Vienmēr esmu gribējusi normālu cilvēku normālas lietas. Pat diezgan pieticīgas. Iegūt izglītību, atrast darbu, izveidot ģimeni, uzcept pankūkas svētdienas rītā, garšīgi paēst, kopīgi izbraukt ar velosipēdu, apmeklēt kultūras pasākumus un uzspēlēt “Scrabble”.

Sākotnēji nekas neliecināja, ka šo dzīves augļu baudīšana nāksies tik grūti. Gluži pretēji! Skolas gaitas uzsāku kā apdāvināts bērns. Agri iemācījos lasīt, jau pirmsskolas vecumā lasīju biezas grāmatas. Biju zinātkāra un pirms semestra sākuma no grāmatām iemācījos mācību vielu pati. Man viss padevās un bija labas sekmes.

Agrīnajos pusaudža gados dzīve pēkšņi kļuva grūtāka. Bija jāpaliek vienai, pašai jāplāno savs laiks un jātiek galā ar ikdienas pienākumiem. Man patika skola, bet, atnākusi mājās, jutos izmocīta, pārgurusi, vairs nespēju nekam saorganizēties, man bija biežas pret sevi vērstas agresijas lēkmes, dažādu iemeslu dēļ sākās arī depresija. Skolu kavēju, jo gulēju, viss riebās, sekmes gan joprojām bija normālas, taču vairs īsti nemācījos, jo vienkārši to nespēju. 

Vidusskolas laikā mani piemeklēja pirmā nopietnā depresijas epizode, negāju uz skolu, lietoju alkoholu, bija daudz saķeršanos ar skolotājiem, neattaisnoti kavējumi, jutos neērti kontaktā ar vienaudžiem. Nezināju, kā tuvoties, lai viņus uzrunātu, tikmēr viņi mani uzskatīja par augstprātīgu un iedomīgu. Kad skolas sociālā pedagoģe man jautāja, kāpēc nenāku uz skolu (“Vai naktī spēlē datorspēles?”), atbildēju, ka visu un visus ienīstu.

Aizdomas, ka man varētu būt autisms, radās daudzus gadus vēlāk, strādājot par asistenti pusaudzim ar autismu. Pirmajā acu uzmetienā tā varētu nelikties, taču ātri sapratu, ka mums nepārprotami ir kas kopīgs. Pēc vairākām psihodiagnostikām un ārstējoties pie vairākiem psihiatriem iepriekš biju saņēmusi dažādu psihisku traucējumu diagnozes – gan pareizas, gan kļūdainas –, taču šoreiz mērķtiecīgi pierakstījos uz autisma diagnostiku specializētā centrā. Piebildīšu, ka ārzemēs. Latvijā diemžēl autisma diagnoze pieaugušajiem nav pieejama. Mūsu pirmās tikšanās pirmajās minūtēs klīniskais psihologs, kas veica izvērtējumu, atzinās, ka ir pārsteigts – kāpēc diagnoze man nav jau noteikta?

Autisma un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) diagnozes mani atviegloja, izskaidrojot manas mūža grūtības un apliecinot, ka neesmu vienkārši neveiksminiece. Kaut arī autisms ir neiroattīstības traucējums, raksturīgie simptomi var pilnībā izpausties tikai, kad apkārtējās vides prasības pārsniedz ierobežotās spējas. Nudien – daudzas novērojamās autisma pazīmes, kas aprakstītas diagnostikas kritērijos, ir reakcijas uz stresu, ko rada nepiemērota vide. Liekas, tik ilgi izdzīvoju bez diagnozes, jo vide ļāva intelektuāli kompensēt daļu grūtību un es ļoti centos. Vienmēr esmu novērojusi un sociāli imitējusi citus, un līdz pieaugušā vecumam man tas tīri labi izdevās. No bērniem pasaule tik daudz neprasa. Piemēram, bērniem nav jāprot small talk (saviesīgās sarunas – angļu val.). Arī pārvietošanās grupā ir normāla bērnu un pusaudžu uzvedība, un es vienmēr esmu pieslējusies kādai grupai. Būt pieaugušajam turpretī nozīmē atbildēt par sevi. Ar to man ir lielas grūtības, taču pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas autismu kā iespējamu diagnozi neviens vairs neizskatīja.

