt, ka kaut kas palika nepamanīts. Bet šī vaina bieži ir ilūzija. Tā ir mūsu prāta veids, kā tikt galā ar neizskaidrojamu traģēdiju. Dusmas, apjukums, kauns — visas šīs emocijas ir dabiska daļa no zaudējuma.
Terapijā atveseļošanās sākas ar spēju par to runāt. Nevis noslēgties, bet dalīties — jo klusums tikai padziļina iekšējo vientulību. Atveseļošanās ceļš sākas ar — izteikt to, kas sāp.
Kad kāds sev tuvo zaudē pašnāvības dēļ, pasaule ne tikai sabrūk — tā pārvēršas par neizskaidrojamu labirintu, kurā katrs solis šķiet svešs un smags. Tā ir vieta, kur atbildes izšķīst gaisā, un paliek tikai nepabeigti teikumi un klusums. Šis klusums nav mierīgs. Tas ir piepildīts ar neizteiktām domām, noslēptām asarām un jautājumiem, uz kuriem nav vienkāršu atbilžu.
Kā tas varēja notikt?
Vai es būtu varējis kaut ko mainīt?
Šie jautājumi atbalsojas prātā bezgalīgi līdz kļūst par ikdienas fona troksni.
Šāda reakcija sakņojas dziļā vainas izjūtā un fantāzijās par visvarenību — ticībā, ka viss būtu bijis citādi, ja cilvēks būtu kaut ko pamanījis.
Parādās arī dusmas:
Kāpēc viņš/viņa to izdarīja?
Kāpēc nepastāstīja, neļāva ieraudzīt sāpes?
Dusmas nereti pavada apjukums, jo tās ir pretrunīgas ar mīlestību pret aizgājušo.
Jūtas pret nozīmīgiem cilvēkiem bieži vien ir pretrunīgas — mēs mīlam un reizēm arī dusmojamies. Pēc pašnāvības šī ambivalence pastiprinās, jo aizgājējs nav sasniedzams, un dusmas paliek neizteiktas
Bieži klātesošs ir arī kauns
Ko par to domās citi?
Vai tas bija manas ģimenes vājums?
Kauns saistīts ar “es ideāla” un reālās situācijas pretrunām. Kad realitāte sāpīgi saduras ar to, kā būtu “jābūt”, rodas dziļa vainas un kauna izjūta, kas var novest pie izolācijas.
Daudzi izvēlas nerunāt par notikušo, baidoties no nosodījuma vai pārmetumiem. Klusēšana tikai padziļina sāpes. Neizteiktās emocijas uzkrājas un transformējas hroniskā emocionālā distancē.
Pašnāvība var atstāt ne tikai zaudējuma sajūtu, bet arī pamešanas sajūtu. Tiek zaudēta arī emocionālā saikne. Pamešanas izjūta var būt tik dziļa, ka var pamodināt bērnības traumas un agrīnos zaudējumus.
Atveseļošanās sākas ar spēju izteikt neizteikto. Runāt un just sāpes, izteikt vainas un dusmas izjūtas. Būt sadzirdētam, nevis nosodītam. Terapija palīdz nevis aizmirst, bet saprast un pieņemt, ka atbildes var palikt neskaidras, bet tas neizslēdz iespēju dzīvot tālāk. Klusums, kurā nav iespējas izteikt emocijas, tikai pastiprina iekšējo vientulību
Raksta autore ir klīniskā psiholoģe Elīna Orlovska. Seko viņai Instagram vai uzzini vairāk Elīnas mājaslapā.