Obsesīvi kompulsīvie personības traucējumi (OKPT) ir vieni no visbiežāk sastopamajiem personības traucējumiem, taču reizēm mēdz paslīdēt garām nepamanīti, jo cilvēki, kuri šos traucējumus pieredz, var nepaust acīmredzamas sūdzības un nemeklēt palīdzību. Ja cilvēks ar OKPT nonāk pie terapeita, tipiskākās sūdzības varētu būt par lielu saspringtību un nespēju atslābt, stresu, izdegšanu, problēmām romantiskajās attiecībās un aizkaitinājumu pret citiem cilvēkiem, jo to sniegums neatbilst gaidītajam. Cilvēki ar OKPT mēdz būt ārkārtīgi kritiski un prasīgi gan paši pret sevi, gan apkārtējiem, un bieži vien nesaskata savu uzvedību kā disfunkcionālu. Gluži pretēji – cilvēks ar OKPT parasti ir pārliecināts, ka ir “pareizais” veids, kā lietām ir jābūt (un tas ir viņa veids) un “nepareizais” (kas ir visi pārējie). OKPT raksturo perfekcionisms, tieksme pēc kontroles, neelastība un stūrgalvība, šaubas, pārlieka fokusēšanās uz nebūtiskām detaļām, kā arī izteikts apzinīgums.

Starptautiskajā klasifikācijā OKPT pieder pie C klastera personības traucējumiem. Šajā grupā tiek izdalīti traucējumi, kas saistīti ar paaugstinātu trauksmi, bailēm un nedrošību. Dažādos avotos šis personības traucējums var būt nosaukts arī par anankastisku personību, kompulsīvu personību vai uzmācīgu personību. Reizēm OKPT jauc ar obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem (OKT). Lai gan OKPT un OKT var pārklāties atsevišķi aspekti, kā arī ir iespējams, ka vienam cilvēkam ir gan OKPT, gan OKT, tie ir divi dažādi traucējumi un ir jāskata atsevišķi. OKT ir traucējums, kam raksturīgas uzmācīgas domas, kurām seko darbības vai rituāli, ko cilvēks jūtas spiests ievērot pret savu gribu, lai novērstu sajūtu, ka varētu notikt kaut kas ļoti briesmīgs. Uzmācīgo domu un darbību saturs dažādiem cilvēkiem var ļoti variēt un tas nebūt nenozīmē, ka cilvēki ar OKT būs vienmēr noraizējušies par kārtību un precizitāti. OKT tipiski izpaužas ļoti konkrētos veidos un nenosaka visus dzīves aspektus.  Savukārt personības traucējumi, tajā skaitā OKPT, ir ilgstoši un aptver to kā cilvēks uztver sevi (identitāte, pašvērtējums, pašvadība, sevis apzināšanās u.tml.), pasauli un kā veido attiecības ar apkārtējiem. Psihisko traucējumu diagnostiskas un statistikas rokasgrāmata (DSM-V) izdala astoņas pazīmes, kas raksturīgas OKPT. Lai varētu domāt par personības traucējuma klātesamību, būtu jānovēro vismaz četras un vairāk. 

Pārņemtība ar detaļām, noteikumiem, kārtību un organizēšanu līdz tādai pakāpei, ka zūd aktivitātes sākotnējā jēga. Piemēram, atvaļinājumā dodoties ceļojumā, šāda persona var būt tik pārņemta ar iedomātu plānu par to, kur jādodas, kas jāpaspēj un kā atvaļinājumam būtu jāizskatās, ka tas izstumj jaunu iespaidu gūšanu, atpūtu, patīkamas emocijas un laika pavadīšanu ar tuvajiem, kas būtu patiesais ceļojuma mērķis. 

Perfekcionisms, kas ietekmē spēju paveikt uzdevumus. Piemēram, cilvēks pats sev izvirza tik augstas prasības, ka rodas grūtības tās izpildīt, kā rezultātā darba pabeigšana (vai pat uzsākšana) tiek atkal un atkal atlikta vai pamesta pavisam, jo rezultāts nesasniedz iztēloto līmeni (ko reizēm var objektīvi nebūt iespējams sasniegt). Cita ierobežojoša perfekcionisma izpausme ir tendence izvairīties no jebkādiem uzdevumiem vai aktivitātēm, par kurām cilvēks nav pārliecināts, ka spēs būt perfekts. 

Pārmērīga nodošanās darbam un produktivitātei, kas bieži var tikt īstenota uz atpūtas rēķina. Cilvēkiem ar OKPT var būt novērojama pārņemtība ar produktivitāti, kas tiek prioritizēta pār visu citu, piemēram, draugiem, patīkamām aktivitātēm un pat pār ģimeni un romantiskajām attiecībām. Ilgtermiņā tas rada nopietnu izdegšanas risku un sarežģījumus attiecībās ar citiem cilvēkiem ārpus darba. 