Sociālās un komunikācijas grūtības bieži izpaužas kā grūtības izprast un interpretēt sociālos signālus, pielāgot uzvedību dažādām sociālām situācijām (piemēram, cilvēks ar autismu var uzvesties pārāk formāli vai familiāri), uzturēt sarunu, veidot un uzturēt attiecības, kā arī cilvēkiem ar autismu var būt atipiska runas maniere (tostarp temps, ritms, vārdu izvēle, sintakse) un neverbālā komunikācija (t.i., žesti, mīmika, acu kontakts).

Kaut arī veiksmīgi sazinos rakstveidā, ikdienas situācijās klātienē nepaspēju apdomāt, kā vajadzētu rīkoties un ko vajadzētu teikt. Viens no sarežģītākajiem jautājumiem, īpaši sarunas sākumā, kad vispār neesmu adaptējusies, ir: “Kā tev iet?” Man nav grūtību saprast sarkasmu, ironiju un pārnestas nozīmes, tomēr arī es mēdzu uztvert teikto tieši. Jautājums “Kā tev iet?” dažreiz ir tikai formalitāte sveiciena vietā, citreiz tas ir īsts, patiess jautājums un jautātājam tiešām rūp atbilde, bet visbiežāk tas ir kaut kas pa vidu – gribu, lai stāsti, kā iet, bet stāsti īsi un saki tikai labo. Kā lai uzreiz zinu, kas tiek sagaidīts? Manas atbildes bieži sanāk samocītas un neveiklas.

Tā kā sociālas situācijas ir tik pieprasošas, es ļoti ātri nogurstu. Patiesi, lielākā daļa citu cilvēku mani nogurdina, garlaiko vai izraisa trauksmi. Es saasināti izjūtu plaisu starp sevi un viņiem, viņi domā citādi, uzvedas citādi. Man ir grūti uzturēt sarunas par tēmām, kas mani neinteresē, es nezinu, ko man teikt, un bieži varu izturēt tikai neilgu brīdi. Pat iztēlotos nākotnes scenārijos es parasti nerunāju. 

Ar cilvēkiem, pie kuriem esmu pieradusi, man grūtību ir mazāk, es veiksmīgāk uzturu sarunas un jūtos labāk, veidojot acu kontaktu. Tas man liek domāt, ka problēma ir ne tik daudz pašās sociālajās prasmēs, tās esmu puslīdz apguvusi, bet tajā, ka, saskaroties ar neierasto un nepazīstamo, es tās nespēju pielietot. Vēlos uzsvērt – nespēju, nevis neprotu. Piemēram, tas, ka protu runāt, nenozīmē, ka tā vienmēr ir efektīvākā komunikācijas metode.

Pēdējā laikā arvien biežāk īslaicīgi zaudēju runasspējas, nonākot neikdienišķās situācijās vai strauji mainoties videi. Atšķirībā no (s)elektīva mutisma, kas ir trauksmē balstīts traucējums, autismam raksturīgie shutdowns (izslēgšanās, noslēgšanās – angļu val.) rodas no pārslodzes, ko rada jauni apstākļi, informācijas pārpilnība un citi stresori, kurus smadzenēm ir grūti efektīvi apstrādāt. Šī noslēgšanās sevī ir aizsargmehānisms, ko smadzenes iedarbina, lai sevi pasargātu no turpmākas pārslodzes. Paldies viņām! Tomēr šāda noslēgšanās sevī mani nostāda neērtās situācijās.

Bieži smadzenes kapitulē, kad ieeju kafejnīcā. Tur skan mūzika, sarunājas cilvēki, visapkārt ir dažnedažādi priekšmeti, spīd gaismas, man ir jāizvēlas dzēriens, barista mani sveicina, vēro un gaida, ko teikšu. Es nesaprotu, kas ir kas, nespēju izdarīt izvēli, pasūtīt dzērienu un nesaku neko, jo nevaru parunāt. Barista turpina uz mani skatīties, bet es esmu sastingusi. Man ir jāveic kāda atruna, taču parunāt es nevaru. Kā lai tieku ārā no šīs situācijas? Esmu domājusi – vai man sagatavot zīmīti, uz kuras rakstīts, ka man ir autisms, kādas grūtības tas man var radīt un kā man palīdzēt? Piemēram, šajā gadījumā – neskatīties virsū, jo tas uzliek papildu spiedienu izdarīt izvēli tūlīt, savukārt izdarīt izvēli ir pārāk liels kognitīvs slogs, neuzdot nekādus jautājumus, neaiztikt mani, likt mani mierā. Varbūt man vienkārši jāsagatavo zīmīte “Melnu kafiju, lūdzu”? Un kā tas ietu kopā ar tēlu, ko vienmēr esmu mēģinājusi uzturēt? Vai mani saprastu? Atmetot nedrošību, uzdrīkstos teikt, ka esmu jauna, skaista sieviete. Jaunām, skaistām sievietēm arī var būt autisms, tur nav nekādas pretrunas, bet stereotipiski, aizspriedumaini priekšstati ir iesakņojušies dziļi.

