Es esmu tur, kur es esmu. Satinusies savā depresijā, turpinu darīt ikdienišķas lietas – pamostos, gatavoju ēst, vedu bērnus uz skolām un dārziņiem, apskauju vīru, izvedu ārā suņus, bet pārsvarā es to visu nedaru. Sēžu, pilnībā sadugusi, un vienīgais, uz ko varu saņemties, ir- turpināt elpot. Pārējais viss man ir par smagu, nesaprotamu un grūtu. Es pazīstu šo sevi lielāko daļu savas dzīves, visi jau ar to ir saraduši, arī es pati. Katru reizi, kad attopos šajā stāvoklī, es nezinu, vai no tā izkārpīšos ārā. Katru reizi, tiekot ārā no tā, ir uztapis kaut kas labs. Itkā es būtu iegrauzusies tuvāk pati savam kodolam, paralēli pašterapētējoties caur mākslu un radīšanu. Un domājusi, domājusi, domājusi un domājusi. Man tajā mirklī nav nekādas citas nojēgas, kā savādāk varētu noārdīties un transformēties, kā tikai ar šo savu tumšo draudzeni plecu pie pleca.
Pieņemot, ka es esmu māksliniece, par ko lielāko daļu laika es šaubos, un pieņemot, ka savus pārdzīvojumus un sarunas ar pasauli izreağēju caur kādu radošu procesu, bieži domāju , vai to varētu darīt, tik ļoti neatraujot vaļā savus nervus un pēc tam neieejot tādā pašizolācijā no pasaules,kāda ir depresija.
Es kārtējo reizi attopos vietējās slimnīcas uzņemšanā, kur esmu tik bieži, jo ikdienā piedzīvoju pastāvīgu trauksmi un panikas lēkmes, ka māsiņas man jau norāda, lai eju uz savu “numuriņu”. Ienāk ārste, kuru redzu šeit pirmo reizi, un jautā, ar ko es nodarbojos. Es atbildu, ka esmu mamma trim bērniem un māksliniece. Tad nu sāku klausīties viņas monologā, ka vīrs mani pametīs, bet bērnos es radu smagas emocionālas traumas, jo es nevaru vienkārši iedzert tēju, saņemties un nomierināties. “Bet es f&^%n mirstu”, skan manā galvā.
Šis cikliski turpinās ilgu laiku. Vīrs atkārto, ka viss būs labi, kad histērijā un bezspēcībā gaudoju, kliedzu un raudu, guļot mājās uz grīdas. Viņš saka, ka viss būs labi, kamēr nevaru paelpot, stāvot bērnu rotaļu laukumiņā, kamēr viņi spēlējas. Viņš noteikti par visu visvairāk grib, lai viss būtu labi. Arī draugi apgalvo, ka viss būs labi, kad es saku, ka nepavisam nav labi.
Kino un koncertos es pērku biļetes tikai pavisam tuvu izejai, jo zinu, ka var nākties iet ārā, nesagaidot beigas. Es netiekos ar draugiem, jo nespēju sarunāties, nesākot raudāt. Es neatbildu uz telefona zvaniem, jo man nav ne spēka, ne intereses to darīt.
Stāvu zem aukstas dušas un rauju nost drēbes. Skrienu apkārt mājai basām pēdām pa sniegu. Lasu, ka no tā nemirst.
Visi apkārt saka, ka viss būs labi, bet tas skan apkārt, nevis iekšā, iekšēji es drūpu, plīstu un mirstu jau gadiem, tikai reizēm pabāžot galvu virs ūdens caur radīšanu.
Ir izmisums un es, kā jau īstena latviete, aizbraucu pie dziednieces, kura man paziņo, ka būtu laiks sākt dzert zāles. Aizbraucu pie psihiatres, un viņa jautā, vai esmu gatava zālēm, rēķinoties, ka noņemot visas emocionālās “apakšas”, noņemsies arī “augšas” un var mazināties radošums. Uz to mirkli esmu gatava jebkam, bet pēc pāris mēnešiem nolemju, ka esmu vesela un zāles, pati uz savu galvu, beidzu dzert.
Tā es turpinu vēl pāris gadus, pārbaudot savu un savu mīļo izturību, līdz kādu dienu sabrūku pavisam. Pirms pāris nedēļām, pavisam jauna, nomirst man mīļa sieviete un jau tā esmu jēla, kad saņemu, pirms tam apmierinātas klientes garu ziņu, ka viss tomēr bija ārkārtīgi slikti. Labi, ka tanī brīdī pa manām durvīm ienāk draudzene un es izšķīstu. Vēlams, lai katram nerviniekam ir pa tuvam draugam- terapeitam, kurš tieši tajā mirklī ir atbraucis ciemos.
Man paveicās tieši tā un viņa mani ved pastaigāties gar ezeru. Ir rudens un apkārt pilnīgs klusums. Aizbraucot tur, es vispirms intuitīvi novelku drēbes un brienu aukstajā ūdenī, cerot, ka tas izskalos no manis to drudžaino ārprātu, tas notiek. Draudzene tikmēr krastā uz prīmusa ir uzvārījusi kafiju, lai kofeīns pārstartē manu ķermeni un es vismaz atgūstu spēju runāt. Tas nenotiek, turpinu histēriski kampt pēc gaisa un drebēt.
Mēs sākam iet apkārt ezeram. Nu labi, draudzene iet, bet es, pieķērusies viņai pie rokas, klunkuroju un streipuļoju līdzās. Man top pavisam skaidrs, ka šīs var būt beigas un mirkļos, kad spēju ievilkt dziļāku elpu, es izdvešu- “ir sūdi!”. Viņa arī redz, ka ir sūdi. Mēs apstājamies un draudzene, kurai tajā mirklī uzticos daudz vairāk, kā sev pašai, paziņo, ka mums, diemžēl, jābrauc. Es nokļūstu Tvaika ielā.
Šie, varbūt, ir garlaicīgi fragmenti par dažām situācijām, kuras piedzīvoju, kamēr beidzot, ar apkārtējo palīdzību, sāku ārstēt savu tumsu.
Vai tas būtu noticis ātrāk, ja man būtu cita nodarbošanās? Ja es depresijas klātbūtni neuzskatītu kā normu savās transformācijās un radošajos procesos un vērstos pēc palīdzības? Ja es spētu atšķirt, ka depresija un emocionāli satricinājumi ir divas dažādas lietas. Ja es saprastu, ka emocionālos satraukumus izreaģējot mākslā, man nav obligāti jāpaliek tajos, pāraudzējot to par depresiju.
Nu es ārstējos jau divus gadus. Es neesmu radījusi tieši neko, bet es satiekos ar draugiem, eju uz koncertiem,nebaidos braukt garākus gabalus sabiedriskajā transportā, sarunājoties spēju skatīties otram acīs, mani interesē apkārt notiekošais un es vairs nepazīstu nevienu māsiņu, kura strādā tuvējā slimnīcā.
Mana terapeite saka, ka radīt var arī no mierīgas, dvēseliskas pārpilnības. Tad nu es tagad gaidu, kad mana dvēsele pielīs pilna un es varēšu transformēties jau citos, sev vēl nepazīstamos veidos.
Es nezinu, vai māksliniekam ir jābūt depresijā. Bet mēs visi, zem profesijām, esam cilvēki. Gribētos ticēt, ka nevienam cilvēkam nav jābūt depresijā.