Mēs daudzi dzīvojam izolēti no apkārtējiem. Bet kopienas ir cilvēcības pamatā – tāpēc esam spējuši attīstīties un saglabāt tik daudz zināšanu, kultūras, jo vienmēr esam viens otru atbalstījuši. 

Tā varbūt šķiet pretēja ziņa tam, ko tik daudz dzirdam, ka jādomā, jārūpējas katram par sevi. Likt sevi savas dzīves centrā, pirmajā vietā, domāt par sevi (un visi citi līdzīgi apgalvojumi ar kuriem pilns internets) ir svarīgi un noderīgi, bet ir kļūda uztvert to kā konceptuālu pretnostatījumu tam, ka tavā dzīvē ir svarīgi cilvēki, attiecības, kurās jāiegulda laiks un piepūle. Prioritizēt sevi nozīmē, ka izturos ar cieņu pret sevi un savām vajadzībām, taču nenozīmē kaut kādu atrautu eksistenci no sabiedrības.

Šajā rakstā apskatīsim, kāpēc katram vajag draugus/savu kopienu un ko tas vispār nozīmē, kas ir savstarpējīguma jēdziens un kāpēc tas svarīgs, kas ir kopiena, kā varu tādā būt, vai tādu veidot, kāds tai sakars ar manu labsajūtu, kā ar to visu palīdzoši ir rituāli, kā arī praktiskus ieteikumus, lai sev atgādinātu, kā būt kopienas daļai. 

Savstarpējīgums

Savstarpējīgums nozīmē tieši to – mēs savstarpēji viens otram palīdzam. Tātad es kā indivīds gan sniedzu atbalstu, palīdzību, gan to varu lūgt un sagaidīt. Kopiena nenozīmē mammas-bērna attiecības, kur kāds tiek aprūpēts beznosacījumu veidā, neko pretī negaidot. Ilgstpējīgas attiecības, ilgtspējīga kopiena ir tāda kā dinamiska, mutuļojoša sistēma, kurā tiek abpusēji dots.

Tas nozīmē gan tālākus, gan tuvākus cilvēkus, kaut gan izpaudīsies atšķirīgos veidos. Svešiniekiem no mums pienākas pieklājība un virspusējas rūpes – pasperam soli malā, ja stāvam ietves vidū, pieturam durvis, lai tās neiesit nākamajam cilvēkam, galu galā izsaucam neatliekamo palīdzību, ja kādam pēkšņi kļuvis slikti. Attiecībās, kurās esam tuvāki un, kuras gribam saglabāt, esam “parādā” atbildi uz īsziņu, interesi par otra dzīvi, solījumu izpildi un tā tālāk.

Ja tiešām konkrētās attiecības nav svarīgas un neko negaidi no otra, un esi ar mieru, ka tās beigsies – tad tiešām vari ignorēt otra vajadzības.

Taču labās attiecībās mēs visu laiku esam viens otram “parādā”, bet tas ir rūpju parāds. Tāds kā dzimšanas dienas dāvana, kur tavā dienā dāvinu es, manā dienā dāvini tu. Tad, kad atbilstoši un vajag, mēs viens otru atceramies, rūpējamies.

Kas tieši jādara

Kopienas veidojas dažādi, bet tām parasti pamatā ir kopīgas vērtības un intereses. Tās var būt ļoti lielas kopienas, piemēram, Latvijas iedzīvotāji kā kopiena, kur mūs vieno dzīvošana vienā valstī un rūpes par to (tik lielas kopienas mēdz saukt par iedomātām kopienām, jo cilvēki tajās nevar satikt vai pazīt viens otru). Taču sadzīviski visbiežāk runājām par aptveramu cilvēku grupu. 

Turklāt kopīgās intereses var mainīties. Tas nozīmē, ka draugu grupa, kas veidojusies ap vienu kopīgu hobiju, var ieviest citu vienojošu aktivitāti, ja hobijs pēkšņi nepieejams. Tātad kopienu raksturo arī tas, ka cilvēki vēlas tajā būt. 

Taču ne vienmēr viss, kas kopienā notiks būs tev absolūti aizraujošs. Dažreiz jādara arī kaut kas, ko īpaši negribu (jāiet uz futbolu, melnbalto filmu, jāpaklausās par pēdējiem notikumiem citu mīļākajā seriālā utt.). Tas nenozīmē, ka tad nododu sevi – es tajā brīdī atpazīstu savu vajadzību pēc tuvām attiecībām, uzturu saikni ar citiem, ieguldu nākotnē, kur šie cilvēki joprojām būs manā dzīvē.

!! Nedaudz piespiesties, lai apjautātos par tuvu cilvēka interesēm, NAV tas pats, kas piedzīvot ciešanas un vardarbību. Robežu pārkāpšana nav attaisnojama ar vajadzību pēc tuvām attiecībām.