Viens no iemesliem, kāpēc rakstu par savu autisma diagnozi publiski, ir tāds, ka es tāpat to vairs nevaru noslēpt. Pieaugušās grūtības un regulārie shutdowns pieprasa manas sociālās lomas pārdefinēšanu.

Kad sāku prātot, vai man gadījumā nav autisms, pirmā izpausme, kam pievērsu uzmanību, bija mana atkārtojošā uzvedība. Varbūt tam, ka nemitīgi trinos, tirinos, šūpojos, griežos uz riņķi un staigāju pa dzīvokli, ir saistība ar manām agresijas lēkmēm? 

Atkārtojoša uzvedība ir plašs apkopojošs jēdziens, kas ietver gan atkārtotas ķermeņa kustības, piemēram, šūpošanos, lēkāšanu, staigāšanu turp-atpakaļ, gan šauru interešu un aktivitāšu loku, kā arī pieturēšanos pie noteiktas rutīnas vai rituāliem un grūtības pielāgoties jauniem apstākļiem. Dažas atkārtojošas uzvedības formas sauc arī par pašstimulējošu uzvedību jeb stimošanu (stimming). Pašstimulējoša uzvedība nav bezjēdzīga vai nevēlama, kā tika uzskatīts agrāk, tā ir būtisks dabas dots instruments, lai regulētu nervu sistēmu – nomierinātu trauksmi, saregulētu emocijas, atbrīvotu ķermeni, mazinātu pārstimulāciju vai, tieši pretēji, sniegtu papildu stimulāciju, kas palīdz, piemēram, noturēt uzmanību. Tiesa, retākos gadījumos, saskaroties ar spēcīgām emocijām vai nepiemērotu vidi, pašstimulējoša uzvedība var kļūt paškaitējoša vai pārmērīga, tādā gadījumā nepieciešams novērst cēloni vai ierādīt citus sevis nomierināšanas paņēmienus.

Cilvēkiem ar autismu ir raksturīgs pazemināts vai paaugstināts jutīgums uz apkārtējās vides stimuliem, kas var izraisīt milzīgu diskomfortu. Jutīgums uz dažiem stimuliem var būt pazemināts, uz citiem – paaugstināts, kā arī tas var mainīties laika gaitā. Jo jutīgāka nervu sistēma, jo vairāk vajadzētu stimot, lai to saregulētu, kas varbūt izskaidro to, kāpēc daļa cilvēku ar autismu vispār nespēj stimošanu ierobežot, bet daļa var kādu laiku to apspiest. Bieži esmu domājusi, kāpēc manā ķermenī ir tik neērti un kāpēc vispār ir tik neērti. Ja vien sev atļautu uzvesties un kustēties brīvi! Es neatļauju. Tas ir spēcīgs laika gaitā izstrādājies nosacījuma reflekss – publiski apspiest jebkādas “dīvainas” kustības vai “dīvainu” uzvedību kopumā. Un man tas sāp.

Izmainītais sensorais jutīgums radīja daudz grūtību manā pēdējā darbavietā. Sēdēt ofisā nozīmē visas darbadienas garumā mēģināt koncentrēties, apstrādāt stimulus; man novērš uzmanību un traucē viss – gaismas, skaņas, priekšmeti. Pašai iekārtojot vidi, iespējams mazināt šīs problēmas. Mani ļoti traucē vizuāls “troksnis”, tāpēc savu istabu turu tukšu, visas virsmas tīras, un staigāju pakaļ dzīvokļa biedriem vai ciemiņiem, aiz viņiem novākdama lietas. Traucē arī tas, ja tiek izjaukta mana kārtība, pārvietoti priekšmeti, atstāti “nepareizajās vietās”.