Pārlieku liels apzinīgums, sīkumainība un neelastība morāles, ētikas un vērtību jautājumos. Augsti morāles standarti un likumu ievērošana ir vēlama, prosociāla un visādā veidā atbalstāma parādība, taču OKPT gadījumā šī uzvedība sasniedz traucējumu līmeni ar savu intensitāti un rigiditāti. Cilvēkam ar OKPT ir svarīgi, lai arī citi ievērotu “kā vajag” ar bezkompromisu precizitāti, un, ja tā nenotiek, tas var rezultēties spēcīgās dusmās un neapmierinātībā, kas var nebūt proporcionāli pārkāpumam un radīt sarežģījumus attiecībās. 

Grūtības atbrīvoties no nolietotiem vai nevērtīgiem priekšmetiem pat tad, ja tiem nav nekādas sentimentālas vērtības. Šie cilvēki var kļūt par krājējiem, jo lietu izmešana rada pastiprinātu trauksmi nebūt gataviem potenciālam nākotnes scenārijam (“ja nu man dzīvē būs situācija, kurā man vajadzēs tieši šo lietu, bet es to būšu izmetis un būs jātērē nauda jaunai, vai vispār tādu vairs nevarēs nopirkt?”).

Problēmas deleģēt uzdevumus citiem, jo ir pārliecība, ka lietām jābūt izdarītām tieši tādā veidā, kā to darītu pats, bet citi to nespēs. Cilvēkam ar OKPT var būt ļoti konkrēti iztēlots rezultāts, kam jābūt paveiktam tieši tādā veidā, kā viņš ir iedomājies, un jebkādas atkāpes vai pārmaiņas ir nepieņemamas. Rezultātā ir grūti uzticēt darbus citiem, ir grūti sastrādāties komandā un tiek par daudz paņemts uz sevi (“ja gribi, lai kaut kas tiek izdarīts pareizi, tad dari to pats”), kas var novest pie jau pieminētās pārslodzes un izdegšanas. 

Grūtības tērēt naudu. Sarežģītās attiecības ar naudu ir pazīme, kas OKPT atšķir no citiem traucējumiem. Izdevumi rada trauksmi un, neatkarīgi no naudas patiesā daudzuma, ir sajūta, ka iegādāties kāroto nevar atļauties, naudas pietrūks un ir jātaupa “nebaltai dienai”. Svarīgi atzīmēt, ka šī sajūta nemazinās, ja ienākumi palielinās. 

Neelastība un ietiepība. Šīs īpašības caurvij visdažādākās dzīves jomas un ir klātesošas arī augstāk minētajās pazīmēs. Cilvēkiem ar OKPT var būt ļoti grūti mainīt savu viedokli, piekāpties vai pārskatīt savus principus. Raksturīga iestrēgšana uz detaļām, zaudējot skatījumu uz kopējo bildi. Attiecībās var būt grūti spēt saskatīt otra cilvēka pozīciju un diskusijas var ātri pārvērsties konfliktā par to, kuram pieder vienīgā taisnība.

Personības traucējumiem ir dažādas pakāpes – no viegli izteiktām iezīmēm, kas ietekmē tikai atsevišķas funkcionēšanas jomas un var nebūt vienmēr spilgti pamanāmas, līdz pat smagiem traucējumiem, kas izpaužas gandrīz visās dzīves jomās un būtiski ietekmē cilvēka funkcionēšanu un dzīves kvalitāti. Lai saprastu vai personības iezīmes sasniedz traucējumu līmeni, ir jānovērtē to izpausmju intensitāte un noturība, un to objektīvi var izdarīt tikai speciālists. Ja, iepazīstoties ar šo rakstu, tu atpazīsti grūtības, ar kurām saskaries pats vai kāds tev tuvs cilvēks, iesaku vērsties pie kompetenta psihiskās veselības aprūpes speciālista. Personības traucējumiem ir tendence būt noturīgiem (tas nozīmē, ka cilvēka dzīves laikā tie nekad pilnībā nepazūd), taču ar atbilstošas pieejas terapiju ir iespējams panākt būtiskus uzlabojumus savā dzīves kvalitātē. OKPT izceļas ar labu prognozi terapijā. Piemēram, pētījumi apstiprina, ka kognitīvi biheiviorālā terapija var palīdzēt būtiski samazināt OKPT simptomus. 