Arī konfliktu neradīšana var būt veids, kā saturēt kopienu. Piemēram, necīnoties par katru muļkīgo komentāru, ko kāds izsaka, vai respektējot kaimiņu auto parkošanās vietas vai reizi pusgadā pieciešot skaļās dzimšanas dienu ballītes, kas man traucē iemigt, jo kopumā viņi ir jēdzīgi un laipni cilvēki, kas paņem manas kurjera pakas un dalās ar garšīgiem tomātiem vasarā.

Pētījumi rāda, ka cilvēki, kuriem ir plašāks dažādu draugu loks, uzrāda augstāku subjektīvo labklājību nekā tie, kuriem draugu ir mazāk. (Cheung, 2015) Bet tas nenozīmē, ka kvantitāte te ir svarīgāka par kvalitāti. Atslēga slēpjas mūsu draugu funkcijās. Laimīgāki ir tie, kuriem ir cilvēki dažādām viņu vajadzībām – kāds draugs, ar kuru iet uz teātri, kāds cits, ar kuru pie tējas dziļi runāt par attiecībām, vēl kāds, kurš aizrautīgi ar mani seko profesionālajām interesēm, kāds, kurš nekad neatteiks ekstrēmiem piedzīvojumiem.

Vēl viena svarīga atziņa ir saistīta ar to, kā mēs komunicējam par labo. Pētījumā par emociju regulācijas stratēģijām atklāts, ka cilvēki, kas dalās labajās emocijās, patīkamajos notikumos, tos pārrunā ar citiem, tādējādi paaugstina savu apmierinātību ar dzīvi. (Quoidbach,2010) Lasi par to vairāk šajā rakstā. 

Rituāli

Viens no veidiem kā veidot un uzturēt attiecības ar citiem ir kopīgi rituāli. Rituāli ļoti izplatīti reliģiskos kontekstos un ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas apmeklēt kādas reliģiskas kopienas tikšanās, jo tur ir skaidrs, strukturēts veids, kā kļūt par tās daļu. Taču tas nenozīmē, ka tagad pēkšņi jāpievēršas reliģijai – tikpat labi var strādāt arī sekulāri jeb ne-reliģiski rituāli. (Harles et.al. 2021) Turklāt, rituāli var būt, piemēram, arī digitāli un rakstiski, tiem nav obligāti jāiekļauj liels cilvēku skaits vai tamlīdzīgi. Pētījums, kur analizēja mentālas veselības tiešsaistes forumus, atklāja tieši to, ka forums daudzējādā ziņā funkcionē tieši kā rituāla vieta. (Sik 2021)  Praktiski tas nozīmē, ka rituāls nav ierobežots, tas var ietvert jebkādas darbības. Taču, lai vieglāk ieviest savus, var ņemt vērā, ka parasti rituālus raksturo sešas pazīmes. Rituāls var ietvert visas vai dažas, šis nav obligāts saraksts. 

1. Formālisms – tas nozīmē, ka mēs uztveram notiekošo nopietni un uz to norādam ar savu uzvedību, runu. Izklausās stīvāk, nekā ir. Piemēram, kad esam atnākuši ciemos, kādu sveicam dzimšanas dienā un sniedzot dāvanu sakām pāris vārdus, cik šis cilvēks svarīgs, ka vēlam daudz laimes, teiktais parasti ir nedaudz citā tonī, ritmā, nekā pēc tam, kad runājamies virtuvē ēdot sviestmaizes. Radot savu rituālu tas var nozīmēt, ka pirms kāršu spēles tu visiem pasaki paldies par atnākšanu un saki “Sākam!”. Mērķis ir signalizēt, ka uztver notiekošo pietiekami nopietni.

2. Tradicionālisms – tas nozīmē, ka atsaucamies uz kādu vēsturisku rituālu, notikumu, lai pamatotu šobrīd īstenojamo rituālu. Realitātē daudzi no rituāliem, kurus cilvēki ievēro atsaucoties uz vēsturi, vai nu nav notikuši, vai notikuši ļoti atšķirīgi, taču tas nav svarīgi. Atslēga ir tas, ka tas dod rituālam “svaru”. Ja mana mīļākā literatūras skolotāja sāka skolas grāmatu klubiņu vārot visiem piparmētru tēju, tad es to darot savā grāmatu klubiņā turpinu šo tradīciju. 

3. Nemainīgums – pēc savas būtības rituāls ir rigids. Tā ir visa tā jēga, ka mēs atkal un atkal darām vienu un to pašu. Taču svarīgi atpazīt, kuras rituāla daļas ir tās, kas ir būtiskas un būs nemainīgas, kamēr citas lietas nav daļa no rituāla un drīkst mainīties. Citādi būs ļoti grūti rituālus ieviest. Ja mēs ar māsīcam katra mēneša pirmo otrdienu cepam kopā picas, vai tā ir rituāla daļa, kā mēs apģērbjamies, vai kur tiekamies? Lai vieglāk saprast, te vērts iztēloties citus rituālus, piemēram, kāzas –  kuras daļas no šī rituāla man šķiet pilnīgi obligātas, lai tās man skaitītos kāzas, kamēr citas var būt, vai nebūt.

