Vai gribētos kaut ko dzīvē mainīt, bet nezin kāpēc nevari saņemties? Ja tas būs labāk, tad kāpēc ir bail? Tad jau varbūt nemaz nebūs labi? Pazīstamas domas?

Bailes no riska un pašvērtējums

Mēs bieži tiecamies saglabāt līdzsvaru un turamies pie pazīstamā, jo svešais var šķist draudīgs. Emocionāli tam ir skaidrs pamatojums: bailes mūs sargā un virza uz drošību, vēlēties izvairīties no ekstrēma riska parasti ir tīri normāli un veselīgi. Tomēr reizēm tas nozīmē, ka nesperam pat mazus un drošus soļus, paliekam uz vietas, lai gan patiesībā gribētu iet ārpus ierastā.

Pat labas lietas paredz izmaiņas un tas var radīt nedrošību. Jauna matu krāsa, profesija, dzīvesvieta – lielākos un mazākos lēmumos varam sevi ierobežot, ja baidāmies ‘’ko citi padomās?’’ vai ‘’man nesanāks’’. Bailes mūs sargājot piemeklē dažādus argumentus, kur situācijas atrisināšanas scenārijus redzam kā katastrofu, kļūdu, varbūt iztēlojamies apkārtējo cilvēku reakcijas kā iznīcinošanas, nepanesamas.

Bailes no riska it kā pārņem to, kā redzam sevi, un nereti ir veids, kā manifestējas mūsu zemais pašvērtējums, šaubas par savām spējām un vērtību. Tad drošākā taktika var likties vienkārši  nedarīt neko ārpus ierastā – neuzsākt jaunus izaicinājumus, nepievērst sev uzmanību, samierināties ar esošo.

Vai iestrēgsti savos un citu stereotipos?

Rigidas (neelastīgas) gaidas no sevis var būt saistītas arī ar apkārtējo cilvēku gaidām. Tā var būt gan mūsu ģimene, draugi, paziņu loks, gan kopējais sabiedrības spiediens. 

Piemēram, ja citi mūs redz kā eksakto nozaru pārstāvi, bet nu esam izlēmuši aiziet strādāt pavisam citā virzienā. Varbūt no balto-kreklu-ofisa-darba aizejam brīvākā režīmā, no rītiem ilgāk guļam un vairs visu laiku nesteidzamies. Lai gan tam ir skaidri ieguvumi, tomēr sākotnēji, iespējams, varam izjust citu cilvēku vilšanos, neizpratni par mūsu lēmumiem. Bet tas nenozīmē, ka lēmums ir nepareizs, tikai to, ka tas ir īslaicīgi neērts citiem. Iespējams, mūsu drosme riskēt arī citos rada pārdomas par savām dzīves izvēlēm – cik tās viņiem patiesībā ir derīgas, cik grūti ir izkāpt ārpus ierastā.

Tāpat joprojām stipri izteikti ir dažādi dzimtes stereotipi par ‘’īstu’’ vīrieti vai sievieti. Pat ja ikdienā par to aktīvi nedomājam, esam auguši konkrētos apstākļos, kuros no mums, iespējams, sagaidīts konkrēts tēls. Mūžsenais uzskats, ka sieviete ir pazemīga, pateicīga, rūpes dodoša, ne-agresīva (tātad arī neiestājas stipri par savām vēlmēm, ambīcijām). Savukārt vīrietim sterotipiski jābūt super-pārliecinātam par sevi, nelokāmam, bet atzīšanās, ka piedzīvoju trauksmi, mulsumu un šaubas, būtu atzīšanās savā vājumā (kas, protams, ir pavisam normāla cilvēcīga pieredze).

Stereotipi ir ikdienā ļoti noderīgi, jo ir kā īsceļš mūsu smadzenēm – tā mēs ātri, vienkārši kategorizējam informāciju un varam doties uz priekšu, neiesprūst pie katra nieka. Taču pārmaiņu, refleksijas brīžos ir svarīgi mācīties pamanīt, kur stereotipi mūs kavē, jo nepareizi izmantojam tos kā pārliecinošus faktus, ka nevarēšu, nesanāks, tas nav domāts tādiem cilvēkiem kā es. Tāpēc, ja pamani līdzīgu domu, vērts pārdomāt, vai šis ir tieši par mani, vai balstīts stereotipā par to, kā man būtu jādzīvo?

Pašsabotāža 

Vēl viens vērtīgs veids, kā papētīt savas bailes no jaunā, ir caur pašsabotāžas prizmu. 

Pašsabotāža ir tādu lietu darīšana vai nedarīšana, kas kavē tavu izdošanos, panākumus. Tā var būt gan apzināta, gan neapzināta. Ja es nemaz necenšos, kavēju, aizguļos, neatvēlu laiku lietām, tad es pats kontrolēju to, ka nekas nemainās.

Pašsabotāžas iemesli ir ārkārtīgi individuāli, bet viens no tiem ir mēğinājums kontrolēt savu dzīvi. Ir satraucoši nezināt, vai man izdosies. Dažreiz bailes no nezināmā, no pārmaiņām, ir tik lielas, ka prognozēti zaudēt ir drošāk.

“Bet citi jau dara to, ko es gribu darīt”

Var likties, ka mani panākumi ir neiespējami, jo kāda jēga ja:

• kāds jau dara to, ko es gribu darīt;

• kāds jau pateica to, ko es domāju;

• kāds jau ir sasniedzis vairāk.

Tad, kad piefiksē tādas domas, tad zini, ka tur runā tavas bailes, lai tevi pasargātu. Sargājot tevi no vērtējuma, neveiksmes un grūtībām, bailes vienlaikus tevi attur arī no panākumu piedzīvošanas un ikdienas baudīšanas.

Ko darīt

Tu vari mēģināt to mainīt, sākot ar sevi laipnāk un iedrošinošāk runāt. Iedomājies, ka tev pazīstams četrgadnieks gribētu būvēt smilšu māju. Vai tu raizētos par to, ka tās ceļ arī visi citi bērni smilšu kastē? Visdrīzāk ne. Tu fokusētos uz konkrētā bērna vēlmi rotaļāties, pētīt, būvēt. Pat, ja māja sabruktu, tu mierinātu bērnu, ļautu paskumt un tad jūs kopā izdomātu, kā būvēt vēlreiz, lai tā ir stabilāka. Tāpat arī pieaugušie ir pelnījuši katrs ”celt savu smilšu māju”. Lai gan likmes mēdz būt augstākas nekā smilšu kastē, tomēr veselīgs iekšējais monologs ir ļoti līdzīgs.

Dzīve nav eksāmens un darīt to, kas nes tev gandarījumu, kaut vienu reizi un viduvēji, ir vērtīgi pats par sevi. Tu drīksti aizņemt vietu. Tu drīksti kļūdīties. Tu drīksti nebūt izcils. Tu drīksti ņemt pauzes. Tu drīksti sākt no jauna. Tu drīksti no sirds censties. Tu ar saviem panākumiem nevienam citam neko neatņem. Mums visiem te pietiek vietas.

Salīdzināt sevi ar citiem ir normāli, taču, ja tas tevi kavē īstenot tavus mērķus, tad vērts šīs domas atšķetināt. Padomā, vai tiešām to konkrēto lietu darīt būtu pārāk riskanti vai vai varbūt tās ir manas bailes no kļūdīšanās? Vai varbūt manī ir pārliecība, ka neesmu pelnījis sasniegumus? Vai man ir bail pat iesākt, jo ja nu sanāk un tad, iespējams, būs jāsaskaras ar kritiku vai to, ka citiem neiet tik labi?