Psiholoģijas zinātne apņēmīgi cenšas konceptualizēt dažādus filozofiskus cilvēka dabas jautājumus, arī šos. Sadalot jautājumu reizinātājos, varam tuvoties atbildēm (un tad atkal tās pazaudēt, atkal tuvoties un tā nebeidzami). Bet ok, tātad viens veids, kā varam par dzīves baudīšanu domāt, ir caur to, kā mēs vispār jūtamies, kad notiek kaut kas labs.
Varbūt jums arī pazīstama tā sajūta, kad objektīvi taču saprotu – šī ir laba lieta, man būtu jāpriecājas, tomēr galvai cauri skrien citas raizes, varbūt bailes par to, ka šis labais brīdis beigsies. Iespējams, emocijas cenšamies neizrādīt vai varbūt tās nudien nejūtam.

Izrādās, ka cilvēki ar augstāku pašvērtējumu pozitīvās pieredzes vairāk bauda, savukārt cilvēki ar zemāku pašvērtējumu tās padara blāvākas, mazina emocionālo baudījumu. Wood et al. (2003). Bet mēs katrs varam mēģināt ‘’iekāpt’’ pārliecināto cilvēku kurpēs jebšu mācīties baudīt labās lietas savā dzīvē.

Viens būtisks faktors baudīšanā ir spēja būt klātesošam un neieslīgt ruminācijā, raizēs, kas nav saistītas ar pašreizējo brīdi. Tas nozīmē, ka spējam it kā paņemt visu no mūsu pozitīvā afekta.

Pozitīvo notikumu un to pavadošo emociju apstrādē cilvēki pielieto dažādas stratēģijas. Tās var iedalīt divās kategorijās:

1. Saglabājošas, prieku veicinošas stratēģijas (savoring). Tas nozīmē:

• Neverbāli izpaust patiku – ar ķermeņa valodu, piemēram, smaidiem, žestiem,

• Apzināti vērst uzmanību uz pašreizējo patīkamo pieredzi,

• Komunicējot un svinot pozitīvos notikumus kopā ar citiem,

• Pozitīvi ceļot laikā – atceroties vai gaidot labus notikumus.

2. Prieku mazinošās (dampening) stratēģijas savukārt izpaužas kā

• Apspiešana – pozitīvo emociju slēpšana, kautrēšanās no tām, arī bailes vai pieticīgums.

• Uzmanības novēršana – bieži vien tā ir raizēšanās, domāšana par kādu citu lietu, kas nav saistīta ar pašreizējo patīkamo notikumu vai tādu lietu darīšana, kas nav saistīta ar šo brīdi. Aizbēgam no jaukā brīža citās darīšanās.

• Slikto lietu meklēšana – pievēršot uzmanību negatīvajiem aspektiem citādi pozitīvām situācijām un fokusējoties uz to, kas varētu būt labāk

• Negatīvā ceļošana laikā, kas nozīmē gan kavēšanos atmiņās (piemēram, ‘’Es dabūju labu novērtējumu par šo darbu, jo tas bija viegli’’) vai negatīvas gaidas nākotnē (piemēram, “Mans veiksmīgais periods drīz beigsies, man jāuzmanās, noteikti notiks kaut kas slikts” vai “Šis prieks nebūs ilgs”).

Vai ir veselīgi “ceļot laikā”?

Par neadaptīvu (kaitējošu, destruktīvu) kavēšanos atmiņās varētu liecināt tas, ka izmantojam to kā bēgšanu no realitātes, nevaram pārtraukt domāt par pagātni, rezultātā jūtamies slikti par tagadni.

Ceļošana laikā uz pozitīvajām atmiņām nav jāizmanto kā iespēja pagausties par to, cik gan labi toreiz bija un tagad gan ne, bet gan kā konstruktīvs rīks, ar kuru veicināt savu apzinātību un perspektīvu pašreizējo brīdi.