4. Noteikumi – visiem jādara pareizās lietas. Tas nozīmē, ka visi kopā ievērojam rituāla rigidās daļas. Ja esam vienojušies, ka pēc kopīgas filmas noskatīšanās mēs par to sākam runāt tikai tad, kad esam jau apsēdušies kafejnīcā ar kafiju un kūku, tad tā arī darām. Tev noteikti jau ir tādi rituāli, kuriem ir noteikumi – atrast labu seriālu un tikai tad ēst vakariņas u.tml.

5. Sakrālie simboli – reliģijās tās ir baznīcas, ikonas vai totēmu stabi; valsts rituālos tie ir karogi, ģērboņi; sportā tas ir kauss uzvarētājam. Tavā jaunajā rituālā tā var būt noteikta krūze, no kuras dzer tēju šī rituāla laikā, vai varbūt kāds burtisks ceļojošs simbols, kuru dod līdzi nākamajam, kura kārta ir uzņemt ciemiņus. 

6. Performance – rituāls būtībā ir teatrāls, tas ir “neīsts”, jo cilvēki to izdomā un tad spēlē lomas atbilstoši noteikumiem. Taču tas nenozīmē, ka tas neliek mums justies labi, droši vai neveido pavisam īstas attiecības ar citiem cilvēkiem. Drīzāk performatīvajam aspektam jāļauj būt tam, kas ir atbrīvojošs – šī ir spēle, mēs visi kopā spēlējamies, jo gribam kaut ko just. Arī ja kaut kas nesanāk, nekas nav zaudēts. 

Vēlreiz gribas uzsvērt – šīs sešas pazīmes jāuztver kā atbalsts, lai izdomātu vai uzlabotu savus rituālus, taču nevajag “uzkārties”, ja kāda no pazīmēm nešķiet vajadzīga. Rituāls ir cilvēku attiecību, dzīvju strukturēšanas veids. Tas palīdz mums saprast, kas notiks un rada drošības sajūtu, jo zinām, kas un kāpēc tiek darīts, kāda ir mana loma utt. 

Mums mēdz šķist, ka cilvēki vienkārši attopas ar tuvu cilvēku kopienu, kuri visi dara dažādas lietas kopā. Realitātē tās vienmēr kāds/kādi rīko, plāno, iniciē, aicina citus, atgādina. Ja tu gribētu piedalīties kādā rituālā, tad to ir vērts organizēt. Ja liekas neiespējami izdomāt jaunu rituālu – varbūt vērts sākt rīkot lielākas dzimšanas dienas vai vārda dienas ballītes, vai vispār tās svinēt. 🙂 

Rekomendācija 

1. Padomā, kas ir cilvēki, ar kuriem tev ir regulārs kontakts. Piemēram, ar kuru tev ir viegli smieties, jokoties, gūt atbrīvojošu prieku? Ar kuru cilvēku tev ir viegli runāt par ļoti grūtām lietām, par problēmām, nastām? Kurš spēj sniegt praktisku atbalstu, kad tas vajadzīgs? 

2. Padomā, kas ir tas, ko tu sniedz šiem cilvēkiem. Ja vien atbilde uz visiem nebija ‘’mamma’’, vajadzētu būt, ka attiecībās pastāv savstarpējīgums. Un arī ar mammu pieaugušā vecumā ir tomēr jābūt vismaz kaut kādām savstarpējīguma pazīmēm…

3. Ja gribās atcelt pasākumu, neiet uz ballīti, vērts sev pajautāt, vai šis lēmums sakrīt ar maniem mērķiem, vajadzībām? Lai īslaicīgs apgrūtinājums nenosaka tavu dzīvi. 

Izmantotā literatūra

Bell, Catherine (1997). Ritual: Perspectives and Dimensions. New York: Oxford University Press.

Cheung, E. O., Gardner, W. L., & Anderson, J. F. (2015). Emotionships: Examining People’s Emotion-Regulation Relationships and Their Consequences for Well-Being. Social Psychological and Personality Science, 6(4), 407-414. https://doi.org/10.1177/1948550614564223

harles SJ, van Mulukom V, Brown JE, Watts F, Dunbar RIM, Farias M (2021) United on Sunday: The effects of secular rituals on social bonding and affect. PLoS ONE 16(1): e0242546. https://doi.org/10.1371/journal.pone.0242546

Sik, D. (2021). From lay depression narratives to secular ritual healing: An online ethnography of mental health forums. Culture, Medicine, and Psychiatry: An International Journal of Cross-Cultural Health Research, 45(4), 751–774. https://doi.org/10.1007/s11013-020-09702-5