Labi, ka mana nepieciešamība kaut ko kontrolēt ir novedusi pie obsesīvas mājas kārtošanas, nevis kaloriju skaitīšanas un anoreksijas. Ēšanas traucējumi kā izvairīga ēšana (izmainītā sensorā jutīguma dēļ) un anoreksija (kā kontroles mehānisms neparedzamā, haotiskā pasaulē) ir bieži izplatīti cilvēku ar autismu vidū. Ēšana gan ir bijusi cīņa visu mūžu. Kad pēdējoreiz mēģināju strādāt pilnas slodzes darbā, turklāt vēl klātienē, izdilu pirmajos pāris mēnešos. Es nespēju apvienot nodarbinātību ar rūpēm par sevi. Arī pēc skolas bieži nespēju ieēst. Kad visa ir pārāk daudz, pārstimulācijas rezultātā gremošanas procesi būtiski palēninās – pazūd apetīte un ēdiens strēgst rīklē. Sensora pārslodze no dažnedažāda veida informācijas man pēdējā laikā rodas ļoti viegli.

Cilvēki ar autismu atšķirīgi uztver, interpretē un reaģē uz dažāda veida informāciju. Tam ir savas priekšrocības, piemēram, autismam raksturīgā pastiprinātā vērība pret detaļām var būt ļoti noderīga darbavietā, taču tas var radīt problēmas, apstrādājot un integrējot informāciju no vides, ietekmējot dažādus komunikācijas, sociālās mijiedarbības un uzvedības aspektus. Tā kā smadzenes uztver tik daudz sīku nianšu, tām var būt grūti sakārtot un integrēt uzņemto informāciju. Preces lielveikala plauktos pārvēršas krāsainā ņirboņā vai arī ir grūti saklausīt blakusesošā teikto, bet skaidri dzirdams, kas tiek runāts telpas otrā galā. Arī garāks monologs kļūst par nesakarīgu ņudzekli; man ir sajūta, it kā man sviestu virsū vārdus, un es nesaprotu, ko tie nozīmē. Tāpat var būt grūti uztvert pa dažādiem kanāliem ienākošu informāciju vienlaikus, piemēram, savietot redzēto ar dzirdēto. Kā piemēru varu minēt, ka nespēju skatīties ne filmas, ne video bez subtitriem, jo, sekojot video attēlam, nesaprotu dialogu. Savukārt, uzturot acu kontaktu, kas ir ļoti intensīva un pārsvarā nepatīkama pieredze, nesaprotu, kas man tikmēr tiek teikts. Arī pašai grūti tikmēr kaut ko teikt, šķiet, ka domāšanai un runāšanai pietrūkst mentālo resursu, galvā vairs nekam nav vietas.

Vēl UDHS un autisms ietekmē vadības funkcijas. Vadības funkcijas atbild par tādiem procesiem kā aktivitāšu uzsākšana un pārtraukšana, uzmanības virzīšana, impulsu kontrole, emociju regulācija, laika plānošana, organizēšana un prioritizēšana, operatīvā atmiņa, domāšanas elastība, un vadības funkciju traucējumi būtiski ietekmē ikdienas uzdevumu izpildi.

Līdz samērā nesenai pagātnei tika uzskatīts, ka cilvēkam nevar vienlaikus būt gan autisms, gan UDHS to pretējo īpašību dēļ – UDHS raksturīga impulsivitāte un nepārtraukta vajadzība pēc kaut kā jauna, autismam raksturīga neelastība un pieturēšanās pie noteiktas rutīnas –, tomēr, kā liecina vēlāki pētījumi, komorbiditātes rādītāji ir augsti (dažādos avotos no 20% līdz pat 70%). Līdzpastāvoši autisms un UDHS rada lielākus funkcionēšanas ierobežojumus jeb, kā man gribētos teikt, pilnīgu putru galvā. Vadības funkciju traucējumus es izceltu kā visapgrūtinošākos. Tie ir arī vieni no nesaprastākajiem, dažreiz nesaprotami man pašai. Esmu pietiekami gudra un teorētiski varētu izdarīt lietas, bet praktiski – nevaru. Mētājos starp būšanu pārstimulētai un būšanu nepietiekami stimulētai un abos stāvokļos jūtos slikti, kā arī nav iespējams paveikt neko produktīvu. Bieži nespēju izdarīt pat to, ko vēlos, nemaz nerunājot par to, kas uzspiests no ārpuses. Ir skaidrs nolūks veikt darbību, taču tā nenotiek. Tas nav slinkums vai vilcināšanās, tā ir piespiedu nespēja rīkoties. Depresijas un trauksmes epizožu laikā šīs grūtības īpaši saasinās. Tāpat dažkārt mēģinu darīt neskaitāmas lietas vienlaikus un tad sabrūku, jo visa ir pārāk daudz.

