Iespējams, mūs bērnībā pastāvīgi emocionāli atstāja novārtā un paši grūtībās nesaņēmām pietiekami siltas rūpes. Tad varam neprast atbalstīt citus.
Pirmkārt, var būt kaitinoši, ka citi jau nav tikuši ar problēmām galā paši (jo tu taču tiec – jā, tas ir skumji, vientuļi, tiek darīts pāri spēkiem, – bet tu nevienam neko neprasi un tiec galā pats).
Otrkārt, varam burtiski nezināt, ko teikt, lai neizklausītos muļķīgi.
Iespējams, baidoties no klusuma un negribot runāt par jūtām, uzreiz metamies salīdzināt tuvinieka situāciju ar sliktākām, varbūt piedāvājam risinājumus utt.
Tā kā tev atbalstoši vārdi nav sniegti, iemācīti, tad ir tikai saprotami, ka viss sakāmais liksies muļķīgs, jo būs neierasts.
Varbūt palīdzēs sekojoša doma:
Tev otrs nav no visām grūtībām jāizglābj. Tas nemaz nav iespējams.
Kad to zinām, varam vienkārši mēģināt būt ar otru cilvēku viņa jūtās, domās.
Saki: “Eh, tas izklausās tiešām grūti” vai “Man žēl, nezinu pat, ko pateikt. Droši pastāsti vairāk!” Atbalsts, pirmkārt, ir būt blakus.
Varbūt kādā brīdī sarunā tiešām nonāksiet līdz praktiskai palīdzībai, kur tu vari pielikt roku, bet būtiskākais jau būs noticis – otrs nebūs atstāts viens grūtā brīdī, jo tu viņu uzklausīji.