OKPT veidošanās

Līdzīgi kā citiem personības traucējumiem, arī OKPT attīstībā ir iesaistīti vairāki faktori. Kā pirmais no tiem ir jāpiemin ģenētiskā predispozīcija. Tas ietver noteiktas iedzimtas nervu sistēmas un temperamenta īpašības, kā arī pārmantotas obsesīvi kompulsīvas personības iezīmes. Ne visiem bērniem ar līdzīgu ģenētisko predispozīciju attīstīsies personības traucējumi, tāpēc ne mazāk svarīga ir vide, kurā bērns aug. Daži no faktoriem, kas palielina risku OKPT attīstībai, ir:

• bērns augot ir ticis daudz kritizēts un kaunināts (īpaši par bērniem raksturīgu rotaļīgu uzvedību);

• aprūpētāji ir bijuši kontrolējoši, trauksmaini un/vai pārlieku aizsargājoši (radījuši sajūtu, ka pasaule ir bīstama vieta);

• bērnam nav tikusi nodrošināta vajadzība pēc privātuma un neatkarības (sajūta, ka aprūpētāji ir emocionāli smacējoši un saplūduši ar bērnu);

• bērnam ir radusies sajūta par nosacījuma mīlestību (esmu labs un mīlams tikai tad, ja es uzvedos tā, kā no manis tiek gaidīts);

• ģimenē valdījusi haotiska vide, kas radījusi bezspēcības un nedrošības sajūtu;

• ģimenē noliegtas sajūtas un emocijas, tā vietā izceļot “kā tas izskatās” un “ko kāds padomās”.

Matīsa pieredze (34 gadi, strādā reklāmas aģentūrā)

“Kad uzzināju par to, kas ir OKPT, es uzreiz atpazinu sevi, jo pazīmes caurvij manu dzīvi, ietekmē manu darbu un attiecības. Esmu apzināti strādājis ar sevi, apmeklējis psihoterapiju, un man ir izdevies samazināt frustrāciju, ko izjūtu ikdienā, taču tās domas un sajūtas tur joprojām ir. Man ir apzināti jāizvēlas rīkoties citādi, bet ne vienmēr tas izdodas. Arī tagad, kad dalos ar savu pieredzi, es nevaru nedomāt par to, ka neizteikšos tik labi, cik “vajadzētu”. Man galvā ir daudzi projekti, ko gribētos īstenot, taču es tos pat nemēģinu, jo zinu, ka nespēšu sasniegt tādu līmeni, kādu iztēlojos. Vienmēr apstājos pie tā, ka man vajag vēl “kaut ko labāku”, lai varētu darīt – vairāk zināšanu, labāku tehniku… bet labāka tehnika maksā vairāk un es neesmu gatavs tajā ieguldīt. Tā nu maļos uz riņķi. Darbā mana neuzticēšanās citiem un iestrēgšana, ko bieži pamanu tikai pēc tam, kad analizēju kāpēc radās konflikts, mani paralizē un kavē attīstību, par spīti tam, ka es spēju iedziļināties, nodoties jaunu lietu apguvei un slīpēt iznākumu līdz perfekcijai. Es regulāri uzņemos par daudz pienākumu, jo man nešķiet, ka kolēģi spēs tikt galā paši. Ir gadījies, ka nonāku konfliktā ar klientu, jo man nešķiet pieņemami viņa labojumi manam darbam un es zinu, ka mans viedoklis ir pareizāks. Esmu diezgan konstanti aizkaitināts par cilvēku neizdarību. Piemēram, mums darbā ir skapis, kurā glabājas dažādi vadi un tehnika. Esmu pat salīmējis zīmītes katram plauktam, lai būtu kārtība, bet ir kolēģi, kas tik un tā to neievēro un nomet lietas, kur pagadās. Es nesaprotu, kāpēc citiem ir tik grūti darīt tā, kā vajag!

Arī attiecībās liels klupšanas akmens ir bijusi mana vajadzība pēc kontroles pār kārtību. Ir gadījies, ka partnere pārmet, ka veltu viņai pārāk maz laika un strādāju garas stundas arī vakaros pēc darba un brīvdienās. Tā ir taisnība, taču mani tas sadusmo, jo es tik daudz strādāju, lai mums būtu labi.

Es domāju, ka visvairāk man ir palīdzējusi apzinātības praktizēšana, elpošanas vingrinājumi, sports, aukstās dušas katru rītu un rakstīšana dienasgrāmatā, mēģinot saslēgties ar savām emocijām.”

Izmantotā literatūra

American Psychiatric Association (2013). Diagnostic and statistical manual of mental disorders. (5th ed.). Washington, DC: American Psychiatric Association.

Atroszko, P. A., Demetrovics, Z., & Griffiths, M. D. (2020). Work addiction, obsessive-compulsive personality disorder, burn-out, and global burden of disease: Implications from the ICD-11. International Journal of Environmental Research and Public Health, 17(2), 660. https://doi.org/10.3390/ijerph17020660 

Diedrich, A., & Voderholzer, U. (2015). Obsessive–compulsive personality disorder: A current review. Current Psychiatry Reports, 17(2). https://doi.org/10.1007/s11920-014-0547-8 

Gordon, O. M., Salkovskis, P. M., & Bream, V. (2015). The impact of obsessive compulsive personality disorder on cognitive behaviour therapy for obsessive compulsive disorder. Behavioural and Cognitive Psychotherapy, 44(4), 444–459. https://doi.org/10.1017/s1352465815000582 

International Classification of Diseases Eleventh Revision (ICD-11). Geneva: World Health Organization; 2022. License: CC BY-ND 3.0 IGO