Man nav sanācis iegūt savām intelektuālajām spējām atbilstošu izglītības līmeni, jo nevaru iekļauties izglītības iestāžu struktūrā, nespēju sevi organizēt, lai mācītos. No universitātes esmu aizgājusi vai izmesta četras reizes, tā arī nepabeigusi bakalauru. Lai mācītos, ļoti noderētu palīdzība uzdevumu menedžēšanā. Protams, pati varu sadalīt darba uzdevumus sīkāk, taču man nepieciešams, lai kāds burtiski sēž blakus un palīdz pievērsties darāmajam, jo bez ārēja atbalsta ļoti daudz laika pazūd neproduktīvā stāvoklī, nespējot ne pievērsties veicamajam uzdevumam, ne atteikties no tā veikšanas. Šo stāvokli mēdz dēvēt par uzdevuma paralīzi (task paralysis). Tad es atkal satraucos un riņķoju pa dzīvokli.

Arī darbs pieprasa tādu iekšējo organizāciju, kādas man nav. Iedomājieties – ar šīm pašām smadzenēm astoņas stundas noturēt uzmanību, strādājot ofisā. Un vēl sēdēt mierā, uzvesties “normāli”, paklačoties ar kolēģiem. Kaut kādā ziņā ofisā savākties ir vieglāk nekā mājās pildot mājasdarbus vai strādājot, jo tur ir noteikta struktūra (fiksēts darbalaiks, īpaši darbam paredzēta vide, vieta, konkrēti pienākumi, kas jāizpilda), bet jebkurā gadījumā tā savākties es astoņas stundas nevaru. Nevaru arī sešas, varbūt varu četras, bet bieži vien nevaru vispār. Ofisa struktūra nav man derīga. Patiesībā arī vārds “savākties” ir nevietā, jo mana spēja veikt darba pienākumus nav atkarīga no manas mērķtiecības un gribas.

Tā kā visās darbavietās esmu saskārusies ar nozīmīgām grūtībām, esmu vairākkārt mainījusi darbības jomu. Šobrīd strādāju no mājām, kas ir pašas kontrolēta vide, kā arī darbojos savu interešu jomā, tomēr smadzenes bieži atsakās sadarboties, kā arī pēc sevis pārforsēšanas man ir slikti, tāpēc strādāju nepilnu slodzi.

Man ir arī grūti rakstīt šo rakstu. Tukšs “Microsoft Word” dokuments ir kā atvērta tipa jautājums vai nesaplānota diena. Rakstu vairākas daļas vienlaikus, pārlecot no vienas uz otru, to daru haotiski un nespēju izkārtot rindkopas. Tās ir tās pašas vadības funkciju grūtības: plānot, organizēt, prioritizēt. Tad satraucos, nevaru noformulēt domu, visa ir pārāk daudz, un man rodas pārstimulācijas sajūta. Lai nomierinātos, riņķoju pa dzīvokli.

Bez noteiktiem atskaites punktiem es jūtos apmaldījusies, un man nepieciešama cita cilvēka klātbūtne – kāda, kurš mani nostādītu uz kājām un vadītu tālāk. Nestrukturēts laiks ir mans ienaidnieks. Sastingstu gaidīšanas režīmā, nesaprotu, kas man jādara, staigāju apkārt, neēdu vai ēdu pārāk daudz, nespēju ievērot nekādu režīmu, guļu un ceļos, kad pagadās. Līdz ar to ir grūti dzīvot vienai pašai. Varu izdzīvot, bet dzīves kvalitāte krītas.

