Būtībā disociatīva pieredze ir bijusi mums katram – ikdienas disociācija var tikt aprakstīta ar atsvešinātības izjūtu. Tā var izpausties kā aizsapņošanās, kā iegrimšana kādā aktivitātē: grāmatā, seriālā. Var arī parādīties, automātiski braucot zināmā maršrutā ar auto. Tādas atsvešinātības izjūtas var būt pavisam vienkārši saistītas ar nogurumu un tas laiku pa laikam ir pavisam normāli.
Atslēdz, kad ir par daudz
Tomēr disociācija var parādīties kā aizsargreakcija gadījumos, kad visa ir par daudz. Psihe pašreizējo sitāciju nevar panest, tāpēc cenšas mūs izglābt atslēdzot no iespējas just. Disociācija ir bieži sastopama adaptācijas stratēģija traumatisku notikumu laikā un vēlāk, kad par notikušo runājam. Disociācija nāk talkā un ļauj distancēties, atslēgties no notikušā, lai to varētu tolerēt. Tas var izpausties kā sajūta, ka esmu atrauts no sava ķermeņa, jūtām, domām:
”Es neesmu te, nedzirdu, īsti nesekoju līdzi”,
”Pasaule kļūst sveša, tāla, jūtos kā sapnī”,
”Lidoju virs ķermeņa”,
”Es neesmu es pats”.
Disociācijas simptomus var iedalīt divās kategorijās:
1) derealizācija – kas ir sajūta, ka ārējā pasaule nav reāla, tā ir mainījusies, cilvēki un priekšmeti vairs neliekas īsti.
2) depresonalizācija – kas izpaužas kā atrautība no sevis paša, it kā es redzētu sevi no malas, nebūtu es pats, it kā esmu aiz stikla sienas vai šķidrauta, plīvura.
Klīniskais psihologs, pētnieks Pauls Dells (2009) apgalvo, ka spontāna, ar izdzīvošanu saistīta disociācija ir normāla evolūcijas gaitā izveidojusies sugai specifiska reakcija; šī disociācija ir automātiska un refleksīva, tā ir daļa no īslaicīgas normālas bioloģiskas reakcijas uz briesmām un beidzas, kad briesmas ir beigušās.
Kā disociāciju var novērot sarunā
Uz disociāciju norāda fragmentēts stāstījums, apjukuma pazīmes, varbūt cilvēkam jūk notikumu secība, nav pilnīgas pārliecības par notikumu gaitu, grūtības atsaukt notikušo atmiņā, notiek pārlekšana uz citām tēmām. Tā pavisam vienkārši aprakstot, varam novērot, ka cilvēks no sarunas ”pazūd”.
Ja tā notiek terapijas laikā, speciālists parasti ar rūpēm norāda uz novēroto un kopā ar klientu iespēju robežās izpēta, uz ko šī spēcīgā aizsargreakcija pašlaik radusies. Vienkārši pamanīt, ka tā notiek, jau ir ļoti būtiski.
Disociēju bērnībā un tagad neatceros?
Uz disociācijas klātbūtni pagātnē var norādīt arī pārmēru vispārīgi stāsti par savu pagātni, tādi stāsti, kuros trūkst nianšu. Varbūt cilvēks saka ‘’man bija normāla bērnība’’ un viņam patiesi ir grūti vēl ko vairāk pateikt, atsaukt atmiņā. Tādā veidā psihe sevi sargā no sāpīgā.
Sekas
Disociācija traucē apzināties sevi, savu identitāti kā vienotu veselumu ar jūtām, maņām, domām, garastāvokli un sekojoši traucē veidot saskaņotu, plūstošu dzīves naratīvu. Tāpat var būt grūtības mācīties no savām pieredzēm.
Nekur jau nav teikts, ka jāatceras katra minūte no kāda traumatiska notikuma – ne velti psihei ir savi aizsardzības mehānismi – tie tur ir, lai mūs pasargātu. Vienlaikus ir svarīgi apzināties, ka smagu notikumu apspiešana ir konstants darbs. Tas var radīt traucējošus simptomus, kas mazina dzīves kvalitāti un bojā attiecības, jo nespējam tajās būt klātesoši. Iespējams, ir grūti klausīties citos cilvēkos, spontāni reaģēt, esam it kā atstatus no citiem.
Ekstrēma disociācija
Disociācijai ir arī smagāka izpausme, kas raksturojama ar vēl citu jēdzienu-sašķeltību. Tās rezultātā cilvēkam zūd kontrole pār savu uzvedību un iekšējiem procesiem. Var būt sajūta, ka daru lietas pret savu gribu, nespēju apturēt kādu savu uzvedību. Tas var norādīt uz disociatīvās identitātes traucējumiem jeb to, ko agrāk zinājām kā ”multiplas personības”. Šādu traucējumu izcelsmes pamatā parasti ir ilgstoša un smaga bērnības trauma un to ārstēšana balstās uz psihoterapiju (Foot & Park, 2008, kā minēts Damberga, 2011).
Izmantotā literatūra:
Damberga, I. (2011) Disociācija un šizotipiskas personības pazīmes sievietēm ar šizofrēnijas diagnozi un vardarbības pieredzi. Latvijas Universitāte
Dell, P. F., & O’Neil, J. A. (Eds.). (2009). Dissociation and the dissociative disorders: DSM-V and beyond. Routledge/Taylor & Francis Group.