Ja mēs runātu par pusdienu izvēli, diez vai tev liktos, ka kolēğes pusdienu pica ir tas, pēc kā jāvadās, kad domā par to, ko gribēsi ēst. Taču, varbūt pat tad tu apšaubi savu izvēli ēst ko citu.
Dažreiz mēs citu lēmumus izjūtam kā kritiku par saviem – es taču ilgi par to domāju, zinu, ka tas ir labi, kāpēc, lai kāds, izmantojot, šķiet, to pašu informāciju, nonāktu pie citiem secinājumiem. Viens no mums tad kļūdās, vai ne? Un tad atkarībā no tā, kāda ir tava pašpārliecinātība, tu vari nolemt, ka idiots ir vai nu otrs, vai es.
Bet dažreiz cilvēkiem vienkārši negaršo sēnes, negribas bērnus, nepatīk muzeji un tā tālāk. Citi nav tu. Šķietami vienkārši, pašsaprotami, bet ikdienā to gana bieži aizmirstam. Citu vēlme kaut ko darīt vai nedarīt nav par mums. Tāpat arī otrādi – varbūt vērts nevis samežğīt galvu divos līkumos, lai uzminētu, ko citi darīs un darītu to pašu, bet skatīties, sajust tikai sevi. Vai mana dzīve būs tukšāka, ja nekad neuzkāpšu Everestā, neizcepšu maizi, neuzaudzināšu meitu? Nevis, ko citi redzēs uz manu dzīvi skatoties, bet, ko es jutīšu to dzīvojot. Jo kalnā kāpšu bez citiem, ar miltiem pilna būs mana virtuve un bērns jāaudzina būs man.