Pētnieki apkopojuši arī cilvēku atsauksmes par šīs stratēģijas pielietošanu. Piemēram, viens dalībnieks saka: “Domāšana par labajiem laikiem, ko esmu piedzīvojis, liek man justies labāk par tagadni. Tas sniedz ieskatu, kā man gāja, kur esmu šobrīd, un kur galu galā vēlos būt. Tas palīdz arī saprast un tikt galā ar šī brīža grūtībām… Atmiņas dod arī pārliecību par sevi, it kā sakot ‘tu jau reiz ar šo tiki galā, tu vari vēlreiz’’. Ja man iet slikti, es izmantoju atmiņas, lai izdomātu, ko darīt, lai man ietu labāk, nevis skumtu par to, cik slikti šobrīd ir.”

Sanāk, ja mēs it kā ceļojam laikā, lai no turienes atnestu sev uz tagadni ko vērtīgu – kādu kripatiņu motivācijas, perspektīvas, pašizziņas – tas ir ne vien patīkami, bet arī reāli noderīgi turpmākajās gaitās.

Cilvēki, kuri dienas laikā 2-10min pavadīja pozitīvi ceļojot laikā jeb atceroties labos notikumus biežāk jūtās laimīgi (Bryant et al.,2005). Mēs visi zinām, kā ir domās nonākt jaukajos notikumos. To vērts darīt ikdienā. Pie tam – ne tikai īsi iedomājoties par kādu mirkli, bet, jo specifiskāk, niansētāk to atceramies, jo labāk tas strādā.
Kavēties pozitīvajās atmiņās var dažādos veidos. Piemēram, caur lietām, priekšmetiem (fotogrāfijām, piemiņas lietām). Ja telefona galerijā veidojam mīļāko bilžu mapīti, tur var pakavēties atmiņās par pozitīvo. Ir pētnieki, kas norāda, ka kavēšanās atmiņās kombinācijā ar dienasgrāmatas rakstīšanu (journaling) ir īpaši efektīva stratēģija, kā veicināt labsajūtu. (Kelly and Mosher-Ashley, 2002) Laika gaitā dienasgrāmata var kļūt par labo atmiņu krātuvi – pārskatot jau uzrakstīto, varam uz mirkli pakavēties jaukajos notikumos.

Uzdevums

Pamēģini šodien padomāt, varbūt pierakstīt, kas ir tavas dzīves stabilās labās atmiņas, pakavējies tajās.

1. Atmiņa. Notikums, kurā es ar sevi lepojos: __________________

• Man tuvumā bija (kā izskatījās vieta, vai tur bija citi cilvēki, varbūt atceros, ka man mugurā bija mīļš džemperis vai pa logu bija redzami māju jumti, varbūt smaržoja liepziedi, šasliks un tamlīdzīgi) _______

• Es domāju _______

• Es jutu _______ (ja grūti saprast, ko juti, izmanto emociju vārdnīcu).

2.Atmiņa. Viena reize, kad es gardi smējos labā kompānijā. ________________

• Man tuvumā bija _______

• Es domāju_______

• Es jutu______

3.Atmiņa. Brīdis, kad es jutu azartu, mācoties ko jaunu vai sevi izaicinot neierastos apstākļos:

• Man tuvumā bija_______

• Es domāju_______

• Es jutu_______

Avoti

Wood, J. V., Heimpel, S. A., & Michela, J. L. (2003). Savoring versus dampening: Self-esteem differences in regulating positive affect. Journal of Personality and Social Psychology, 85, 566–580

Bryant, Fred & Smart, Colette & King, Scott. (2005). Using the Past to Enhance the Present: Boosting Happiness Through Positive Reminiscence. Journal of Happiness Studies. 6. 227-260. 10.1007/s10902-005-3889-4.

Kelly, L. M., & Mosher-Ashley, P. M. (2002). Combining Reminiscence with Journal Writing to Promote Greater Life Satisfaction in an Assisted-Living Community. Activities, Adaptation & Aging, 26(4), 35–46. https://doi.org/10.1300/J016v26n04_04