Man vienmēr šķiet svarīgi atgādināt, ka autisms nav uzvedības traucējums. Arī tad, ja izdodas apspiest redzamās autisma pazīmes, tas nekur nepazūd, tomēr no cilvēkiem ar autismu, īpaši bez intelektuāliem traucējumiem, pasaule bieži pieprasa to pašu, ko no cilvēkiem bez autisma. Svarīgi ņemt vērā, ka pat ar ļoti augsti attīstītu intelektu var būt vērā ņemamas funkcionēšanas grūtības, līdz ar to apzīmējums “augsti funkcionējošs”, runājot par cilvēkiem ar autismu, kuru intelektuālā attīstība nav traucēta, ir nevēlams. Intelektuālās spējas neko nepasaka par cilvēka patieso funkcionēšanu. Cilvēkiem ar autismu ir raksturīga nevienmērīga spēju attīstība, ko bieži vien raksturo izteiktas dotības kādās jomās un nozīmīgas grūtības citās, un šīs īpatnības var būtiski ietekmēt prasmju apgūšanu, ikdienas funkcionēšanu un adaptīvo uzvedību. Jau minēju pamata grūtības – sociālās un komunikācijas grūtības, izmainītu sensoro jutīgumu, grūtības adaptēties jaunām situācijām –, vadības funkciju traucējumus, informācijas apstrādes īpatnības, tāpat var būt specifiski mācīšanās traucējumi. Atšķirībā no lielākās daļas cilvēku ar autismu, es neesmu vizuāla domātāja. Man ir neverbālās mācīšanās traucējumi (non-verbal learning disorder) – vāji attīstītas vizuāli-telpiskās prasmes, taču esmu spēcīga valodā. Praksē tas nozīmē to, ka nespēju priekšstatīt attēlus, ilgi jādomā, līdz atšķiru labo pusi no kreisās, viegli apmaldos, lēni iegaumēju sejas (līdz ar to bieži nesaprotu filmām scenāriju, jo nesaprotu, kurš aktieris ir kurš), man ir grūti domāt telpiski – skolā mocījos ar stereometriju un šķēlumu zīmēšanu telpiskās figūrās. Vislabāk uztveru to, kas ir tekstuāls. Vēl cilvēkiem ar autismu bieži ir motoro un koordinācijas prasmju traucējumi (dispraksija), traucēta propriocepcija jeb spēja sajust sava ķermeņa ārējo stāvokli, traucēta interocepcija jeb spēja sajust sava ķermeņa iekšējos stāvokļus (piem., sāpes, izsalkumu, slāpes, vajadzību iet uz tualeti, spēcīgu emociju fiziskās izpausmes u.c.), grūtības atpazīt savas un citu emocijas (aleksitīmija), kā arī bieži ir pavadoši psihiskās veselības traucējumi.

Domāju, ka tiem, kas mani virspusēji pazīst, atstāju spējīgāku iespaidu, nekā ir patiesībā, un man droši vien būtu grūti viņus pārliecināt par to, ka ne ar ko netieku galā. Mana neizdarība izskatās pēc slinkuma, mani emociju izvirdumi (meltdowns) – pēc slikta rakstura, noslēgšanās sevī (shutdowns) – pēc niķiem, lūpas uzmešanas un tīšas nerunāšanas. Autisma iezīmes bieži tiek automātiski nolasītas kā negatīvas, un cilvēki ar autismu tiek atstumti savu īpatnību dēļ, tāpēc daudzi iemācās tās maskēt. Taču savas dabiskās uzvedības apspiešana un vajadzību ignorēšana noved pie izdegšanas un trauksmes. Autisms jau pats par sevi rada kaut kāda veida trauksmi, piemēram, kad nav skaidrs, kā jārīkojas vai kas sagaidāms, un, kad stresoru ir pārāk daudz, trauksme var sasniegt milzīgus apmērus. Trauksmes spektra traucējumi ir izplatītākie psihiskās veselības traucējumi cilvēku ar autismu vidū.  Mokos ar trauksmi un panikas lēkmēm pēdējos desmit gadus, un sāk šķist, ka tā būs vienmēr, jo pat tad, ja nekas īpašs nenotiek un es “neko nedaru”, vispārējais stresa līmenis, ko izjūtu, dzīvojot piesātinātā un strauji mainīgā pasaulē, ir augsts. Ne velti autisms dažreiz tiek saukts arī par nepareizās planētas sindromu. Daļu stresoru iespējams mazināt, mainot savu ikdienu un prasības pašai pret sevi, tomēr pasaule paliek tāda, kāda tā ir, un es palieku tāda, kāda esmu. Ir labi, ja savām pieredzēm var iedot vārdu, un man žēl, ka tas noticis tik vēlu. No sirds ceru, ka arī Latvijā reiz pieaugušie ar bērnībā nediagnosticētu autismu saņems pareizu diagnozi un atbalstu, ko ir pelnījuši.

Izmantotā literatūra

1.https://icd.who.int/browse/2024-01/mms/en#437815624

2.Westwood, H., Tchanturia, K. Autism Spectrum Disorder in Anorexia Nervosa: An Updated Literature Review. Curr Psychiatry Rep 19, 41 (2017). // https://link.springer.com/article/10.1007/s11920-017-0791-9